Saprast ar aknām un iedegties par ideju — Mārča Auziņa vīzija par skolas, ģimenes un bērna sadarbību

Gaidot vecāku un skolas konferenci "Pamats", kuras mērķis ir radīt platformu jēgpilnai sarunai par sadarbību un pastāvošajiem problēmjautājumiem, skaidri iezīmējas izglītības sistēmas trīspusējā daba. Kā uzsver Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš, jaunā cilvēka personība primāri veidojas mājās un skolā, taču šajā procesā kā trešais sarunu partneris neizbēgami piedalās arī valsts sistēma un politikas veidotāji, kas nosaka izglītības rāmi. Tikai atklātā sarunā, salāgojot viedokļus un pieredzes, ir iespējams ieraudzīt kopainu un darboties kā vienotai sistēmai.

Skola un ģimene — vienotas ekosistēmas meklējumi

Mēs bieži ikdienā esam noslēgušies savos skatupunktos. Vecākiem var likties, ka viņi visu izglītības procesu pārzina detaļās, taču no skolotāju, bērnu vai augstskolu mācībspēku skatupunkta aina var pavērties pavisam citāda. "Tikai runājot, es domāju, ka mēs varam ieraudzīt otras puses viedokli, trešās puses, un tās lietas salāgot, lai mēs darbotos vismaz kā viena sistēma, kurā katrs redz savu lomu," norāda M. Auziņš.

Lai gan ideālā pasaulē šādā sadarbības modelī aktīvi piedalītos arī paši skolēni, kuriem veidojas skaidrs redzējums par savu nākotni un kuri vēlas, lai mācību process viņus pie tās aizvestu, sākotnējās problēmas un sadarbības rāmji ir jārisina pieaugušo līmenī. Bērnu klātbūtnē nevajadzētu izteikt negatīvus komentārus par skolu vai skolotājiem, bet gan radīt konstruktīvu vidi dialogam, lai, kad pamatlietās ir panākta vienošanās, turpmākajās sarunās varētu pilnvērtīgi iesaistīt arī pašus jauniešus. Skolās jauniešu viedokļa uzklausīšana bieži ir atkarīga no tā, cik lielā mērā skolas vadība ņem vērā skolēnu pašpārvalžu sacīto, taču veiksmīgākajos modeļos viņu balss ir spēcīgi pārstāvēta.

"Saprast ar aknām": patiesais izglītības mērķis

Vērtējot izglītības procesu, profesors M. Auziņš aicina aizdomāties par lielo mērķi — kādus mēs vēlamies redzēt jauniešus, beidzot skolu. Pašreizējā pārbaudes darbu un eksāmenu sistēma bieži vien ir pielāgota tam, ko ir viegli izmērīt. "Mēs ar tām pārbaudēm arī pārbaudām to, ko ir viegli pārbaudīt, nevis to, kas varētu būt tā būtība," viņš atzīmē, salīdzinot šo pieeju ar senu anekdoti par cilvēku, kurš meklē pazaudētās atslēgas zem laternas tikai tāpēc, ka tur ir gaišāks.

Eksāmeni nereti liek skolēniem iegaumēt pareizās atbildes, lai iekļūtu budžeta vietās, upurējot patiesu vielas izpratni. Taču patiesā vērtība, izejot cauri, piemēram, dabaszinātņu ciklam, ir spēja attīstīt abstraktu domāšanu un iemācīties domāt matemātiski precīzi. Kā atzīst M. Auziņš: "Vienā brīdī viņš ir sapratis, nu tā, ja es gribētu neformāli teikt, ar aknām sapratis, nevis tikai māk atbildēt uz jautājumu". Ja jaunietis ir apguvis šo spēju precīzi domāt, sabiedrībā viņu būs daudz grūtāk apmānīt ar viltus ziņām, un viņš spēs daudz veiksmīgāk funkcionēt dzīvē.

Izglītības būtība atspoguļojas naivā, bet precīzā atziņā: "Izglītība ir tas, kas paliek pāri, kad es visu konkrēto, ko iemācījos, aizmirsu. Bet tas veids, kā es skatos uz pasauli, ir izmainījies". Līdztekus dabaszinātnēm ir būtiski izkopt arī emocionālo inteliģenci, caur humanitārajām zinātnēm mācoties nevis izlikties empātiskiem, bet gan trenēties patiesi just.

Divas būtiskākās īpašības, ko gaida augstskola

Kad jaunietis no skolas sola nonāk universitātē, pasniedzējiem primāri neinteresē tikai formālo faktu zināšanas fizikā vai citā priekšmetā, jo nepieciešamo materiālu augstskola spēj iemācīt. Profesors izceļ divus galvenos stūrakmeņus, kas izšķir studenta panākumus:

Motivācija: tai ir jārodas jau skolas laikā. Ja pamatskolā vai vidusskolā šis "klikšķis" nav noticis, vēlāk to mākslīgi radīt ir teju neiespējami.

Gatavība sūri grūti strādāt: ja jaunietim ir spēja ilgstoši noturēt uzmanību un veltīt laiku un pūles sava mērķa sasniegšanai, tad "viss notiks".

M. Auziņš dalās personīgā stāstā par to, kā viņam pašam skolas pārejas posmā radās šī iekšējā dzirkstele — ejot garām toreizējam Aizrobežu mākslas muzejam Rīgas pilī, pēkšņi radās neikdienišķa vēlme tajā ieiet un izzināt, lai gan skolas obligātās ekskursijas bieži šķita garlaicīgas. Tāpēc ir ļoti svarīgi dot bērniem iespēju piedzīvot daudzveidīgas ekspozīcijas un ārpusklases aktivitātes, jo mēs nekad nezinām, kurā brīdī radīsies patiesa interese par kādu jomu, vai to iedegs izcils skolotājs vai paša iekšējais aicinājums. Visbūtiskākais vērtēšanas kritērijs izglītībā ir jaunieša personīgais progress — salīdzināt skolēnu ar to, kur viņš bija iepriekš, nevis tikai ar citiem jauniešiem.

Drosme iet savu ceļu un kļūt par "numur viens"

Saskaroties ar nākotnes profesijas izvēli, vecāku un sabiedrības viedoklis par "prestižām" un "ienesīgām" karjerām var nesakrist ar jaunieša patiesajām interesēm. Profesors aicina ieklausīties vecākos un skolotājos, taču galējo lēmumu balstīt savā sirdsbalsī: "Ja tu nodarbosies ar kaut ko, kas pēc sabiedrības vērtējuma šķiet, nav tas pats labākais ceļš, bet tu to darīsi, un ja tas tev patiešām interesē, tu dažreiz būsi numurs viens".

Būt viduvējam — "numuram tūkstotis" — jomā, kas ir formāli pieprasīta, bet nenes prieku, nozīmē riskēt gan ar personīgo laimi, gan bieži vien arī ar materiālo labklājību. Turklāt mūsdienu darba tirgus mainās tik strauji, ka profesijas, kurās strādās šodienas bērni, vēl pat nav radītas. Pat tādi absolventi kā filozofi, kuru profesija ikdienā nešķiet pirmajās darba sludinājumu rindās, bieži vien sabiedrībā ir ārkārtīgi pieprasīti un veiksmīgi, jo spēj analītiski un kritiski domāt. Tāpat, piemēram, medijpratību nav iespējams iemācīt tikai formāli no grāmatām; tā ir jāapgūst, reāli funkcionējot un komunicējot dzīvā vidē ar vienaudžiem un pieaugušajiem.

Skolotāja prestižs — izglītības sistēmas stūrakmens

Līdzīgi kā mēdz teikt par augstskolām, kas balstās "uz profesoriem, profesoriem un profesoriem", arī skola ir un būs tieši tāda, kādi būs tās skolotāji. Lai izglītības sistēma plauktu, sabiedrībai ir steidzami jāstrādā pie skolotāja prestiža celšanas. Ja bērns ikdienā dzird medijos stāstus par skolotāju streikiem, un mājās vecāki vēl pakritizē skolu, viņam jau ir izveidojusies necieņas pilna attieksme vēl pirms ienākšanas klasē.

"Tik ilgi, kamēr šāda situācija būs, es domāju, ka skolotājiem skolā būs ļoti, ļoti grūti nolikt to latiņu, lai jaunais cilvēks saprastu: jā, man šeit ir skolotājs ar lielo burtu, kas man māca ne tikai fiziku vai literatūru, bet ļauj man ieraudzīt kaut kādu lielo dzīvi," norāda profesors. Diskusijas par to, vai skolotāju drīkst uzrunāt vārdā, arī atduras pret cieņas jautājumu. Profesors no savas pieredzes ASV atceras, ka pasniedzēja uzrunāšana vārdā obligāti nenozīmē familiaritāti; tas ir atkarīgs no iekšējās cieņas un attieksmes.

Pamanīt dzirksteli un uzdrīkstēties nepaklausīt

Pretēji bieži dzirdētajiem viedokļiem, profesors uzskata, ka ar mūsdienu jaunatni viss ir lieliskā kārtībā. Viņi nav sliktāki par iepriekšējām paaudzēm, viņi vienkārši dzīvo citā pasaulē un uzdod ļoti dziļus, eksistenciālus jautājumus par to, kā pasaule darbojas.

Pati svarīgākā īpašība, kas vecākiem un skolām būtu jauniešos jāattīsta, ir aizrautība un spēja iedziļināties. Taču tam līdzi nāk vēl kāda būtiska, lai arī nedaudz provokatīva komponente — spēja uzdrīkstēties un dažkārt formāli nepaklausīt, ja to prasa kāda unikāla dzīves iespēja. M. Auziņš dalās ar spilgtu stāstu no jauno līderu atlases: kad kādai jaunietei, kurai Vaira Vīķe-Freiberga ir liela autoritāte, jautāja, ko viņa darītu, ja vienīgā iespēja tikties ar eksprezidenti iekristu kontroldarba laikā un skolotāja neļautu to kavēt, meitene nolaidusi acis un teikusi, ka tad neies pie prezidentes. Lai gan formāli viņas atbilde atbilda visiem skolas noteikumiem, šāds lēmums liecināja par iekšējās drosmes un entuziasma trūkumu, palaižot garām unikālu dzīves iespēju.

Domājot par saviem mazbērniem, profesors vēl viņiem kļūt par labiem cilvēkiem — empātiskiem, bet ar stingru mugurkaulu, kas neļauj kāpt sev uz galvas. Cilvēkiem, kuri prot racionāli domāt, atrod sev izcilus skolotājus (vai tie būtu cilvēki, grāmatas vai pat gudrs tiešsaistes saturs) un zina, ko viņi no šīs dzīves patiesi vēlas. "Ja šis komplekss saliekās, tad es teiktu, ka es ceru, ka maniem mazbērniem būs skaista nākotne," viņš sirsnīgi noslēdz.

Konference "Pamats"

Lai stiprinātu vecāku un skolas sadarbību un veidotu vienotu redzējumu par bērnu izglītību Latvijā, Latvijas Vecāku organizācija turpmāk reizi gadā rīkos Vecāku un skolu konferenci "Pamats". Konference veidota kā sadarbības platforma, kur vienkopus satiekas vecāki, skolu vadītāji, pedagogi, izglītības politikas veidotāji, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri — lai diskutētu par būtiskākajiem jautājumiem izglītībā un meklētu kopīgus risinājumus bērnu labākajās interesēs.

Pirmā konference "Pamats" notiks 15. aprīlī Rīgā, Hanzas peronā (Hanzas iela 16A), un tajā plānots pulcēt vismaz 400 dalībnieku no visas Latvijas. Pasākuma centrā būs pamatizglītības posms (1.–9. klase), īpašu uzmanību pievēršot vecāku un skolas sadarbībai, mācīšanās kultūras attīstībai un bērnu atbalstam mācību procesā.