Katru svētdienas rītu LR1 klausītāji dzird raidījumu, kas nevēsta tik daudz par pasaulīgām lietām, bet drīzāk garīgām. Tas ir Intas Zēgneres vadītais raidījums "Svētrīts", kurā katru svētdienu viesojas mācītājs vai priesteris, kurš dalās savās pārdomās par attiecīgajai svētdienai atbilstošo Svēto rakstu lasījumu. Intai Zēgnerei jau ir apritējuši 40 gadi, kopš viņa sāka darbu Latvijas Radio. Viņa ir ilggadējā LR3 žurnāliste, kuru interesē garīgā tematika. Viņa piedzīvoja arī padomju laikus, kad baznīca cilvēka dzīvē nebija īsti vēlama, taču viņa apgalvo, ka ticības garu Latvijā nebija iespējams apslāpēt. Sarunā par "Svētrīta" tapšanu, padomju laikiem un baznīcu, dievnamiem, problēmu pārvarēšanu.
Ilgus gadus esi raidījuma "Svētrīts" vadītāja. Varbūt varētu pastāstīt vairāk par raidījuma tapšanas vēsturi?
Inta Zēgnere: Šim raidījumam ir ļoti sena vēsture. Jau starpkaru perioda Latvijā eksistēja kristīgie raidījumi. 1940. gada radio programmā "Latvijas vilnis" varam atrast daudzas interesantas pārraides, kurās runāts par garīgām lietām, ētiku, tikumību. Piemēram, tematos par bērnu audzināšanu, sievas un vīra attiecībām. Protams, ka toreiz LR eksistēja kristīgie raidījumi. Sestdienās 18.30 skanēja raidījums "Svētvakars". Pēc muzikālās sadaļas tajā sekoja arī garīga apcere. Kad Latvijā mainījās vara, tad līdz ar okupāciju sāka dominēt gluži cits saturs. Nomainoties varai, nomainījās arī repertuārs. Sāka parādīties politiskās informācijas stundas, pionieru dziesmas, sarkanarmijas ansambļi, programmas darba sievietei. Tika postulēta doma, ka visiem gara darbiniekiem ir jāapbruņojas ar materiālistiskās dialektikas metodiku. Politiskā režīma metodes nelīdzēja, jo nav iespējams apslāpēt garu. Protams, ka cauri šai cenzūrai spraucās ticības brīvības asni un jo īpaši mūzikā. Piemēram, pirms atmodas sākuma Radio Mūzikas redakcijai svētdienas rītos bija izdevies ieplānot raidījumu "Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē". Zemteksts bija saprotams. Mēs nevarējām raidīt tiešraides no baznīcām, bet, pateicoties šim raidījumam, cilvēkiem vismaz svētdienas rītā bija iespēja justies kā baznīcā. Kad sākās atmoda, kādu dienu Radio Mūzikas redakcijā ienāca kolēģe Dzintra Krašauska, kurai radās doma, ka svētdienas rītos vajadzētu skanēt mācītāja svētrunai. Tā raidījums "Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē" pārtapa par "Svētrītu". Sākumā tā bija gandrīz stundu gara radiokompozīcija, kurā skanēja mūzika, garīdznieka svētruna, dzeja. Tas bija laiks, kurā cilvēki bija ļoti izslāpuši pēc garīga piepildījuma. To varēja apjaust arī pēc tām neskaitāmajām vēstulēm un jautājumiem, ko saņēmām no klausītājiem. Tajā laikā sākām meklēt arī garīgo mūziku, kas atbilstu "Svētrītam". Baznīcas korāļus fonotēkā atrast nevarējām. Iespējams, ka tie tika izdzēsti tieši tāpat kā daudzu mūziķu ieraksti, kuru darbība padomju varai nebija tīkama. Tā sākās darbs pie baznīcas korāļu un baznīcas dziesmu ierakstiem kopā ar kamerkori "Versija" Vitas Timermanes un Jura Vaivoda vadībā, kā arī kamerkori "Arcus", ko vadīja Normunds Dreģis. Protams, tagad mūsu steidzīgajā dzīves skrējienā "Svētrītam" nav nepieciešams stundu ilgs skanējums. Pašlaik tās ir 25 minūtes, kas klausītājiem joprojām ir ļoti svarīgas, un interese par šo raidījumu nav mazinājusies. Svētdienas rīta pārdomas vistiešākā veidā skar mūsu dzīvi, un dažkārt pat viens teikums var palīdzēt cilvēkam nonākt pie svarīga secinājuma, paskatīties plašāk uz savu dzīvi vai rast atbildi uz jautājumu, kas ilgi nodarbinājis prātu. Paldies visiem garīdzniekiem, kuri nesavtīgi ziedo savu laiku un vienmēr ļoti nopietni gatavojas "Svētrīta" ierakstam.
Vai visi studijas viesi paši izvēlas saturu un vēstījumu?
4.3 °C
