Laura Melne: Tas, ka Latvijas Leļļu teātrī tiek iestudēta izrāde latgaliski, jau ir liels notikums

27. februārī Latvijas Leļļu teātrī pirmizrādi piedzīvos izrāde bērniem "Sunāns!", kas veidota pēc Lauras Melnes un Viviannas Marias Stanislavskas komiksa "Sunāns breiveibā" motīviem. Izrāde bērniem (no četru gadu vecuma) latviešu un latgaliešu valodā vēstīs par Rīgas Sunāna piedzīvojumiem Latgales laukos. Izrādes režisore ir Liena Šmukste, lomās iejutīsies Rūta Dišlere, Dana Avotiņa-Lāce un Arnita Jaunzeme.

Komikss "Sunāns breiveibā", ko 2023. gadā izdeva latgaliešu kultūras kustība "Volūda", ir Lauras Melnes debijas darbs, un tas ir pirmais komikss latgaliski. Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas konkursā 2023. gadā izdevums tika novērtēts ar AS "Latvijas valsts meži" balvu "Jaunaudze" par debiju bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā, kā arī ir saņēmis latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks 2023". Ikdienā Laura ir latgaliešu kultūras ziņu portāla "lakuga.lv" redaktore un korektore, publicē rakstus dažādos medijos, ir korektore un literārā redaktore citu autoru darbiem.

Laura, kā jūties, kad tavs debijas darbs nu ieguvis jaunu elpu jeb pārtapis izrādē bērniem?

L. Melne: Man ir liels prieks. Zinu, ka sižets būs nedaudz pamainījies, bet arī izrādes pieteikumā ir minēts, ka tā ir pēc grāmatas motīviem. Esmu cilvēks, kuram šķiet, ka savu darbu esmu izdarījusi, šo grāmatu uzrakstot. Savukārt tagad priecājos, ka manis uzrakstītais iedvesmo tapt jauniem darbiem jau citos žanros. Tas, ko radošā komanda izveido no mana ieliktā pamata, ir viņu pašu ziņā un interpretācijā.

Tu kā autore palaid vaļā savu radošo darbu un ļauj strādāt citiem profesionāļiem.

Es nezinu, kā ir citiem, bet šķiet, ka man tas ir tik viegli, jo es neiedomājos sevi kā lielu mākslinieci, kura pastāvēs uz to, ka viņas darbā neko nedrīkst mainīt. Man ļoti patīk radošas idejas un radoši cilvēki, skatīties, kā viņi no viena materiāla var izveidot citu jau citā mākslas valodā, un bieži vien – absolūti pārsteidzoši. Man šķiet, ka tas ir tikai labi, ka mans darbs var iedvesmot citus, citu darbi savukārt iedvesmo mani.

Tu zini, ka izrāde būs laba, jo tās režisore ir Liena Šmukste, ar kuru tev līdz šim ir bijusi veiksmīga sadarbība.

Lienu man gribas saukt gandrīz vai par Sunāna krustmāti. Viņas organizatoriskajā vadībā notika grāmatas "Sunāns breiveibā" prezentācija Rīgā, tāpat Liena palīdzēja, kad ar grāmatas ilustratori Viviannu strādājām pie "Latvijas skolas somas" programmas izstrādes pēc Sunāna motīviem. Liena, pirmkārt, ir latgaliete, un, otrkārt, jau ļoti labi pazīst Sunānu un ir jauks cilvēks, ar kuru sadarboties.

Tas, ka Latvijas Leļļu teātrī tiek iestudēta izrāde latgaliski, jau ir liels notikums. 

Par izrādi "Sunāns" saku – ir ļoti jauki, ja tavi sapņi piepildās, bet vēl jaukāk, ja piepildās kas tāds, par ko pat neesi sapņojis.

Izrāde lielākoties būs latgaliešu valodā, un man patīk, ka līdz pirmizrādei Latvijas Leļļu teātra feisbuka lapā tiek publicēti atraktīvi video ar Sunānu, kas ļauj bērniem iemācīties vienkāršus vārdus latgaliski.

Jāsaka, kā ir, – mūsdienās ir diezgan maz bērnu, ar kuriem vecāki runā latgaliski. Cik man zināms, tad šī izrāde tiek veidota kā līdzeklis bērniem iepazīt latgaliešu valodu – gan tiem, kuri varbūt nedaudz runā latgaliski vai ikdienā dzird latgaliešu valodu, gan arī tiem, kuriem ar latgaliešu valodu varbūt nav bijusi nekāda saistība. Šie video arī ir daļa no šī procesa – mazliet iemācīties latgaliešu valodu jau pirms izrādes.

Foto: Publicitātes

Tava pirmā grāmata ir komikss bērniem, bet no komiksu tēmas radošajā jomā neesi tālu prom aizgājusi. Pērnā gada izskaņā iznāca komiksu burtnīca "Himzela ceļojumi. Rīga", kuras teksta līdzautore esi.

Tekstu veidojām kopā ar Martu Leimani, ilustrāciju autore ir māksliniece Katrīna Ģelze. Tas ir stāsts par reālu vēsturisku personību Nikolausu fon Himzelu, kurš 18. gadsimtā dzīvoja Rīgā. Viņš bija vācbaltu izcelsmes ārsts, kolekcionārs. Viņa kolekcijas priekšmeti ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, arī citos Rīgas muzejos. Ir saglabājušās unikālas viņa dienasgrāmatas, kas šobrīd tiek tulkotas arī latviski. Lai popularizētu Himzela personību, tapa komikss, kas paredzēts pusaudžu auditorijai un vēsta par to, kā Himzels pēkšņi no 18. gadsimta ieceļo mūsdienās un satiek 21. gadsimta jaunieti, kādi ir viņu piedzīvojumi Rīgā. Grāmata, kuru saucam par burtnīciņu, ir nopērkama dažos Rīgas muzejos, bet publiskā tirdzniecībā nav pieejama. Himzels ir ļoti interesanta personība, iesaku par viņu painteresēties.

Tu esi kultūras cilvēks un bieži apmeklē teātri. Feisbukā esi veltījusi atzinīgus vārdus Daugavpils teātrim, sakot "brīnišķīgi, ka Latgalē ir teātris, kurš var iestudēt gan tāda līmeņa kustību izrādi kā "Nodzītus zirgus nošauj", gan mūziklu "Agrā rūsa" labā kvalitātē. Un pa vidu vēl ļoti labu sengrieķu traģēdiju latgaliski". Kādu tu redzi teātra vidi Latgalē?

Pēdējā laikā medijos vai kritiķu vidē par Daugavpils teātri runā vairāk – saistībā ar labiem panākumiem, piemēram, kustību izrādes "Nodzītus zirgus nošauj" horeogrāfe Irina Bogeruka saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu par horeogrāfiju izrādē "Nodzītus zirgus nošauj". Tomēr tāpat šķiet, ka publiski informācijas par Daugavpils teātri ir mazāk nekā par citiem teātriem. Tagad ir ļoti labas kritiķu atsauksmes, kurām pievienojos, par izrādi "Hekube", kas ir sengrieķu traģēdija latgaliski. 

Tā ir ļoti laba izrāde, un, manuprāt, latgaliešu teātra vēsturē tā noteikti ir liela virsotne un jauns ieraksts lieliem burtiem. 

Nesen biju arī uz jauno mūziklu "Agrā rūsa". Tas, kas man liekas varbūt nenovērtēts Latvijas mērogā, ir – cik lielu daudzveidību var parādīt Daugavpils teātra trupa. Protams, viņi piesaista dažus viesmāksliniekus, bet nezinu, vai kāds Rīgas teātris pats saviem spēkiem spētu iestudēt tik apjomīgu kustību izrādi, turklāt tik labā latgaliešu valodā kā "Hekube", visticamāk, nevarētu. Bet tās iespējas, ko Daugavpils teātra aktieri var, ir ļoti lielas.

Runājot par teātri Latgalē, man ir nedaudz žēl, ka Rēzeknes teātris "Joriks" šajos gados ir palicis klusāks un nemanāmāks, ja ir jaunas izrādes, tās ir krievu valodā, varbūt ar izņēmumu viena izrāde latviski sezonā. Mārtiņa Eihes (viņš bija Rēzeknes teātra "Joriks" mākslinieciskais vadītājs. – I. K-M.) laikā tika iestudētas labas, interesantas un kritiķu pamanītas izrādes, un žēl, ka pēc viņa aiziešanas no teātra, šķiet, ka šobrīd "Joriks" kopējā Latvijas teātru apritē vairs nav pamanāms.

Tu nebīsties par kultūrpolitiskiem jautājumiem runāt publiski un bieži savu viedokli izsaki sociālajos tīklos.

Rakstu tad, kad nevaru nerakstīt. Un ir divi varianti, kad nevaru nerakstīt, – ja mani kaut kas ir ļoti iepriecinājis – kāds jauks ikdienas sīkums – vai arī kāds kultūras notikums, kas raisījis pozitīvas emocijas un ar kuru gribas dalīties. Ja esmu bijusi pazīstama ar cilvēkiem, kas veidojuši šo kultūras darbu, tā ir iespēja pateikt viņiem paldies. Otrs variants, kad nevaru nerakstīt, – ja kāds notikums mani sadusmo, un tad mēģinu neklusēt. To, ka nevajag klusēt, īpaši esmu sapratusi pēc pagājušajām pašvaldības vēlēšanām. Es jau tikai ierakstu sociālajos tīklos, bet ir cilvēki, kuri dara daudz vairāk, piemēram, līdzdalības platformā "manabalss.lv" iesniedz parakstu vākšanas iniciatīvas. Man ir svarīgi neklusēt. Ja brīžiem liekas, ka visiem ir vienalga, tad jāatceras, ka tā nav, cilvēki tikai nerunā par to publiski.

Turpinot sarunu par kultūras nozīmi sabiedrības dzīvē, jāteic, ka Latgalē šis temats ir jo īpaši aktuāls – notikumi saistībā ar Latgales vēstniecības "Gors" nākotni un Rēzeknes novada kultūras dzīves reforma, kas skar amatierkolektīvus. Šķiet, bieži vien aizmirstam, ka kultūra Latgalē pilda arī identitātes uzturēšanas un sabiedrības saliedēšanas funkciju.

Mani priecē, ka sabiedrība neklusē, īpaši "Gora" gadījumā ir daudzas lietas, ko sabiedrība varbūt gadiem piecieta, bet tagad nebīstas izteikt savu viedokli. Šajā traģiskajā un briesmīgajā situācijā ir arī gaišā puse – šis notikums ir saliedējis Latgales valstiski domājošo sabiedrību un cilvēkus, kuriem ir svarīgi, lai dzīvojam latgaliskā – latviskā vidē. Ja runājam par Rēzeknes novada situāciju, jāteic, ka mēs sabiedrībā bieži vien pietiekami nenovērtējam amatierkolektīvu nozīmi, īpaši lauku reģionos. Protams, ir svarīgi attīstīt profesionālo mākslu, un arī uz lauku reģioniem ir jāaicina profesionāli mākslinieki, lai parādītu kultūras daudzveidību, bet tikpat svarīgas man šķiet arī vietējo kopienu pašu iniciētās un veidotās aktivitātes. Ja gribam, lai laukos dzīvo cilvēki, ir jāļauj viņiem darboties un stiprināt savu kopienu.