-3 °C
Pirms vairāk nekā desmit gadiem tika atslepenoti britu slepenā dienesta materiāli, kas pasaulei atklāja latvieti Fifī jeb Mariju Kristīni Čilveri. Aiz šķietami vieglprātīgā sievietes tēla slēpjas ass prāts un neparasts liktenis, ko atklāj izdevniecības "Latvijas Mediji" nupat izdotā grāmata "Slepenā aģente Fifī: latviete, kura mainīja likteņus". Par šo neparasto personību un grāmatas tapšanu stāsta grāmatas autore Ērika Šmeļkova.
Kad un kā tu pirmoreiz uzzināji par Mariju Kristīni Čilveri, un kas šajā stāstā visvairāk uzrunāja?
Ē. Šmeļkova: Tas bija 2014. gada septembris, kad tika atslepenoti Britu nacionālā arhīva materiāli un visu pasauli pāršalca sensacionāla ziņa par latvieti Mariju Kristīni Čilveri – aģenti provokatori Fifī. Līdz tam viņa Latvijā bija pazīstama kā dzīvnieku patversmes izveidotāja, bet te – teju vai Džeimss Bonds brunčos un britu slependienestu leģenda, kuru žurnālisti ar vieglu roku metās salīdzināt ar skandalozo pavedinātāju Matu Hari. Bet, kā norādījis britu vēsturnieks Džons Kols – arhīva materiāli liecina, ka Kristīne bijusi daudz inteliģentāka un interesantāka personība, kuras devums tagad oficiāli atzīts kā nozīmīgs ieguldījums Otrā pasaules kara uzvarā. Es, to visu lasot, biju sajūsmā – oho, paskat, kāda mums pašiem sava supersieviete! Un tik skaista, gudra, ar plašu sirdi, par savas dzimtas atgūto īpašumu naudu uzcēlusi dzīvnieku patversmi. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka uzreiz sekos filmas, grāmatas, seriāli. Bet ātri vien tas viss pieklusa, tikai krietni vēlāk LTV tika uzņemta dokumentālā filma par trim latviešu spiedzēm, no kurām viena – Fifī.
Vai uzreiz radās doma rakstīt grāmatu?
Protams! Bet tajā pašā laikā bija ļoti daudz "bet", jo patiesībā ir gaužām maz informācijas par Mariju Kristīni Čilveri – trīs rindiņas vikipēdijā un Britu arhīva materiāli – Fifī atskaites par savu darbu.
Sākot rakstīt, vislielākais jautājums bija, kā šo vēstījumu izveidot, jo, ņemot vērā skopo informāciju, bija skaidrs, ka tas nebūs nedz hronoloģisks, nedz lineārs stāsts. Es devos pētīt, kā to dara citi.
Jāatzīst, tam visam urbties cauri mani motivēja arī personīgs spīts, jo pašlaik teju vai visi, kam vien nav slinkums, raksta grāmatas, un man vienkārši gribējās veikalu plauktos ieraudzīt pašai savu grāmatiņu. Drosmi man piešķīla "alibi" – pārliecība, ka Marija Kristīne Čilvere ir pelnījusi tikt ierindota starp Latvijas izcilākajām sievietēm.
Kā notika darbs ar Lielbritānijas Nacionālā arhīva materiāliem? Kas bija lielākie izaicinājumi, strādājot ar tiem?
Vistuvākais apzīmējums – "lost in translation" jeb pazudis tulkojumā arī burtiskā nozīmē, jo britu slependienestu terminoloģija bija papildus jāatšifrē. Turklāt lielākā daļa Fifī ziņojumu bija visai sausas atskaites par to, kur ar saviem "upuriem" tikušies, ko ēduši, dzēruši, par ko runājuši. Atlasīju tos, kas atklāja Kristīnes pavedināšanas trikus, psiholoģiskos paņēmienus, viņas personīgās piebildes.
Kas ir citi informācijas avoti – laikabiedru liecības, prese, intervijas?
Protams, es iztaujāju tos cilvēkus Latvijā, kas ar viņu tikušies pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, kad tika atgūti īpašumi un izveidota dzīvnieku patversme. Šo cilvēku atmiņās Kristīne atklājas kā visnotaļ inteliģenta, ļoti patīkama sirmgalve ar saviem striktiem uzskatiem, runājusi pārsteidzoši labā latviešu valodā. Pētīju arī britu avotus, piemēram, B. Okonora darbu "Agent Fifi and the War Time Honeytrap Spies". Tas pamatā ir autora pētījums par britu slependienestu darbību Otrā pasaules kara laikā, kur ir informācija ne tikai par Kristīni, bet arī par citām aģentēm provokatorēm. Es vēlējos izveidot raiti lasāmu stāstu par unikālu personību, par sievietes spēku un Kristīnes vēstījumu nākotnei. Viņas personību atšifrēt palīdzēja viņas mazā eseju grāmatiņa "Animals and Man" ("Dzīvnieki un Cilvēks"). Tajā Kristīne mēģina pateikt to, par ko bija spiesta klusēt visu mūžu kā slepeno dienestu darbinieks.
Vai saskāries ar pretrunām oficiālajos dokumentos un citos informācijas avotos? Kā tās risināji?
Redz, grāmatas ievadā ir teikts – patiesu notikumu iedvesmots stāsts, proti, tā ir literāra versija jeb, kā es rakstu – vēl viena Kristīnes provokācija, jo ir ļoti maz personiska rakstura informācijas. Es ne tuvu neesmu vēstures speciālists, tajā pašā laikā visus minētos faktus esmu rūpīgi pārbaudījusi, informāciju meklējot visdažādākajos avotos pa driskai vien. No mazām detaļām, piemēram, no dzīvnieku patversmes "Dzīvnieku draugs" vadītājas Solvitas Vības atmiņām – viņa bija viesojusies Kristīnes mājās Anglijā, kur viņu pārsteidzis, ka uz naktsskapīša stāvējis armijas binoklis. Es to izmantoju, lai radītu savu versiju, kāpēc tā. Vai arī tas, ka viņas mūža draudzene bija slepeno dienestu darbiniece Aleksa. Arī šī sieviešu draudzības līnija vijas cauri stāstam. Kādas pretrunas? Mani mulsināja kara laika foto, kur Kristīne ir redzama tik pavedinošos tēlos – kleitās ar atsegtu muguru, fifīgās blūzītēs un pozās, un tad – pilnīgs kontrasts mūža nogalē. Rīgā viņa ieradās kā ļoti solīda, pat askētiska paskata sirmgalve. Man, līdzīgi Fifī priekšniekiem, bija grūti salikt kopā šos divus tēlus, jeb, kā viņi rakstīja, aiz ārēji vieglprātīgā tēla slēpās ass prāts, plašas zināšanas un psiholoģiskā noturība.
Kā tu raksturotu Fifī kā personību – kas viņu padarīja piemērotu darbam slepenajā dienestā?
Tas, ko uzzināju vai, pareizāk būtu teikt, sajutu, un liku kā pamatu savā darbā, ir jaunas sievietes pieaugšanas, sava spēka apzināšanās stāsts ekstrēmos apstākļos. Uzaugusi turīgā ģimenē, izglītota, perfekti pārzināja latviešu, angļu, vācu un franču valodu, studējusi Sorbonnā, Kristīne tiek ierauta kara šausmu virpulī – Parīzē apcietināta un nosūtīta uz Bezansonas nometni, kur aukstumā, pusbadā, redzot tik daudz nāves, piedzīvo personības transformāciju. Tajā pašā laikā ņēmu vērā viņas Jirgensonu dzimtas raksturu – to, ka vecvecāki no zemniekiem bija kļuvuši par ļoti turīgiem uzņēmējiem. Domāju, no turienes Kristīnei krampis, psiholoģiskā noturība un izdzīvotājas gēns.
