Liene Kurka: Sabiedrība par šo slimību neko nezina

Romāns sākas ar spilgtu epizodi – viens no tā galvenajiem tēliem pēc kārtīga dzerstiņa attopas svešā, tukšā dzīvoklī. Viņu kāds apcirpis un pie kājām pielipinājis plastmasas acis, tomēr tas nav pats svarīgākais. Haris ir arī pilnīgi kails, un dzīvoklis ir aizslēgts. Tomēr aiz šīs šķietamās frivolitātes slēpjas dziļa nopietnība, un ne tikai tādēļ, ka tieši šī epizode izrādās izšķirošā, lai Haris mainītu darbu un atmestu iedzeršanu. Abus ar sievu Evu viņus gaida ļoti nopietni pārbaudījumi…

"Kļūdu klusēšana" nav pirmā Lienes grāmata, un arī konkursā "Vakara romāns 2025" viņa piedalījās ar diviem manuskriptiem. Tāpat kā dzīvē, arī rakstniecībā viņu interesē sociāli smagi jautājumi.

Laikam jāsāk ar to, kā pie jums atnāca ideja par romānu "Kļūdu klusēšana"?

L. Kurka: "Kļūdu klusēšana" radās no pieredzes, palīdzot cilvēkam, kuram ir nopietni šizofrēniski traucējumi. Sapratu, ka sabiedrība par šo slimību neko nezina, šos cilvēkus bieži nesaprot un ignorē. Šķita, kaut kas šajā jomā ir jāiekustina. Es neaprakstu, kā traucējumi sākušies, jo tas noticis jau pirms krietna laika, atainoju tos jau nestabilajā stadijā.

Vai tas varētu nozīmēt, ka mēs tāpat kā romāna galvenais varonis varam nemaz nepamanīt, kas notiek ar cilvēku līdzās?

Jā, mēs šādus traucējumus lielākoties norakstām uz depresiju, garastāvokļa maiņām, pat nepajautājam, vai vajag kādu palīdzību.

Tā, kā notiek romānā, jau gan ir grūti pajautāt – Eva taču aiziet no ģimenes un vēl krietni sabojā attiecības…

Jā, tā viņi mēdz darīt, aiziet prom, mēģina norobežoties. Ja slimību atklāj laikus, piemeklē vajadzīgos medikamentus, to ir iespējams kontrolēt pat ļoti labi. Taču cilvēki paši bieži pat neapzinās, ka sirgst ar šo slimību un viņiem nepieciešama palīdzība. Labākajā gadījumā viņi uz savu galvu nopērk kādas miegazāles vai aptiekā pieejamos bezrecepšu medikamentus trauksmes mazināšanai. Lieto visu pēc kārtas, lai tikai varētu gulēt. Šādi rīkojoties, var pat ļoti ilgi nesaprast, kur slēpjas patiesie problēmas cēloņi. Tā ir ļoti smaga slimība, kuru arī apkārtējie bieži nepamana. Ar savu romānu vēlējos pievērst šai problēmai uzmanību. Varbūt izlasot kāds sapratīs, kas ar viņu notiek vai apkārtējie iejūtīgi pamudinās tomēr aiziet pie speciālista.

Kā īsti šajā romānā ir ar prototipiem?

Harim nav konkrēta prototipa, drīzāk apvienotais prototips, viņa tēlā esmu salasījusi rakstura iezīmes no sev zināmiem vīriešiem. Pazīstu vairākus cilvēkus, kuri, atmetot dzeršanu, izmainījušies līdz nepazīšanai, atguvušies un atgriezušies normālā dzīvē. Tāpat ir arī ar vidi – pati nekad neesmu strādājusi par aģenti, bet no dažādām pusēm man ir bijusi saskarsme ar šāda veida uzņēmumiem.

Antra šķiet visai nepatīkama personība.

Tikai sākumā, un tāda viņa ir pret tiešajiem padotajiem, jo ir ļoti mērķtiecīga, tendēta uz rezultātu. Vienlaikus personīgās attiecībās viņa ir ļoti simpātiska. Es teiktu, Antrai ir bipolārie traucējumi…

Neviens neesam normāls?

Zināmā mērā tā var teikt. Droši vien es mēru pēc sevis, jo to, ko daru es, normāls cilvēks noteikti nedarītu (smejas).

Šī nav pirmā grāmata, kas jums iznāk. Kad sākāt rakstīt? Un kas bija pirmais, ko uzrakstījāt nevis kā skolas sacerējumu, bet tāpēc, ka pašai to gribējās uzrakstīt?

Pats pirmais manuskripts, ko es uzrakstīju un tagad pārstrādāju, ir kāda dienasgrāmata, ne manējā, jo pati tādu nekad neesmu rakstījusi. Pie tā manuskripta ir vēl ļoti daudz darba un es nezinu, kad to pabeigšu. Patlaban strādāju pie cita, kas šķiet ļoti svarīgs un, iespējams, varētu kādu pasargāt no līdzīga likteņa. Man bija kolēģe, dažus gadus jaunāka par mani, kura nonāca seksa verdzībā. Viņas vairs nav starp dzīvajiem, pēc atgriešanās Latvijā atņēma sev dzīvību, droši vien nespēdama izturēt psiholoģisko slogu. Meita teica – man šis stāsts jāuzraksta. Iespējams, ka biju starp tiem dažiem, kam viņa to vispār uzticēja. Par viņas nāvi uzzināju pavisam nejauši, satiku sievieti, no kuras viņa īrēja dzīvesvietu. Patlaban cenšos šo stāstu uzrakstīt, esmu šajā manuskriptā iekšā.

Bet kas mani pievērsa rakstīšanai – uznāca kovids, un dzīve apstājās. Es strādāju nekustamo īpašumu jomā, un tajā laikā bija ļoti aktuāls jautājums par dzimtas mājām, par to, ka daudzi tās iztirgo. Strādājot ar nekustamajiem īpašumiem, tas laikam sāp visvairāk. Lauku ainavas, viensētas, ēku pudurīši vecu koku ielenkumā – šī ainava man šķiet tik svarīga un vērtīga… Tas arī pievērsa rakstīšanai. Tikai toreiz bija vairāk laika – tagad tā, tieši pretēji, nav nemaz.

Kādu iespaidu atstāj tas, ka nu jau kaut kas ir uzrakstīts? Kļūst vieglāk vai, tieši pretēji, grūtāk?

Grūtāk, ar katru manuskriptu ir arvien grūtāk. Šo romānu es uzrakstīju trīs mēnešos, tas ritēja ļoti viegli, bet tagad katrs teikums nāk ļoti lēni. Tagad es Prozas darbnīcā pie Janas Egles mācos rakstīt īsos stāstus, un tas man ir atklājums pašai par sevi – izrādās, es varu uzrakstīt arī īso stāstu! Agrāk šķita – ja nav četrdesmit lappušu, tad vispār nekas nav pateikts. Bet var izstāstīt notikumu arī piecās lappusēs (smejas).

Tomēr jūsu attiecības ar literatūru sākās, vēl pirms pati pievērsāties rakstīšanai. Laikam bijāt pirmais cilvēks Latvijā, kurš pateica, ka glābj grāmatas?

Pirmais? Iespējams, tā varētu būt. Protams, tagad ar to nodarbojas daudz vairāk cilvēku – Valters Dakša, Rolands Laķis, Vadims Fjodorovs. Es ļoti novērtēju katru, kas glābj grāmatas. Bet man tas sākās ļoti interesanti, nu jau vairāk nekā pirms desmit gadiem. Biju aizvedusi no savām mājām nodot sašķiroto plastmasu. Uzņēmuma pārstāve teica, lai braucu iekšā angārā. Es iebraucu mašīnu iekšā un skatos – kaudzē samestas grāmatas. Atkritumos. Ieraudzīju "1001 nakts pasakas" – es biju to grāmatu tik ļoti meklējusi, nebiju atradusi, un tur tā stāv, izmesta atkritumos! Gāju atpakaļ pie sievietes, kas pieņem atvesto, un jautāju, vai tiešām nav iespējas, ka es varētu tās grāmatas paņemt. Viņa saka: "Jā, ņemiet droši!" Tad sāku skatīties internetā sludinājumus, ka cilvēki izmet grāmatas, sākumā ļoti apzinīgi braucu tām pakaļ, pati vedu mājās. Man bija izveidojusies sadarbība ar "Rīgas Namu pārvaldnieku", viņi man nereti zvanīja. Bija dzīvokļi, kuru iemītnieki aizgājuši taisaulē, un viņiem bija jābrīvo telpas. Ļoti daudz grāmatu no Sarkandaugavas esmu pie sevis uz Tukumu aizvedusi. Toreiz degviela vēl nebija tik ļoti dārga, tagad vairs tā nebraukāju – ja sanāk darba lietās pa ceļam, pārsvarā Kurzemē, tad iebraucu pakaļ.

Es šķiroju grāmatas visa gada garumā. Ik pa laikam cilvēki brauc pakaļ. Ir tādi, kas atjauno vecās lauku mājas un vēlas savos plauktos redzēt "Apvāršņa" sēriju vai Raini, vai vēl ko citu, un tad tās grāmatas aiziet pie viņiem. Strādājot nekustamo īpašumu nozarē, palaikam nākas redzēt, ka cilvēks ir krājis grāmatas, tad pārvācas un viņam vairs nav kur tās likt. Tad es tās bibliotēkas savācu, paņemu to, kas mani pašu interesē, bet pārējo atdodu prom.

Esat lēsusi, cik daudz grāmatu šajā laikā izgājis cauri jūsu rokām?

Nē, par to gan neņemos spriest. Rēķinu, ka patlaban manā angārā ir vismaz divdesmit kubikmetri grāmatu. Ir ļoti daudz jaunākos laikos izdoto, ko salasu kastēs un dodu lasīt. Pieprasītākās atlieku malā un, kad redzu feisbukā ziņu, ka meklē, vienkārši piedāvāju aizsūtīt, vienīgi lūdzu, lai cilvēks pats apmaksā pakomātu. Naudu par to neprasu. Reizēm notirgoju to, ko esmu pati pirkusi, bet grāmatas, kas pie manis atnākušas par brīvu, tāpat arī atdodu, jo, kā nācis, tā jāaiziet.

Bet vēl jau noteikti ir arī grāmatas ārpus angāra, mājā, tās, ko pati lasāt?

Ir gan, tās nonāk īpašā skapī. Vīrs man nesen teica – sieva, dari kaut ko, citādi būs kā filmā par Kevinu, kur ļaundari dabūja ar grāmatu lādi pa galvu, tikai mēs dabūsim pa galvu ar grāmatu skapi. Tas jau bija pagalam nošķiebies, no vienas puses to turēja tikai naktsskapītis un no otras – gulta.

Es teiktu: "Vīrs, iedzen āķi sienā un atsien!"

Vienu dienu izkrāmēju visas grāmatas ārā un teicu, lai meklē leņķīšus, jo šajā skapī ir grāmatas, kuras plānoju tuvākajā laikā izlasīt. Viņš uzmeta aci un teica – nu, kādam gadam man tur pietikšot lasāmā. Grāmatas skapī ir divās rindās, un tur šobrīd pat vienu grāmatu iebāzt ir ļoti sarežģīti. Turklāt es jau arī pērku jaunas klāt; ja mēnesī piecdesmit eiro grāmatnīcā nav atstāti, tas ir ļoti neparasti. Lasīt gan vairāk sanāk ziemā, vasarā, protams, parasti mazāk, šogad, tā kā bija jāpiestrādā pie "Kļūdu klusēšanas" redaktūras un piedalījos pašvaldību vēlēšanās, laika lasīšanai līdz šim bija pavisam maz.

Sapratu, ka turpmāk mums būs jāpieskaņo "Vakara romānu" grafiks arī dažādām vēlēšanām, jo priekšvēlēšanu laikā intervijas ar deputātu kandidātiem publicēt nevar. Tukuma novada domē palikāt turpat aiz svītras; vai startēsiet arī Saeimas vēlēšanās?

Es labprāt startētu arī Saeimā, ja kāds piedāvātu, jo redzu lietas, kuras valstī vajadzētu mainīt, darīt citādi. Arī pašvaldību vēlēšanās startēju tādēļ, ka ikdienā darbojos iedzīvotāju konsultatīvajā padomē, kurā katru dienu dzirdam dažādus jautājumus, kas rūp vietējiem iedzīvotājiem, bet mūs bieži neņem vērā.

Kas, pēc jūsu domām, šobrīd ir aktuālākie jautājumi?

Vienā teikumā savelkot – par atbildīgu izturēšanos pret zaļo enerģiju. Es esmu par zaļo enerģiju, atbalstu to, ka veļu vajadzētu mazgāt dienā, kad elektrība nāk no pašu avotiem, nevis naktī, kad tā jāpērk, esmu par to, ka ikvienā mājā un dzīvoklī varētu ieviest telefona un planšetes lādētājus, kas darbojas ar saules baterijām. Neesmu arī pret saprātīga skaita un izmēra vēja turbīnām tālu prom no viensētām, taču neviens vēl nav aprēķinājis, kādu tieši ietekmi uz apkārtējiem iedzīvotājiem atstās attīstītāju ieplānotās 300 metru augstās turbīnas, ko ilgtermiņā neviens nav reāli pētījis. Ir pilnīgi skaidrs, ka tās radīs mirgošanu un fona troksni. Noteikti jāņem vērā to cilvēku viedoklis, kuriem nāksies dzīvot tiešā šādu objektu tuvumā. Uzskatu, ka līdz šim rīkotās aptaujas nav īsti objektīvas, jo tajās par 90% piedalās pilsētnieki, kam bieži ir vienalga, kas notiek laukos. Nemaz nesākšu runāt par izšķērdību, vai uzpūstajām tāmēm, kas valsts un pašvaldības darbībā novērojama burtiski ik dienu.