Ernests Spīčs: Parunāsim nopietni — Dziesmu un Deju svētki no folkloras skatleņķa

Vai Dziesmu un deju svētki ir folkloras festivāls? Nav, bet varbūt tiem tādiem jābūt? Mēs esam pieraduši, ka svētkos piedalās amatieru kopas un koncerti notiek sadalīti pa žanriem – dziedātāji dzied, dejotāji, dejo un pūtēji pūš. Tā tas ir pieaugušo svētkos. Bērnu svētki atkārto šo modeli, bet ar vairākām niansēm, no kurām vissvarīgākā ir tā, ka bērniem eksistē interešu izglītība, kamēr pieaugušajiem darbība amatieru mākslā ir brīvā laika pavadīšanas veids.

Tā sanāk, ka Skolēnu Dziesmu un Deju svētki ir pārskats par piecos gados paveikto gandrīz visās interešu izglītības jomās, ne tikai mākslinieciskajā jaunradē, bet arī tehniskajā. Šajos Dziesmu un Deju svētkos novērojams, ja runājam par dalībnieku skaitu, ievērojams folkloras vietas un lomas pieaugums (tikai aptuveni 3% no dalībnieku skaita saistīti ar folkloras apgūšanu). Tautas muzikanti, dziedātāji un teicēji piedalās ne tikai savas nozares koncertos, bet ir iekļauti arī citu žanru priekšnesumu veidošanā. Turklāt dejotāji pat savu lielāko koncertu veltījuši tautas dejai, nu vismaz vārdos. Paskatīsimies dziļāk. 

Romantiskāk jau vairs nevar – Dindaru-dandaru rotaļas Brīvības laukumā 

No attāluma un nedaudz no augšas bērnu diešana un smiešana Brīvības laukumā atgādināja Deju svētku lieluzvedumu stadionā. Tikai te skatītāji atrodas soļa attālumā no dejotājiem, kamēr stadionā bez binokļa atsevišķu dejotāju nevar apskatīt. Tā ir pilnīgi cita sajūta nekā tad, ja dejotāji ir uz skatuves un skatītāji nedz var, nedz grib iesaistīties, kaut muzikanti spēlē no sirds, un pašam sirds aiz sajūsmas gandrīz vai gatava lēkt pa muti ārā. 

Te pēkšņi redzi, ka dažu centimetru attālumā dejā griežas Viļānu „Bitītes“ ar savu bišu mammu Ingu Stafecku, pašam nemanot esi iekšā dejā ar visām četrām. Pēc dancināšanās pienāk atbildīgi brīvprātīgs vīrietis un norāda, ka es nedrīkstu kāpt pāri nosacītai robežai, jo man mugurā nav tautas tērpa. 

Ja pakāpjas uz pieminekļa pakāpieniem, tad iegūsti virsskatu, kā stadionā no otrās rindas, jo skatam atklājas rotaļnieku pulciņi. Nodomāju - Mildai gan labs skats un atceros, ka pirms divdesmit gadiem pats biju pie "Dindaru Dandaru rotaļu" rīkošanas Doma laukumā. Jauki, ka Raimonds Pauls un viņa vadītā svētku padome 2005. gadā piekrita tāda rotaļnieka idejai. Tagad rotaļu sarīkojums jau kļuvis par skolēnu svētku neatņemamu daļu. 

Kur vēl nu labāk, ideāla aina – latvju bērni danci ved pašā Rīgas centrā, vissvētākajā vietā. Tā ir laba un turpmākos svētkos attīstāma doma – rotaļas, spēles un danči ģimenēm ar bērniem Rīgas centrā un ne tikai Brīvības laukumā, bet arī krāšņajā bulvāru lokā. 

Kāds sakars! Dūdas simfoniskā orķestra koncertā Ķīpsalas hallē 

Man un varbūt arī daudziem klasiskās mūzikas žanra cienītājiem noteikti bija vismaz neliels šoks, kad tūkstošgalvaina simfoniskā orķestra priekšā iznāca dūdinieku pulciņš ar kompozīcijas autoru Mārtiņu Miļevski pie bungām. Šoreiz dūdinieki gan nebija skolēni, bet jau stipri pieauguši "Auļu" dalībnieki un, protams, koncerta rota – "Suitu dūdinieki" savās goda drānās. Liels paldies koncerta idejas autoram un īstenotājam, diriģentam Normundam Dreģim. Starp citu, Dreģa kungs ir arī Rīgas Latviešu biedrības cikla "Talants Latvijai" dvēsele un koporķestrī vismaz puse bija šī cikla laureāti. Skanēja vareni, skatītāji gavilēja un lūdza atkārtot un dūdiniekiem tikai vajadzēja piepūst plēšas. 

Koklētāji Dailes teātrī nevar bez etnokoklēm 

Protams, Dailes teātrī, koncertā „Dzīslojums“ runa ir par koncertkoklēm un koklētājiem vai tomēr jāsaka — koklētājām, jo šis žanrs ir izteikta meiteņu valstība, kas pats par sevi ir paradokss, jo koncertkokle ir viens no smagākajiem mūzikas instrumentiem, ko meitenes pašas pārnēsā. Tomēr kopskaņa un kopsajūta šādā koklētāju koncertā ir neatkārtojami skaista un katru reizi citādām sajūtām un noskaņām bagāta. Arī te neiztika bez etnogrāfiskām jeb etnokoklēm un tautas dziedātājām. Izcilu koklētāju, kas vienlīdz labi pārvalda abu veidu kokles mums nav daudz. Viena no tādām ir Latvīte Cirse un viņas spēle tiešām spīdēja un vizēja kā senatnes sudrabs. Apmēram tā rakstīja komponists Emilis Melngailis. 

Pērkontēvs izjauc koncertu, bet izmirkušie dejotāji priecīgi 

Mēs, latvieši esam laika ziņu optimisti. Toms Bricis var solīt, ko solīdams, mēs ceram, ka Toms nodrošinās mums labu laiku. Atšķiras tikai viedokļi, kāds ir labs laiks. Citam saule, citam lietus, vēl citam par karstu un tad nu sanāk tāds rasols, ka Pērkontēvs saskaišas un uzdod riktīgu grāvienu ka stadiona elektriķim pat ausis aizkrīt. 

Atgriežamies pie būtiskā. Nosaukumā rakstīts Tautas deju koncerts "Es atvēru Laimas dārzu". Stāsts ir izcils – mītiskajam varonim, šajā gadījumā 18 000 bērniem, jāatslēdz septiņi vārti. Manuprāt, šī ir vislabākā koncerta iecere, kas redzēta, cik atmiņa sniedz, un arī īstenošana ir izdevusies, jo atmiņā paliek mazā bērna balss, kurš jautā un dabū atbildes, pie tam jautājumi un atbildes redzami arī kā horeogrāfiski veidojumi. Ak, jā, nosaukums taču sola tautas deju. Nevar sūdzēties, ir arī tautas deja. Piektajā uzdevumā ir dejas, kas izpelnās skatītāju sajūsmas saucienus. Ticiet vai neticiet, bet tās ir tautas dejas vai, ja precīzāk Deju svētkiem piemērotas apdares. Pirmai ovācijas tiek "Plaukstiņpolkai" ar nosaukumu „Sitieniņi“, tad seko jautājumu/atbilžu rotaļspēle „Kur tad tu (nu biji, āzīti manu)“ un episkā sacensību deja "Govju kazāks". Pēc tam ovācijas ir tikai koncerta beigās, kad ieraugot pikseļu veidoto zīmi un 36 000 kāju lecot „Sudmaliņas’, dažai jūtīgājai dvēselei sāk pat asariņas birt. Tas no laimes. Vēl ir vērts pieminēt dažas dejas, kur tikai nedaudz pietrūcis līdz tautas dejas skaistumam, kas jāmeklē patiesumā un vienkāršumā tikai horeogrāfam jāmāk atklāt tās raksturu, tā izsaucot emocijas dejotājos un skatītājos. Pie tādām pieskaitu „Pūpoldančus“, „Pelīšu polku“, „Lāci, lāci“, „Rozā polku“, „Ciguļus“un „Meitas puišus apsūdzēja“. Visumā nesliktas horeogrāfijas, skatītāji applaudē, tomēr viņu bērni dejo. Ir arī neliels sarūgtinājums. Kurā brīdī ir pazaudēti to cilvēku vārdi, kas ir sacerējuši dejas, deju mūziku. Piemēram, „Rozā polka“ ir „Piltenes prāģeru“ vadītāja Indriķa Rolles sacerēta pirms apmēram simts gadiem. Pati deja ir viņa meitas Austras Čepeļevskas izveidota. Līdzīgs stāsts ir par „Lāci, lāci“ un vēl citām dejām, kur izmantoti horeogrāfiskās folkloras materiāli. 

Kad „Sudmaliņas“ izskanējušas, kāds puisis laukumā ienes Latvijas karogu. Tikai tas karogs, tas karogs... Labi, ka „Dārdaru“ puišiem ir patriotisms asinīs un mēs nepalikām kaunā. Uzslava viņiem un viņu vadītājiem! Visi gavilē un tautas dejas vai labāk sauksim par dančiem jau neformālākā gaisotnē iet pilnā sparā – „Pērkonītis“, „Tūdaliņa, tāgadiņ“, „Garais dancis“. Kad skan „Pankūkas“ arī skatītāju tribīnēs atrodas dancotāji. Šim ir īstuma garša. 

Nešauboties varam teikt, ka šis dejotāju sniegums paliks labā atmiņā gan ekstremālo laika apstākļu dēļ, gan arī horeogrāfes Dagmāras Bārbalas devuma dēļ. Viņas radošās dzirkstis  piebārstīja dejas laukumu ar svaigu sparu, bet neaizmirstot arī tradicionāli tieši  laukumam īpaši veidotas horeogrāfijas, kur izceļama deja vai precīzāk – iestudējums „Laimas vārti“ ar Kaspara Bārbala mūziku. 

Folklora noslēguma koncertā vai pēc tā 

Jau ierasts, ka Dziesmu un deju svētku noslēgumā seko sadziedāšanās un arī sadancošanās. Ar retiem izņēmumiem tieši pēc oficiālās daļas seko neliels folkloras festivāls. Ne tikai tautas dziesmas, bet arī dejas. Šogad ir ļoti interesants paņēmiens: vispirms folkloras kopu dalībnieku veidota tautas dziesmu virkne (M. Mellēna, D.Liepa, G.Ceplenieks), kur priekšplānā vairākas jaunas dziedātājas, kurām piebalso un pievingro (tas ir ritmā cilā un šūpo rokas) viss koris. Tad seko dejotāju uznāciens un ticēsiet vai nē, bet programmā šoreiz uzrakstīts daudzsološi: viņi dejos arī tautas dejas – „Saļnavas Dzīsmi“, koklētājas Andas Ābeles sacerēto rotaļspēli „Pinu vīzes“ un tradicionālo deju vakaros ļoti populāro „Bričku“. Tomēr vilšanās. No tautas dejas ne tik cik melns aiz naga. Horeogrāfu galvenā kļūda – pašu sacerētām dejiņām pierakstīt tautas dejas nosaukumu. 

Koncertā daudz jaunības spara – kori dzied gan paši, gan kopā ar tautā iemīļotiem jaunajiem dziedātājiem beidzas, visi gavilē un tad koncerts ir cauri un sākas tautas dziedāšanas un dancošanas svētki. 

Izcilākie jaunie tautas muzikanti un dziedātāji uz VEF Kultūras pils skatuves 

Protams, skatuve nav folkloras draugu iecienīta vieta, labāk koklēt sena ozola pavēnī, nekā starmešu gaismās un, ak mēmās šausmas– pie mikrafona. Folkloras konkursu uzvarētāju koncerta „Bij’ manā pūriņā“ scenogrāfija deva šo iespēju – koklēt un dainot zem sirma ozola…bet uz skatuves. Šāds kompromiss bija pa prātam un viena folkloras kopa Lēdurgas „Putni“ kā apsēdās tā nenokāpa no skatuves visas divas stundas. Viņiem bija mūžīgā teicēja-koklētāja loma, kaut koncertu pieteica – trīs kēniņi, kā viņi sevi nosauca. Kroņi viņiem bija, tikai neredzami, jo viņi bija stāstnieku ķēniņi, kas savu titulu ieguvuši divkaujās un trīskaujās Nacionālajā stāstnieku konkursā. Koncertā nebija nekā viduvēja – katrs priekšnesums izcils – muzikants kā dzintariņš spožs, bet dziedātāja kā dzirkstoša meža zemenīte.  

Ļoti svarīga ir jauno tautas muzikantu izglītības sistēmas saite ar visu dziesmu svētku programmu, kur uzsvars likts uz kopdziedāšanu, kopdejošanu un kopmuzicēšanu. No „Pulkā eimu, pulkā teku“ programmas izauguši gan tie bērni, kas dzied solo noslēguma koncertā Sidraba birzī, gan kompozīciju autori un ieskaņotāji kā Kristīne Kārkle-Kalniņa, Edgars Kārkls, Kristīne Karele, māsas Dimantas, Ēriks Zeps un citi. Pēc desmit, nē – jau pēc pieciem gadiem jau būs jauna maiņa un arī Dziesmu un Deju svētki būs citi. Tuvāki tautas garam, bez uzspēles, kāda pielipa padomju gados un kā veca kožļene pazolei grūti nokratāma. Tradīcija turpinās un folklora jeb nemateriālā kultūra ir mūsu tautas  eksistences mugurkauls, bet ja salīdzina ar ozolu, tad tā plūst no saknēm uz galotnēm, vai varbūt otrādi, kā to šajos Dziesmu unDeju svētkos parādīja Pērkontēvs.

+58 foto

Lielkoncerta "Es atvēru Laimas dārzu" ģenerālmēģinājums

XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku deju lielkoncerta "Es atvēru Laimas dārzu" ģenerālmēģinājums Daugavas stadionā.

Deju lielkoncerta "Es atvēru Laimas dārzu" ģenerālmēģinājums.

XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku deju lielkoncerta "Es atvēru Laimas dārzu" ģenerālmēģinājums Daugavas stadionā.

1 / 58

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji