15. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. Staļins blakus Melngalvju namam

1945. gada 15. jūlijā. Pirms 80 gadiem Latvijas PSR Tautas komisāru padomes Arhitektūras pārvalde ar laikraksta "Cīņa" palīdzību izsludināja atklātu konkursu "projekta izgatavošanai Lielā Tēvijas kara Uzvaras piemineklim – monumentam, kas uzceļams Rīgas pilsētā".

Tajā pašā reizē izsludināja arī projektu konkursu "kapu pieminekļiem un piemiņas plāksnēm Latvijas PSR robežās kritušiem Sarkanās armijas kareivjiem, virsniekiem un partizāniem". Abiem konkursiem bija jānoslēdzas jau 1945. gadā, turklāt "Uzvaras pieminekli" grasījās uzstādīt Daugavas krastā iepretī Pontonu tiltam, kura vietā mūsdienās ir Vanšu tilts. Pirmajam konkursam kā termiņu noteica oktobri, otram jūlija beigas. Okupācijas vara ar šīm lietām steidzās, gribot ideoloģiski "iezīmēt" jauniegūto teritoriju, taču acīmredzot vēlmes atradās pārāk krasā kontrastā ar iespējām. Karš vēl pat nebija beidzies, kad 1945. gada martā Rīgas izpildkomiteja kopā ar šo pašu Arhitektūras pārvaldi jau pasludināja konkursu "pieminekļa projekta izgatavošanai Tēvijas kara varoņiem, kas krituši Rīgas atbrīvošanas cīņās ar fašistiskajiem okupantiem", pretendentiem dodot laiku līdz aprīlim. Rīgā nekāds piemineklis neparādījās nedz pēc šī, nedz nākamā konkursa. Tādu, kā zināms, uzslēja tikai 1985. gadā. Arī par daudzmaz sistemātisku piemiņas vietu ierīkošanu lokālos brāļu kapos var runāt tikai no 60. gadiem, jo līdz tam laikam visi kritušie nemaz nebija atrasti un pienācīgi pārapbedīti – darbs, ko līdz galam tā arī nepadarīja.

Interese par 1945. gada konkursiem, protams, bija. Īpaši no to tēlnieku puses, kas pārstāvēja citas padomju republikas. Novembrī ziņoja, ka savus priekšlikumus "Uzvaras piemineklim" iesnieguši 16 autori. Starp tiem gan esot maz agrāk zināmo latviešu monumentālistu. Pēc aprakstiem spriežot, piedāvājumi bija tik ambiciozi, ka laikā, kad tēlniekiem trūka pat māla un ģipša modeļiem, kaut kas tāds varēja pastāvēt tikai uz papīra. Tā viens no piedāvājumiem paredzēja figurālus grupējumus ar obelisku, kura "augšdaļu nobeidz karavīru grupa uz visām pusēm izvērstām šautenēm, it kā vēl gatavotos uzbrukumam jeb aizstāvēšanai": "Grupas vidū paceļas vēl vieglāks obelisks ar uzvaras zvaigzni vidū, kas domāta no Urālu dārgakmeņiem, figurālie veidojumi un emblēmas no bronzas un nerūsošā tērauda." Cits projekts piedāvā 47 metru augstu obelisku, kura augšā būtu "bronzas figūra ar uzvaras karogu". Vēl cits – 40 metru obelisku ar Staļina tēlu galā, turklāt šis piemineklis slietos atjaunotā Melngalvju nama tuvumā. Un tādā garā. Visi pretendēja uz monumenta atrašanos pilsētas centrā vai tā tuvumā. Rodas iespaids, ka vismaz daļa tēlnieku apzinājās savu ideju absurdumu un drīzāk vēlējās atstāt iespaidu uz žūriju vai izrādīt lojalitāti Staļina režīmam bīstamos laikos.

"Brīvā Zeme", 1925. gada 15. jūlijā

Savādi. Uz ielām aizliegts pārdot laiktakstus, žurnālus, brošūras utt., bet tas atļauts vienīgi kioskos. Neraugoties uz šo aizliegumu vai katru dienu uz ielām un sevišķi uz bulvāriem publikai uzmācas jaunekļi, jaunavas un arī vecākas sievietes ar dažādām brošūrām un citiem izdevumiem par labu "armen deutschen Bruder" (nabagiem vācu brāļiem). Ir tiešām pārāk dīvaini! Uz kāda pamata vāciem piešķirta tiesība, kas citiem pilsoņiem aizliegta? Šī tirgošanās pat ar ārzemju grāmatām, brošūrām un citiem izdevumiem notiek tieši policijas priekšā un tātad nav slepena.