Tātad viss notika, kā plānots, vienīgi Igoročiks brauca uz pasākuma vietu atsevišķi ar savu mašīnu.
Attiecīgais Kurzemes ezeriņš bija visnotaļ neliels. Varbūt pareizāk būtu sacīt, ka tas nemaz nebija ezeriņš, bet gan mākslīga ūdenskrātuve, savulaik izveidota, aizdambējot vienu no Kurzemes upītēm. Bet vieta bija zivīga. Cauru gadu ar dažādiem copes štrumentiem te tika fangoti zandarti un līdakas, pavasarī līņi un karūsas, vasarā un rudeņos šī bija populāra karpu copētava.
Noparkojuši mašīnas, mēs attiecīgi izvietojāmies krastā – es kopā ar nāburgu Kažiņu, Igoročiks nedaudz nostāk.
Pati cope sanāca – teiksim, nu tā. Ņēma tikai mazie līnīši. Šķita, ka tie ir modušies no ziemas miega pirmie, lai varētu apēst visu pieejamo, pirms mostas lielie un varenie līņu papuči un mammuči. Mēs ar Kažiņu visu noķerto laidām atpakaļ tāpat, Igoročiks pēc labākajām copmaņu dižciltes tradīcijām pirms laišanas atpakaļ zives nobučoja. Varbūt tieši šī Igoročika mīlestības simbolakta iespaidota, Dabasmāte parūpējās, lai viņam piekostos vienīgā pannas kalibra zivs – divkilogramīga karūsa, kas, pēc visnotaļ dinamiskas cīņas izvilkta krastā, acīmredzami nesaprata, kur nokļuvusi. Tā slinki kustināja sānu spuras, bolīja acis, bet visādi citādi – vai nu cīņas noguruma iespaidā, vai kā savādāk – nemaz nekustējās, lai izrādītu savu vēlmi atgriezties dzimtajā stihijā.
“Paldies, veči, šī bija foršākā diena pēdējā pusmēneša laikā!” Igoročiks sajūsmināti deklarēja, kad, sapratuši, ka vairs nekas labāks nenotiks, tinām kopā makšķeres. Pats piefiksēju, ka sajutu zināmu gandarījumu tieši par Igoročikam sagādāto prieku viņa slimošanas situācijā.
Pie šī paša ezeriņa visi trīs nu jau pilnīgi veseli atgriezāmies jūlijā ar katrs savām advancētajām karpu uzpariktēm, tajā skaitā dažādu smaržu un garšu iebarošanas ēsmām.
Kas tikai mums nebija paņēmies līdzi! Bija vaniļas, zemeņu, kokosa smaržas un garšas piebarošanas materiāli, bija speciālā firmu fīderbarība. Slavenais karpu guru Rudzinskis, šo redzot, varētu noteikt Mārtiņrītiņa stilā: “Kas var būt labāks par šo!” Respektīvi, atbraukuši uz vīkendu, bijām bruņojušies līdz zobiem, lai, kā paši pirms tam nolēmām, katrs izceltu pa pannas karpai līdzņemšanai un pārējās pēc keč end relīz principa laistu vaļā. Jo karpa, galu galā, ir arī draugs!
Karpas jaktēt sākām vēl piektdienas vakarā. Esat tak dzirdējuši par slaveno karpu copes uzplūdu – respektīvi, nav, nav, nav, un tad piecpadsmit minūšu laikā notiek bezapstājas žors. Mēs bijām gatavi visādiem pavērsieniem. Domu, ka varētu palikt bez zivs, mēs vispār nepieļāvām.
Taču – cilvēks domā, Dievs dara!
No piektdienas vakara līdz svētdienas vakaram mēs nepiedzīvojām ne copes! Pat ne vienas vienīgas! Un tas ar visu savu bagātīgo ēsmu arsenālu un visiem piebarošanas brīnumiem!
Pēdējo copes pusstundu bezpalīdzīgi sēdējām un blenzām izdzisušā ugunskura oglēs.
“Tā nevar būt, jo tā nevar būt un tā nekad nav bijis!” Igoročiks nokonstatēja.
“Acīmredzamais – neticamais!” es piebalsoju.
Vienīgi nāburgu Kažiņš klusēja un laikam meklēja atbildi uz neatbildamo jautājumu kādā pavisam citā apziņas stāvoklī.
“Man šķiet, viss ir pavisam vienkārši,” Kažiņš pēc brīža ierunājās.
“Kas vienkārši!?” mēs ar Igoročiku vienbalsīgi iesaucāmies.
“Nu kā!” Kažiņš rāmā mierā turpināja. “Pavasarī Igoročiks, būdams slims, nejuzdams garšu un smaržu, zivis noķēra, bučoja un laida atpakaļ...”
“Tā bija!” Igoročiks apliecināja.
“Nu ja! Tādējādi Igoročiks ar bučošanu noķertās zivis aplipināja ar savu vīrusu, savukārt tās aplipināja visu pārējo ezeru! Mēs te varam piebarot, kā gribam, bet tās fišas vienkārši nejūt smaržu, un punkts! Ja cilvis varēja dabūt vīrusu no sikspārņa, kāpēc lai zivs nevarētu dabūt vīrusu no cilvēka??”
“Tu gribi teikt, ka karpām no manis ir kovidla??” Igoročiks bija izbrīnīts.
“Negribu neko teikt. Tikai atcerējos, ko tev pavasarī sacīju par to Napoleonu un Žozefīni...”
Smagu sirdi satinām makšķeres un devāmies uz mašīnu.
Pa ceļam satikām vienu citu copmaņu brigādi. Tur vīri izskatījās pavisam priecīgi.
“Kā ta gāja?” Igoročiks viņiem uzsauca.
“Izcili!” atbildēja viens no vīriem. “Kopā uz trijiem divpadsmit karpas, trīs paņēmām, deviņas peld tālāk!”
Mēs saskatījāmies.
Atcerējos kaut kur lasīto, ka Napoleona komplekss esot savas nevarības neatzīšana.
Šis vīkends bija izčakarēts pilnīgi un galīgi.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.