Bija vēla nakts stunda vai, pareizāk sakot, agra rīta stunda. Mednieku mājas kamīnā klusi sprakšķēja malkas šķilas. Viegli kūpēja pielijušajā zālē sabristais apģērbs, bet galvā šaudījās viena pati doma – labi, ka tā!
Biju iekārtojies medību tornītī liela izcirtuma malā. Izcirtums bija vecs, aizaudzis ar garu zāli, visai kuplām eglītēm un melnalkšņu atvašu puduriem. Saule pamazām laidās rietā, pierima vējš, un no otras izcirtuma malas sāka celties neliela migliņa… Bija aļņu riesta laiks.
Ik pa brīdim klusītēm ievaidējos jauna aļņu buļļa balsī un gaidīju atbildi. Un tad es viņu saklausīju! Pa labi no manis vēl diezgan tālu atskanēja aļņa buļļa sauciens! Brakšķošie koki liecināja, ka viņš steigšus tuvojas! Alnis pārlēca pāri upītei, un gaisā pacēlās pīļu bariņš. To visu, protams, es tikai dzirdēju. Tajā brīdī izcirtuma pretējā pusē atskanēja vēl viena aļņa balss…
Pirmais alnis apstājās un ieklausījās. Protams, viņš ļoti labi saprata, ka tas, kas sauca iepriekš, ir kaut kāds kreisais bullis. Abi pretinieki tuvojās viens otram! Brakšķēja lūstošie koki, šļakstēja ūdens. Un tad pēc pamatīga būkšķa atskanēja sāpīgs vaids. Zaudētājs cīņas lauku atstāja, savukārt uzvarētājs lēnām tuvojās man. To tikai retu reizi varēju redzēt starp eglītēm un melnalkšņu zariem.
Tikai līdz lielajai meža sienai varēja raidīt šāvienu. Alnis nodrebēja un pēc sekundes pazuda skatienam. Dzirdēju, kā dzīvnieks nokrīt. Taču vēl pēc dažām sekundēm izcirtumā atkal parādījās. Man šķita – tieši tas pats alnis! Raidīju vēl vienu šāvienu! Dzīvnieks nokrita uz vietas! Biju bezgala priecīgs, ka izdevies nomedīt vienu no diviem aļņu buļļiem, kas šoruden mūsu klubam medījami. Piezvanīju kluba vadītājam Jānim un palielījos ar veiksmi.
Viņš solīja sarunāt palīgus un teica, lai ejot sagatavot visu, kas nepieciešams dzīvnieka vilkšanai. Protams, sākt arī izvēdināšanu. Taču, kad piegāju pie medījuma, teju apstulbu – turpat aiz lielajām eglēm gulēja vēl viens nomedīts alnis. Tas, uz kuru biju raidījis pirmo šāvienu! Abi buļļi bija tik līdzīgi kā dvīņi! Tvēru pēc telefona, lai zvanītu vadītājam. Taču tālrunim nebija zonas. Klupdams krizdams skrēju līdz medību tornītim. Bija steigšus jāzvana, jo tovakar medībās bija arī citi kolēģi. Beidzot klausulē atskanēja Jāņa balss. Labi, ka tā! Vēl neviens cits nebija neko nomedījis. Vien Jānis mani ķircināja, ka viņš gan nezinot, vai man pietikšot naudas, ko maksāt palīgiem par divu aļņu buļļu vilkšanu!
Viņam pašam esot bijis līdzīgi. Šāvis vienu alni, tas kritis uz vietas. Tad cēlies augšā. Šāvis otru reizi, un beigās tāpat divi. Otrais vienkārši sākumā gulējis zālē un cēlies kājās, kad pirmais nokritis. Toreiz gan nācies medību atļauju lūgt no kaimiņiem…