15.6 °C
Pirms diviem gadiem Otrajos Ziemassvētkos kopā ar tēvu devāmies uz gaides medībām, kur abi bijām noskatījuši vienu briežu bulli.
Tas bija parādījies un apciemoja pievilināšanas vietu teju vai katru dienu. Pati biju vairākkārtīgi devusies uz medību torni un vērojusi, kā dzīvnieks uzvedas, protams, vērtējusi arī pašu bulli, lai saprastu, vai tas ir medījams. Kļuva skaidrs, ka ir medījams – divu domu vairs nebija.
Abi – es un mans tēvs – gājām uz medību torni, kas nemaz tik tālu no mūsu mājām neatrodas un kurp var aiziet kājām, bez trokšņiem – mašīnas piebraukšanas. Ieradušies medību tornī, sākām ieriktēties, lai būtu ērti. Knapi paspējām nolikt malā līdzi paņemtās mantas, kad mums priekšā parādījās briežu bullis. Ilgi laiku netērējot, tika izšauts pirmo reizi, taču diemžēl dzīvnieks aizgāja savainots.
Skrēju mājās paņemt suni – īsspalvaino taksi Rembo – un devos atpakaļ uz šāviena vietu. Sunim tika parādītas asinspēdas, kuras tas ļoti labi un ātri nolasīja un devās pakaļ. Nepagāja ne pusminūtes, kad suns bija atradis bulli un ziņoja par to. Tuvojoties sunim, sagaidīja tiešām fantastisks darbs. Rembo gāja aiz buļļa ar distanci un rēja, tādēļ bija iespēja droši izšaut un izbeigt buļļa ciešanas.
Galu galā dzīvnieks tika nomedīts, un tad tikai sapratām, ka jautrība sāksies, medījumu izvedot ārā no meža. Tā kā tas bija nokritis dziļi mežā pie grāvja, bija jāzvana kolēģiem, lai brauc palīgā, jo divatā mēs nudien nevarētu tikt galā.
Tā nu mēs sākām vilkt bulli ārā no meža, jo piebraukt klāt nekādi nevarēja. Vilkām un vilkām, vilkām un vilkām… Tās varēja būt kādas 40 vai 50 minūtes.
Kādā brīdī pēkšņi attapāmies atkal pie grāvja, kaut gan mežā ir tikai viens grāvis – tas, pie kura tika nomedīts bullis.
Visi bijām pārsteigti un neko nesapratām. Tad nu tēvs un es katrs devāmies uz savu pusi, lai saprastu, kur tad mēs atrodamies. Vai tiešām mēs būtu apvilkuši apli un nonākuši sākumpunktā?
Šādi gadījumi noteikti nenotiek katru dienu. Pie sevis domāju, vai tiešām fizisks darbs var tik ļoti iespaidot, ka sajauc debespuses... Varu teikt, ka mēs nepārtraukti nevilkām, bet arī ieturējām pauzes. Vienā no atpūtas brīžiem, acīmredzot apgriezāmies un aizvilkām uz sākumpunktu.
Saprotot, ka tikpat kā stundu no vietas esi smagi strādājis un ir jāsāk no paša sākuma, sajūta nav patīkama. Beigās izrādījās, ka, taisni velkot, ceļš nemaz nav tik garš, un no meža tikām ārā 15 minūšu laikā.
Morāle
Tumsā mežs visur izskatās vienādi. Kādreiz jāpaskatās arī kartē, citādi ar visu medījumu var pēkšņi attapties ne tur, kur vajag!
