13. marts vēsturē un senās avīzēs. Apvērsums Rīgas telefonsakaros

1926. gada 13. martā. Pirms 100 gadiem pirmo darba dienu Rīgā, Kalēju ielā bija aizvadījusi valstī pirmā automātiskā telefonu centrāle (ATC), kuru Satiksmes ministrijas Pasta un telegrāfa departamentam piegādāja Vācijas firma "Mix & Genest".

Savienojumu tajā panāca, klientam aparātā uzgriežot numuru ar ripas palīdzību – sistēma, kura mūsdienās jau aizmirsta, bet tad bija moderna. Pirms ripas laikmeta savienojumus manuāli, pēc abonentu mutiska lūguma centrālei veica operatores jeb "telefonmeitenes". Rīgas ATC tika ieslēgta iepriekšējās dienas vakarā, 12. martā pulksten 20. Laikraksti par to brīdināja pirmajās lappusēs, sniedzot savdabīgu instrukciju: "Taisni pulksten astoņos vakarā visos dzīvokļos, kur uzstādīti automātiskie aparāti, jāpārgriež stiepules starp veco un automātisko aparātu un jāsāk lietot automātiskais. Iestādēs un veikalos to var izdarīt, arī darbu beidzot, bet šie aparāti līdz pulksten astoņiem vakarā nedarbosies. Līdz ar to visiem abonentiem jāsāk lietot jaunais abonentu saraksts."

Rīgā 1926. gadā bija ap 8500 telefonabonentu, no kuriem no manuālajiem komutatoriem uz automātiskajiem vispirms pārslēdza 1200 abonentu. Pilnīgu pārslēgšanos plānoja apmēram pusgadā, jo vienkārši vēl nebija iepirkts pietiekams daudzums ATC atbilstošu aparātu. Lai arī presē bija organizēta informācijas kampaņa, pirmā diena parādīja, ka lielākā daļa telefonu turētāju ignorējuši aicinājumus un "nepārgrieza vadu" starp vecajiem un jaunajiem aparātiem, kas radīja traucējumus. Centrālei nācās zvanīt uz šiem numuriem un uzaicināt rīkoties. "Jaunākās Ziņas" vēstīja, ka abonentu atbildes uz aicinājumu bijušas dažādas. Arī tādas: "Tumšs, nevaru redzēt", "Vai pārgriezt tievo vai resno", "Nē, es vēl reizi gribu runāt pa veco aparātu", "Vai ar nazi drīkst griezt?" Prese vēstīja, ka 

daudzi nemācēja apieties ar ripas telefonu un nesaprata, ko nozīmē uzgriezt vajadzīgo piecciparu kombināciju – grieza ripu otrādi, neaizgrieza līdz galam, nelaida ripu tūlīt atpakaļ. Daži arī bija pārgriezuši ne to vadu. 

Emocionālākie lamājās un pieprasīja atgriezt veco sistēmu ar telefona jaunkundzēm un paziņoja, lai centrāle savāc savas "grabažas", tas ir, tolaik modernos ripas aparātus. Klientu sūdzību sākumā bija daudz, taču pie ērtībām pierada ātri, un desmit gadus vēlāk telefona abonentu skaits Rīgā sasniedza 23 500. Vajadzēja domāt par 1926. gada automātiskās centrāles paplašināšanu.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Sociāldemokrāts", 1926. gada 13. martā

Satiksme ar Baldones sēravotiem. Uz Baldones sēravotiem ved 600 m/m šaursliežu ceļš no Ilūkstes stacijas. Ceļš galīgi nolaists un braukšana pa viņu savienota ar dzīvības briesmām. Sēravotu pārvalde bija paredzējusi budžetā summas ceļa labošanai, bet tās strīpotas. Tagad pārvalde griezusies pie tautas labklājības ministrijas, lai tā izlabotu ceļu ar bezdarbniekiem. Jautājums nav vēl izšķirts, bet paredzams, ka pārvaldes lūgumu ievēros. Ar to būtu savests kārtībā ceļš, par kuru pastāvīgi žēlojas un uzrakstīts ne viens vien feļetons no Baldones apmeklētājiem.