20. marts vēsturē un senās avīzēs. Aspazija atbrīvojas no parādiem

1936. gada 20. martā. Pirms 90 gadiem dzejniecei Aspazijai, kā uzskata, ne bez Kārļa Ulmaņa palīdzības, beidzot izdevās atbrīvoties no smagās parādu nastas, ko viņai kā mantiniecei, 1929. gadā aizejot mūžībā, nevilšus bija atstājis dzīvesbiedrs Rainis (1865–1929).

Lieta saistījās ar izdevniecību "Daile un Darbs", kam Rainis kopā ar 20. gadsimta 20. gadu Rīgā labi pazīstamo infrastruktūras objektu inženieri Alfrēdu Razumu (1880–1929) bija neapdomīgi kļuvis par līdzīpašnieku. Apgāds nodarbojās ar izteikti kreisas literatūras izdošanu, Padomju Krievijā latviešu valodā drukāto komunisma klasiķu darbu tirgošanu un nebija komerciāli veiksmīgs. Pēc politiska rakstura skandāliem un "Dailes un Darba" bankrota 1929. gadā kreditori vērsās pie izdevniecības juridiskajiem īpašniekiem ar parādu piedziņu. Kopējā summa sasniedza 60 tūkstošus latu. Aspazijas gadījumā tas vērsās pret viņu kā Raiņa mantinieci. Otri atbildētāji bija nelaiķa inženiera Razuma mantinieki. Tiesāšanās dažādās instancēs ilga gadiem. Procesos prasītā apjoms vairākkārt samazinājās. Jāatzīmē, ka lietā netrūka dažādu dīvainību. Piemēram, galvenā prasītāja, agrākā "Daile un Darbs" līdzstrādniece Anete Blaua 30. gadu sākumā bija pārcēlusies uz dzīvi PSRS, un Latvijas teritorijā viņas vārdā prāvojās algoti juristi. Arī parāda summas pamatotība radīja jautājumus. Tomēr Blauas juristi darbojās rezultatīvi. 1933. gadā tiesu izpildītāji jau sāka aprakstīt Aspazijas Rīgas dzīvokļa mantu un vasarnīcu Jūrmalā. Skandālu pēc Aspazijas lūguma apturēja tikai Valsts prezidenta Alberta Kvieša iejaukšanās. 

Kviesis gan spēja apturēt pārlieku uzcītīgos tiesu izpildītājus, taču ne tiesu lēmumus, tāpēc juristu līmenī prāvošanās turpinājās. 

1936. gada 20. martā jautājums bija jāskata starpkaru Latvijas augstākās tiesu instances – Senāta – Civilo kasācijas lietu departamentā, taču pēdējā brīdī pušu juristi panāca vienošanos. Sprieduma vietā lieta tika izbeigta bez skatīšanas. "Jaunākās Ziņas" 21. martā rakstīja: "Senātam lietu vakar vajadzēja izlemt, bet izrādījās, ka Anete Blaus ar atbildētāja A. Razuma mantinieku māsu izlīgusi un viņu pilnvarnieki savas kasācijas atsaukuši. Tādēļ Senāts lietu neizlēma. Ar to Aspazija atbrīvota no atbildības un viņa uz visiem laikiem atsvabināta no jebkādiem maksājumiem. Prasības summa bija ap 14 000 latu." Laikabiedru atmiņās un arī vēsturnieku vidū pastāv uzskats, ka galīgi nokārtot problēmu Aspazijai palīdzējis tābrīža Latvijas "Vadonis", Ministru prezidents Ulmanis. Savukārt pašā gada nogalē izdotais Aspazijas 1932.–1936. gada dzejoļu krājums "Kaisītas rozes" bijusi pateicība. Krājums izrādījās uzkrītoši komplimentārs gan "Vadonim" un "15. maija Latvijai", gan Kārlim Ulmanim personīgi.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Rīgas Ziņas" apvienotas ar "Latvijas Vēstnesi", 1926. gada 20. martā

Jelgavā notiesājuši vecpuišus. Aizvakar Jelgavas latviešu biedrības zālē vietējā izglītības biedrība bija sarīkojusi sabiedrisku tiesu pār vecpuišiem. Tiesas priekšsēdētājs zvērināts advokāts Matisons, bet piesēdētāji inspektors Kurts, advokāts Lauke, Dr. Bīskaps un kapteinis Jaunsvirlauks. Prokurori: vidusskolas direktors J. Lapiņš un M. Salnāja kundze. Aizstāvji: adv. Skreija, adv. Veismans un Blanks. Zāle publikas pārpildīta. Izsaukti daudz liecinieki. Noskaidro, ka par vecpuisi uzskatāms katrs neprecējies vīrietis no 28 gadiem. Liecinieki nereti "izklāj" visu savu žulti – gan nosodīdami, gan attaisnodami neprecējušos vīriešus. Daži atzīst, ka pēdējā laikā iziet pie izlutinātas modernas sievietes nozīmējot doties drošā nāvē. Atzīst arī, ka vīrietis neapdomīgi apprecoties tikai jaunībā, turpretī ap 30 gadiem tas jau neķerot katru "mušu". Citi turpretī raugoties no medicīniskā un sabiedriski ētiskā un bioloģiskā redzes viedokļa un atzīst, ka apprecēšanos prasot pati daba. Prokurors M. Salnais uzstāda, ka dzimumsatiksme pielaižama arī pie vīriešiem tikai laulībā. Tas veicināšot apprecējušos skaitu. Arī Lapiņš bargi ieteic visiem jauniešiem precēties. Aiztāvis Blanks aizrāda, ka ja nosoda vecpuišus, tad arī jaunavām vajag būt nevainīgām līdz altāram, bet ģimenes dzīvē uzticīgām bērnu mātēm un saimniecēm. Tas tomēr neesot. Arī pārējie aizstāvji galvenā kārtā uzsver pašas sievietes vainu. Tiesa pasludina spriedumu, ar kuru vecpuiši atzīti par vainīgiem.