Ģenētikas kļūmes skarbā slava

Pasaules plašsaziņas līdzekļus sācis apceļot stāsts par kādas Džūlijas Pastranas traģisko likteni – saistībā ar to, kā viņas dzīve kļuva par skarbas ekspluatācijas un cietsirdības simbolu.

Džūlija dzimusi 1834. gadā Meksikā un nākusi pasaulē ar ļoti retu ģenētisku mutāciju, proti, kā “sieviete–pērtiķis”, “viskroplīgākā sieviete pasaulē”, un apveltīta ar neskaitāmiem tamlīdzīgiem epitetiem. Saistībā ar šo savu iedzimto defektu, viņa nokļuva izklaides pasaulē, kur viņu ar viltu ievilināja kāds cirka darbinieks, piesolot bagātu un pārticīgu dzīvi. Bet tā vietā nelaimīgā Džūlija kļuva par masveida ziņkārības objektu, kā dēļ viņai nācās izciest pazemojumus un ņirgāšanos. Un pat ārsti, cerot iedzīvoties uz viņas unikalitātes rēķina, aizgūtnēm izplatīja dažādas viltus teorijas par sievietes izcelšanos, apgalvojot, ka viņa patiesībā esot cilvēka un pērtiķa hibrīds un tamlīdzīgi.

Bet kādā brīdī Džūlija pat apprecējās ar cilvēku, kurš diemžēl arī viņā saskatīja tikai peļņas avotu. Viņas dzīve traģiski pārtrūka 26 gadu vecumā dzemdību laikā, bet arī pēc nāves viņas ķermeni vēl izdevās visnotaļ izdevīgi pārdot “zinātniskiem nolūkiem”. Džūlijas mirstīgās atliekas nopirkušais ārsts tās mumificēja un izlika apskatei, un tas tā darbojās vēl pat 20. gadsimta otrajā pusē. Un tikai 1979. gadā Norvēģijas valdība gluži oficiāli pārtrauca šo lielā mērā tomēr necilvēcisko “izstādi”, jau drīz pēc tā Džūlijas mūmiju nozaga un to pilnībā aizmirsa līdz pat 2005. gadam, kad to gluži nejaušā kārtā atrada kopā ar citām parastām lietām. Bet 2013. gadā, vairāk nekā 150 gadus pēc Džūlijas nāves, viņas mirstīgās atliekas nogādāja atpakaļ dzimtajā Meksikā, kur tagad viņas kapavieta allaž esot nosēta simtiem baltu rožu, tādējādi simbolizējot cieņu pret dzīvi, kas bijusi pārpilna ciešanu un cietsirdības.