27. marts vēsturē un senās avīzēs. Latviešu profesionālās aktiermākslas pamatlicējs

1866. gada 27. martā. Pirms 160 gadiem Vircavas pagastā pie Jelgavas dzimis viens no latviešu profesionālās teātra mākslas pamatlicējiem, aktieris, režisors, teātra teorētiķis un pirmo aktieru mācību kursu izveidotājs Latvijā Jēkabs Duburs, īstajā uzvārdā Āriņš.

Duburu piemin kā neparasti daudzpusīgu, reizē noslēpumainu un sarežģītu personību, kura diemžēl pēc sevis nav atstājusi daudz kultūrvēsturniekiem noderīga materiāla, jo pārāk daudz kas nav ticis iemūžināts vai gājis bojā. Galvenokārt stāsti par viņu balstās laikabiedru atmiņās, sarakstēs. Kā Rīgas Latviešu teātra aktieris, režisors un direktors, vēlāk arī Jaunā Rīgas teātra vadītājs Duburs bija vairāku Rūdolfa Blaumaņa, Annas Brigaderes un Aspazijas lugu pirmiestudējumu režisors. Savu dramaturģisko debiju, joku lugu "Zagļi" Blaumanis 1890. gadā esot rakstījis Duburam. Viņš tāpat bija pirmais "Ugunī" režisors un Indrānu tēva lomas tēlotājs "Indrānos". 1903. gadā viņš lūdzis Brigaderei teātra vajadzībām sarūpēt kādu bērnu lugu, un rakstniece triju diennakšu laikā sacerēja "Sprīdīti", kas faktiski ir pirmā latviešu pasaku luga. Pēc nostāstiem, Duburs ļoti vēlējies režisēt Raiņa vēl neuzrakstīto "Uguni un nakti", taču tur starp režisoru un dzejnieku radušās nopietnas domstarpības gan par saturu, gan žanru – Duburs redzējis "Uguni un nakti" kā operu, kamēr Rainis palicis pie lugas. No sadarbības nekas neiznāca. Jāatzīmē, ka Duburam bija laba balss. Dziedāšanu viņš bija mācījies arī Berlīnē un Vīnē un bieži uzstājies latviešu sarīkojumos ar solonumuriem. Deklamēšanā un dziedāšanā Duburs vingrinājies pie Mazsalacas Skaņākalna, kuru mēdzis vasarās apmeklēt. Balsi Duburs uzskatījis par galveno aktiera izteiksmes līdzekli. Tradicionāli tiek izcelti viņa nopelni skatuves runas teorijā. Pirms Pirmā pasaules kara tapa vairāki teorētiski raksti par šo tematu, kurus vēlāk, kā uzskata, plānojis apvienot pamatīgā aktiermākslas teorijas grāmatā "Deklamācijas māksla". Nodoms neīstenojās, jo 1916. gada 17. maijā teātra personība zaudēja cīņā ar tuberkulozi. Jēkabs Duburs atdusas Rīgas Lielajos kapos.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Kurzemes Vārds", 1926. gada 27. martā

Pīles – slīkoņi. Vakar priekš pusdienas ieradās policijas iecirknī kāda 14 gadus veca meitene un ziņoja, ka iepretī Kūrmājai jūrmalā patlaban izmesti divi slīkoņi. Policija uz vietas devās turp, lai pievāktu slīkoņus. Bet ierodoties jūrmalā, slīkoņi nekur nebija atrodami, arī neredzēja tos peldam pa jūru. Pēkšņi meitene izsaucās: "Redzat, slīkons izšauj rokas gaisā!" Apskatot peldošos priekšmetus ar paceltajām rokām, izrādījās, ka tās ir jūras pīles, kas šūpojas uz viļņiem, brīžiem paceļoties augstāk, bet tad nokrītot atkal starp viļņiem. Meitene jūras pīles bij noturējusi par slīkoņiem.