Balss skaista kā Orfejam. Saruna ar grāmatas "Andrejs Lihtenbergs. Un neņem līdzi neko..." autori

"Ne visi priecāsies par grāmatas iznākšanu. Diemžēl par mākslinieku ir izplatīts daudz puspatiesību," saka grāmatas "Andrejs Lihtenbergs. Un neņem līdzi neko..." autore Lāsma Gaitniece.

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznākusi Lāsmas Gaitnieces grāmata "Andrejs Lihtenbergs. Un neņem līdzi neko...". Tas ir biogrāfisks pētījums par izcilā 20. gadsimta 70. gadu dziedātāja Andreja Lihtenberga spožo dzīvi un traģisko nāvi.

Vēl nezināju Andreja Lihtenberga vārdu, bet viņa balss – dziesma "Neļķu ugunīs" no, šķiet, tāda paša nosaukuma skaņuplates – pirmoreiz dzirdēta, palikusi prātā teju pusgadsimtu. Tādēļ ar šo arī sāku sarunu.

Grāmatas "Andrejs Lihtenbergs. Un neņem līdzi neko ..." autore Lāsma Gaitniece.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Kura ir pirmā Lihtenberga dziesma, kuru atceraties dzīvē dzirdējusi, un kādu iespaidu toreiz atstāja viņa balss?

L. Gaitniece: Es Andreju Lihtenbergu atklāju absolūti nejauši, pirms vairākiem gadiem kanālā "YouTube" meklējot kādas atbilstošas dziesmas, pie kurām varētu padejot. Nejauši pamanīju dziesmu "Ai, jūs, rudzi", kuru kopā ar Latvijas Radio sieviešu vokālo ansambli izpilda Andrejs Lihtenbergs. Kas tad tas par garu puisi? Tas bija pirmais, ko nodomāju. Un balss tik skaista kā Orfejam. Tās dienas vakarā, sazvanoties ar savu krusttēvu, kurš savu darba mūžu bijis dziedošais aktieris vienā no Latvijas profesionālajiem teātriem, jautāju, vai viņš tādu Lihtenbergu zina. "Protams!" bija atbilde. "Viņu pakāra." Šāda informācija nevarēja atstāt vienaldzīgu, jo vairāk tādēļ, ka tobrīd strādāju pie grāmatas "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē 2". Neilgi pēc tam man bija saruna ar žurnālisti un grāmatu autori Liu Guļevsku. Kad viņa stāstīja par Andreja šausmīgo nelaimi, šķita – vēl mazliet un sākšu raudāt. Brīvība un atraisītība, ar kādu viņa stāstīja par dziedātāju, manā prātā iegravēja apjausmu, ka arī man šis cilvēks, kurš diemžēl paguva nomirt, iekams es piedzimu, būs Andrejs, nevis Lihtenberga kungs, un, par viņu domājot, lietošu formu "tu".

Vai, rakstot grāmatu, arī klausījāties, un, ja tā, kura šobrīd ir mīļākā no viņa izpildītajām dziesmām?

Gan rakstot grāmatu, kas bija ilgs laika posms, gan arī vēl tagad nepaiet ne diena, kad, man darbojoties, fonā nebūtu skanējusi kaut viena no Andreja dziesmām. Ne diena! Favorīte noteikti ir "Kuģiem nenāk miegs", taču ļoti patīk arī viņa izpildītās dziesmas angliski, piemēram, "Arise!" no cikla "Chile Ballade" un Valtera Kaminska komponētās "Ziemeļu serenāde", "Atvadas". Un, protams, "Tautas acis".

Grāmatas ievadā izstāstāt, kā nonācāt līdz lēmumam rakstīt par Lihtenbergu, bet tajā ir arī šāds teikums: "Ja vien, sākot strādāt pie manuskripta, būtu kaut mazliet nojautusi, kādu darbu esmu uzņēmusies un kā tas virzīsies uz priekšu…"

Tā rakstu tādēļ, ka darba procesā piedzīvoju daudz negaidītu pārsteigumu. Visu laiku bija iekšēja sajūta, ka Andrejs ir klātesošs, taču ne tikai kā vērotājs, bet arī kā procesa virzītājs. Iepazinos ar kolosāliem cilvēkiem, no kuriem daži kļuvuši par mīļiem draugiem. Nevaru nepieminēt Inesi Knesi, Astru Drieku, Audru Loginovu, Sandru Ozolīti, Rihardu Katkeviču, Nilu Zālīti. Palīgu man tiešām bija daudz. Kaut arī radās ne mazums grūtību, kontaktējoties ar šiem cilvēkiem, sanāca ļoti daudz smieties. Kad šķita, ka nu jau iet par traku, mums ieviesās frāze: "Andrej, piedod, tas nav par tevi! Tevi neviens neapsmej!"

Pārsteidzoša bija iespēja par Andreju un savu darbu stāstīt radiostacijas "SWH" rīta raidījumā "BB brokastis", kur izdevās sasmīdināt pat Fredi un Ufo. Stāstot par to, ka selekcionāre Rita Zaļā radījusi jaunu dāliju šķirni, kam, godinot mākslinieka piemiņu, devusi nosaukumu ‘Andrejs’, paudu, ka būtu labi, ja atsauktos vēl kāds selekcionārs. Ufo iebilda, ka koki nederot. Es viņam pretī – kāpēc gan ne, vai tad būtu slikti, ja Andreja vārdā tiktu nosaukta arī kāda liela ābele. Tas abus komiķus sasmīdināja.

Garš sižets par topošo grāmatu bija arī Latvijas Televīzijā.

Pēc katra lielāka darba posma paveikšanas radās nepieciešamība apmeklēt Andreja kapiņu Jaundubultu kapos, lai pateiktu viņam paldies un lūgtu palīdzību turpināt. Viens jauks cilvēks ierādīja, ka, braucot uz kapsētu, var paķert līdzi arī šampanieti un tur saskandināt māksliniekam uz vieglām smiltīm. Kas tāds man nebūtu ienācis prātā! Bet tas ir vienreizēji, iesaku pamēģināt!

Vai varu lūgt, lai mazliet sīkāk pastāstāt, kas bija pats sarežģītākais, ar ko saskārāties, vācot informāciju un rakstot?

Emocionāli smagi, protams, bija domāt par Andreja bojāejas apstākļiem. Ar mērķi saprast, cik tālu no viņa mājām atrodas notikuma vieta, precīzāk, vieta, kur atrada līķi, mēs turp aizbraucām.

No rakstīšanas viedokļa grūti bija atrast apliecinājumu vairākiem faktiem no Andreja biogrāfijas, citiem vārdiem, gūt apstiprinājumu, ka tiešām tā ir bijis, kā par viņu rakstījuši citi autori. Turklāt jāņem vērā, ka ģeopolitiskās situācijas dēļ saziņa ar dažiem arhīviem Krievijas Federācijā nebija iespējama.

Cik īsti ilgu laiku prasīja informācijas meklēšana, un cik arhīvu caurmalti?

Tas bija aptuveni gads. Tiešām intensīvi, tas ir, katru dienu strādājot, tika intervēti aptuveni 25 cilvēki, liela daļa no viņiem vairākas reizes, bet daži – daudzkārt. Ir meklēta un arī saņemta informācija Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, strādāts tā lasītavā, Latvijas Nacionālā arhīva Personāla dokumentu valsts arhīvā, Latvijas Nacionālā arhīva Valmieras zonālajā valsts arhīvā, Latvijas Nacionālā arhīva Jēkabpils zonālajā valsts arhīvā, Latvijas Nacionālā arhīva Zemgales reģionālajā arhīvā Tukumā un Rīgas Tehniskās universitātes arhīvā.

Vai bija sajūta, ka apstākļi drīzāk palīdz, Visums piespēlē jaunus, negaidītus avotus un faktus, vai arī varbūt bija kādi šķēršļi un kavēkļi?

Tāda sajūta bija nemitīgi. Es sev to skaidroju, ka Andrejs, viņa gars, man labprāt palīdz. Gan atrodot vajadzīgos cilvēkus, gan informāciju. Tā bija laba sajūta.

Kas pašai šķiet visnozīmīgākais atklājums?

Ne visi priecāsies par grāmatas iznākšanu. Diemžēl par mākslinieku ir izplatīts daudz puspatiesību, nepatiesību un pat mītu, piemēram, par viņa kauslīgumu. Ir cilvēks, kurš nebeidz apgalvot, ka Andrejam bijis gandrīz vai sirdsdraugs. Intervējot daudzus mākslinieka laikabiedrus, kļūst nepārprotami skaidrs, ka tā nav taisnība. Kāpēc jāmelo?

Vai un kā darba gaitā mainījās pašas hipotēze par Lihtenberga nāves apstākļiem? Un priekšstats par dziedātāja personību?

Diemžēl varam runāt tikai par hipotēzēm, jo izmeklēšanas dokumenti tika iznīcināti jau piecus gadus pēc Andreja nāves. Kā sarunas laikā atklāju profesoram Mārim Taubem, kurš ir viens no pieaicinātajiem ekspertiem un kura viedoklis būs lasāms grāmatā, es ilgu laiku spītīgi vēlējos ticēt, ka tā bijusi pašnāvība. Taube mani saprata, proti, ka, tā domājot, ir vieglāk. Ar laiku mans viedoklis mainījās, jo ir pietiekami daudz aspektu, kas samērā nepārprotami norāda, ka varētu būt notikusi slepkavība.

Runājot par Andreja personību, ir viena interesanta lieta. Darot to vai citu lietu, dažkārt iedomājos, kā šādā situācijā rīkotos Andrejs. Viņš cīnītos! Un tu nevari? Cīnies arī tu. Ja godīgi, šī pieeja ir palīdzējusi.

Man šķiet, milzīgs ieguvums lasītājiem ir arī tas, ka, izstāstot Lihtenberga stāstu, esat iezīmējusi arī dažādus laikmetus, aizsniedzoties līdz viņa vecāku jaunībai. Kas no šī pašai šķiet visinteresantākais un vērtīgākais?

Man pašai vērtīgākais droši vien ir redzesloka paplašināšana attiecībā uz padomju okupācijas laiku. Zināju, ka latviešiem tas bija drūms, taču ne to, ka tik ļoti lielā mērā. Pēc sarunas ar vienu no Andrejam ļoti tuviem cilvēkiem, kad viņa stāstīja savas atmiņas, apjautu, cik ļoti latvieši tolaik bija nospiesti un kā bradāta viņu cilvēka cieņa. Protams, izņemot nomenklatūru, tirdzniecības darbiniekus un citus blata karaļus un karalienes, kam klājās lieliski. Un vēl jau arī tas, ka ikvienā kolektīvā un pat uz katra stūra pa stukačam. Sabojāt cilvēkam dzīvi bija elementāri. Kaut arī mūsdienās netrūkst nebūšanu, par laimi, šādu cūcību vairs nav.

"Kultūrzīmju grāmatplaukta" lasītājiem ir iespēja lasīt fragmentu no Lāsmas Gaitnieces grāmatas "Andrejs Lihtenbergs. Un neņem līdzi neko...".

Lāsma Gaitniece kopā ar mūziķi, dziesmu autoru un komponistu Mārtiņu Kanteru (no kreisās), dziedātāju Adrianu Kukuvasu, žurnālisti un rakstnieci Liu Guļevsku un mūziķi Raiti Zapacki.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Andrejs Lihtenbergs un "Mikrofons"

Kad 1965. gada 1. aprīlī Latvijas Radiofona ēterā pirmoreiz izskanēja muzikālais raidījums "Mikrofons", nevienam no tā veidotājiem ar redakcijas galveno redaktoru Nikolaju Neilandu (23.12.1930.–21.10.2003.) priekšgalā pat sapņos nevarēja rādīties, cik ļoti iecienīta šī pārraide kļūs Latvijas sabiedrībā. Pēc pāris gadiem – 1968. gadā –, uzklausot radiožurnālista Gunāra Jākobsona ideju, redaktors Neilands piekrita noorganizēt pirmo "Mikrofona" dziesmu aptauju par populārāko Latvijas komponista estrādes dziesmu, kurā piedalījās tūkstošiem melomānu.

Pirmajā aptaujā uzvarēja Raimonda Paula komponētā dziesma ar dzejnieka Alfrēda Krūkļa vārdiem "Mežrozīte", kuru izpildīja dziedātājs Zigfrīds Račiņš (18.04.1936.–21.01.1998.). 1969. gadā "Mikrofona" aptaujā piedalījās arī Andrejs Lihtenbergs ar komponista Aivara Zītara komponēto dziesmu "Vai tu nāksi vēlreiz?", vārdu autors Alfrēds Krūklis. Andreja dziedātā dziesma klausītājos guva lielu atsaucību, iegūstot piekto vietu. Pirmajās četrās vietās ierindojās Raimonda Paula komponētās dziesmas.

Latvijas iedzīvotāji ik gadu sūtīja vēstules un balsoja par savu iemīļotāko dziesmu, līdz notika kas tāds, ko neviens iepriekš nevarēja paredzēt. Vai varbūt tomēr varēja? Jau atkal ir jāpiemin LPSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja Ilmāra Janoviča Īverta vārds. Viņš aizliedza rīkot "Mikrofona" dziesmu aptauju vispār. 1971. gada "Mikrofona" aptaujas gada noslēguma koncertā uzvarēja R. Paula komponētā dziesma "Teic, kur zeme tā" ar A. Krūkļa vārdiem, ko izpildīja Nora Bumbiere, Margarita Vilcāne, Ojārs Grīnbergs un Viktors Lapčenoks. "Tad nāca Īverts, kurš, sākot ar 1972. gadu, līdz pat 1975. gadam aptauju aizliedza. Kā mums sāpēja sirds, ka aptaujas vairs nav!" atceras Lia Guļevska. "Īverts vislabāk saprata, cik ļoti šī dziesmu aptauja latviešus vieno. Priekš kam tas vajadzīgs? Tas varēja kļūt bīstami." 1976. gada pavasarī šo komunistu pārcēla darbā uz Latvijas PSR Ministru padomes Valsts kinematogrāfijas komiteju, par lielām šausmām kino jomas speciālistiem, bet viņa vietā tika iecelts Leonards Bartkevičs (9.04.1932.–3.02.2023.), un tūlīt, 1976. gada rudenī, "Mikrofona" aptauja tika atkal atjaunota.

Kā par nelaimi, tieši aptaujas aizlieguma periodā vairāki latviešu komponisti bija sacerējuši ļoti skaistas dziesmas, ko izpildīja Andrejs. "Ja nebūtu aizlieguma organizēt aptauju, pastāv liela iespēja, ka Andrejs būtu kļuvis par vienu no laureātiem," skumji nosaka radiožurnāliste. Četru gadu aizlieguma laikā bija radušās tādas dziesmas kā "Vakara dziesma" (komponists Valters Kaminskis, vārdu autors Imants Ziedonis; 1972), "Ziemeļu serenāde" (komponists Valters Kaminskis, vārdu autors Ojārs Vācietis; 1973), "Deviņvīru spēks" (komponists Edmunds Goldšteins, vārdu autors Alfrēds Krūklis; 1974) un citas, kuras izpildīja Andrejs Lihtenbergs, gūdams lielu atsaucību klausītājos. Teorētiski pastāvētu liela iespēja, ka kāda no iepriekš uzskaitītajām dziesmām aptaujā iegūtu augstu vērtējumu, ja vien "Mikrofona" dziesmu aptauja būtu notikusi.

Ar radioraidījumu "Mikrofons" dziedātājam bija arī vēl cita saistība, un vismaz šo iespēju viņam neviens neatņēma. Raidījuma lielās popularitātes dēļ tā redaktori bieži tika aicināti uz visdažādākajām Latvijas vietām ciemos pie saviem klausītājiem, taču ar dziesmu aptaujām šiem braucieniem nebija tiešas saistības. Tikšanās tika organizētas kolhozu klubos, kultūras namos un citās publiskās vietās. Piemēram, Jelgavā tikšanās ar klausītājiem notika restorānā, kas atrodas tuvu pilij. Uz šīm tikšanās reizēm "Mikrofona" redaktori aicināja līdzi arī radošo nozaru pārstāvjus. Tie varēja būt aktieri, dziedātāji, komponisti, muzikologi, rakstnieki un dzejnieki. "Arī Andrejs mums ļoti labprāt brauca līdzi. Vienmēr, pat mūsdienās, braucot pāri Lielupes tiltam pie Jelgavas pils, atceros "Mikrofona" tikšanos restorānā. Tā bija neaizmirstama, jo Andrejs toreiz līdz pat pusnaktij daudz un ļoti skaisti dziedāja. Muzikālais pavadījums viņam bija līdzi ierakstā, ko uzlika un koriģēja radio skaņu režisors Artūrs. Publika bija ļoti apmierināta un priecīga. Pēc tam, kā jau restorānā, bija pasēdēšana un sarunas ar klātesošajiem. Pieļauju, ka tas varēja būt vai nu 1977., vai arī 1978. gads. Atmiņā palicis, ka Andrejs mums brauca līdzi vairākas reizes, bet Jelgavas brauciens bija īpašs viņa dziedāšanas dēļ," atceras Lia Guļevska.

2018. gadā, kad plaši tika atzīmēta Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadiena, raidījuma "Mikrofons" dziesmu aptaujai ar koncertiem VEF Kultūras pilī un Latgales vēstniecībā "Gors" krāšņi un sirsnīgā atmosfērā atzīmēja pusgadsimta jubileju. Publika koncertus pieņēma ļoti atsaucīgi, tāpēc tika nolemts "Mikrofona" aptaujas jubilejas koncertus organizēt arī turpmāk. Lia Guļevska šiem koncertiem raksta scenārijus.

"Šobrīd [2025. gada vasarā – L. G.] notiek "Mikrofona" 55 gadu atceres koncerti, kaut patiesībā rit jau 57. gads. Izlēmām, ka jāatskaņo ne tikai tās dziesmas, kas savulaik pēc klausītāju aptaujas balsojumu rezultātiem ieguva visaugstākās vietas, kā mēs to darījām, atzīmējot "Mikrofonam" 50 gadu jubileju, bet ir jāiekļauj arī tas posms, kad rīkot dziesmu aptaujas tika aizliegts." Lai pieminētu Andreju Lihtenbergu, koncertprogrammā par godu "Mikrofona" 55 gadiem ir iekļautas trīs viņa savulaik izpildītās dziesmas. Aivara Zītara "Vai tu nāksi vēl" un Valtera Kaminska "Ziemeļu serenādi" dzied Mārtiņš Kanters, bet Edmunda Goldšteina "Deviņvīru spēku" – Gatis Supe. "Mārtiņa balss ir vistuvākā, vislīdzīgākā Lihtenberga balsij, jo arī viņš ir baritons. Ar šīm dziesmām pieminam Andreju, akcentējot arī "mēmo" laiku, kad aptaujas tika aizliegtas un nenotika," savu stāstu pabeidz Lia Guļevska.

+32 foto

"Andrejs Lihtenbergs. Un neņem līdzi neko..." atvēršana

29. aprīlī atvēršanas svētkus piedzīvoja Lāsmas Gaitnieces grāmata "Andrejs Lihtenbergs. Un neņem līdzi neko...", kas ir biogrāfisks pētījums par izcilā 20. gadsimta 70. gadu dziedātāja Andreja Lihtenberga spožo dzīvi un traģisko nāvi.

Grāmatas "Andrejs Lihtenbergs. Un neņem līdzi neko..." atvēršana.

1 / 32

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji