Festivāls "Latvijas Jaunās mūzikas dienas". Kopskats un epizodes

Nesen izskanēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas festivāls "deciBels", tagad aizritējis arī Latvijas Komponistu savienības rīkotais festivāls "Latvijas Jaunās mūzikas dienas". Rudenī Jaunās mūzikas festivāls "Arēna", un tā laikmetīgās mūzikas gada cikls iet uz priekšu. Viss kā civilizētās valstīs. Un tas attiecas arī uz māksliniecisko līmeni, kur vairs nav, līdzīgi kā pirms divdesmit gadiem, jāgaida tikai "Arēnas" koncerti – "deciBelu" šogad organizēja Anna Fišere, "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" – Krists Auznieks, un, ja reiz ir šāda vadība, tad rezultāti neizpaliek.

Šogad festivāla koncepcijas centrā – doma par mākslu, kas maina pasauli, ielūkojas sabiedriskajās norisēs, uzrunā ar intelektuālu aktivitāti. Tādēļ arī šāds Krista Auznieka definētais pieteikums: "Pieci koncerti – četras nozīmīgas figūras, kuras savā laikā uzdrīkstējās transformēt realitāti". 2025. gada 7. maija programma Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē veltīta dzejniecei Veronikai Strēlertei (tādēļ arī, piemēram, Santas Bušs jaundarbs "Mēness upes gaismas tuksnešu pusvārdos"), 8. maija koncerts Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē veltīts sabiedriskajai darbiniecei Annai Rūmanei-Ķeniņai (un viņas lugas nosaukums likts virsrakstā Madaras Pētersones jaundarbam "Melnais ērglis"), 9. maijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā atgādināts par komponistu Artūru Grīnupu (traģisko un nedaudz arī sarkastisko Rekviēmu ar nosaukumu "Simfoniski oratoriāls monuments Luidži Kerubīni piemiņai" padomju laikā nebija nekādu izredžu atskaņot, un tagad tas ir noticis Anitras Tumševicas orķestrācijā), bet 10. maija programmā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Lielajā zālē piesaukts filozofes Mildas Palēvičas vārds (Selga Mence lasījusi viņas darbus un radījusi opusu "Ceļš. Laiks").

Ko šāda koncepcija atgādina? Pirmām kārtām – latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektu "Es esmu...", un it īpaši Ivandei Kaijai veltīto ievērību, tātad – Gundegas Grīnumas komentētās dienasgrāmatas un Ingas Gailes romānu "Rakstītāja". Un tas tad arī dod atslēgu festivāla daudzveidīgo programmu un veselu piecpadsmit pirmatskaņojumu vērtējuma kritērijiem – skaidrs, ka "Iedzimtā grēka" autores daiļradē novatorisku ideju bija vairāk nekā mākslinieciskā slīpējuma, bet gluži bez tā iztikt arī nevar; skaidrs, ka no jaunradītajām partitūrām pēc vairākām paaudzēm spēlēs tikai nedaudzus darbus, taču tie nekādā gadījumā nevarētu rasties ārpus aktīvas kultūrvides. Tad nu pavisam konkrētos vārdos – šķiet, ka 7. maija koncertā lielākā veiksme bija Aleksandra Avrameca opuss "Starp atmiņas spoguļiem", 10. maijā ar lielu prieku sekoju līdzi Santas Ratnieces partitūrai "Passacaglia", bet 8. maijā līdzās Gundegas Šmites 2020. gada "Sešām fantāzijām par latviešu tautas dziesmām" un Raivja Misjuna 2024. gada skaņdarbam "Naktsputni" sevišķi uzrunāja jau pieminētais Madaras Pētersones veikums. Kas gan vieno šos stilistiski atšķirīgos darbus? Acīmredzot tas, ka trāpīgas, izteiksmīgas un poētiskas kompozicionālās idejas šeit īstenotas iespējami precīzā formā, ritējumā un dinamismā – te panākts līdzsvars starp intelektuālu spriegojumu un emociju plūsmu, harmoniskās krāsas un tembru saspēles pievērš nedalītu uzmanību, un komponisti skaņuraksta piepildījumā atstājuši vietu arī interpretu un klausītāju iztēlei.

Lietojot pašu mūziķu terminoloģiju – pirmatskaņojumi visiem patīk, bet "vienatskaņojumi" jau nozīmē pārāk daudz izšķērdētu resursu, tādēļ noteikti nepieciešami arī "otratskaņojumi" un "vēlreizatskaņojumi". Un šai ziņā tuvu ideālam bija Normunda Šnē vadītā Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" programma 10. maijā, kur pēc trim teicamiem jaundarbiem (Santas Ratnieces, Selgas Mences un Džeikina Pusona partitūras) klausītāji atkal sastapās ar Mārtiņa Viļuma "Tvyjōraan" un Lindas Leimanes "Ray-bows". Un šāds kontrasts bija īsti vietā, izceļot gan Viļuma jūtīgos ēnojumus un elpojumus, gan arī Leimanes kolorīto nianšu un afektu sfēru. Jāteic, ka tieši šis kompozicionālās meistarības un izaicinājuma apvienojums, interpretu profesionalitātes un personisko skatpunktu saplūdinājums kļuva par īpašu kvalitāti, kur citkārt kāda no iepriekš piesauktajiem parametriem pietrūka. 7. maijā elektronisko tembru iekļautais "Trio Tresensus" jeb koklētāja Līga Griķe, saksofonists Aigars Raumanis un perkusionists Uģis Upenieks muzicēja visaugstākajā līmenī, kam pirmoreiz vai atkal spēlētā skaņuraksta individualitāte ne vienmēr tika līdzi; 8. maijā klavieru kvarteta "Quadra" (vijolnieks Arvīds Zvagulis, altists Pēteris Trasuns, čellists Kārlis Klotiņš un pianists Rihards Plešanovs) sniegumā nācās sastapties arī ar mazāk izkoptām līnijām un bālākām partitūrām; tas pats sakāms par Sigvarda Kļavas vadītā Latvijas Radio kora un instrumentālās grupas priekšnesumu, kur Andra Dzenīša un Pētera Vaska "jaunais garīgums" tika iedzīvināts tīrāk un līdzsvarotāk par Santas Ratnieces "My soul will sing within me" Latvijas pirmatskaņojumu.

Visiem festivāla opusiem un interpretiem veltīt pienācīgu uzmanību diemžēl nekādi nav iespējams. Tādēļ rezumējumā vien lakoniski jāizsaka cerība, ka Jāņa Petraškeviča "Kārtības rituāli" un "Dārza nakts" nākotnē iegūs vēl citus atskaņotājus un varbūt arī jaunas redakcijas, ka Santas Bušs instrumentālā teātra iedvesmojošākie aspekti tiks turpināti arī citās komponistes partitūrās, bet Elizabetes Beātes Rudzinskas mūzika Latvijas koncertzālēs skanēs ne tikai epizodiski. Tādēļ noslēgumā atkal jāatskatās ne tikai uz Artūru Grīnupu, bet arī uz viņa vienaudzi Gundari Poni – Grīnupa Rekviēms tagad ir zināms, bet kā ar Pones Rekviēmu? Pones "La Serenissima" un "Avanti!" tagad ir ieskaņoti, bet kā ar Grīnupa deviņām simfonijām? Un vēl viena piebilde – Madaras Pētersones "Melnais ērglis" klavieru kvarteta "Quadra" lasījumā atkal kļuva par izdevušos piemēru komponistes un kamermūziķu sadarbībai, tomēr tagad nu būtu pienācis laiks kādam lielizmēra simfoniskam opusam.