Recenzija: Mocarts un baroks.Mūziķu cīņas un uzvaras

Laikā, kad aukstums un slimības arī mūziķus spēj izsist no ierindas, 2025. gada 6. februārī plānotā koncerta ieceres tika mainītas, tomēr Rīgas Kongresu namā publika tiešām sagaidīja ikgadējā festivāla "Vīnes klasika" pirmo pasākumu, un tas noritēja visnotaļ augstā kvalitātē.

Runājot par māksliniekiem – programmas pirmajā daļā uz skatuves kāpa Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" un diriģents Aivis Greters, bet otrajā daļā viņiem pievienojās Latvijas Radio koris, Katrīna Paula Felsberga, Etīna Emīlija Saulīte un Mārtiņš Šmaukstelis. Runājot par repertuāru – šāgada festivāls "Vīnes klasika" sākās ar pieteikumu "Volfgangam Amadejam Mocartam 270". Būtībā tas neko nemaina, jo arī Latvijā Mocarta mūziku spēlē ikkatrā komponista gadskārtā, taču rūpīgāka ielūkošanās atklāj, ka viss nemaz nav tik pašsaprotami. 6. februārī vispirms skanēja Mocarta Četrdesmit pirmā simfonija, kas ir viens no vislabāk zināmajiem Vīnes klasiķa darbiem – labā atmiņā vēl Jērga Vidmaņa interpretācija pie "Sinfonietta Rīga" diriģenta pults, taču turpat arī Aināra Rubiķa lasījums Cēsīs, un tā var skatīties aizvien senākā pagātnē. Toties pēc tam atskaņotā kantāte "Davide penitente" (jeb "Dāvids nožēlo grēkus") gan koncertzālē nebija dzirdēta nekad, un tas atkal ir piemērs atziņai, ka Mocarta mūzikā pat vispieredzējušākie koncertu apmeklētāji var atrast vēl daudz ko jaunu.

Tādiem pasākumiem kā festivāls "Vīnes klasika" neapšaubāmi ir ne tikai mākslinieciska, bet arī izglītojoša funkcija – ja daļa publikas aplaudēja starp skaņdarba daļām, tad tas nozīmē, ka viņi patiešām šo Mocarta simfoniju dzirdēja pirmo reizi mūžā, un attiecīgi diplomu par vidusskolas izglītību ieguvuši sev vien zināmā veidā (un kādas ir viņu reālās zināšanas matemātikā, labāk nemaz nesākšu interesēties). Turpretī pašiem atskaņotājiem, sevišķi jau "Sinfonietta Rīga" māksliniekiem, lieliski zināms, kāda ir Mocarta simfonijas kanoniskā četrdaļu forma un kādam vajadzētu būt interpretācijas muzikālajam piepildījumam. Līdz ar to īpašs prieks, ka diriģenta Aivja Gretera lasījumu varēja saukt par interpretāciju šā vārda vistiešākajā nozīmē – un ne jau tikai tādēļ, ka pēc rūpīgas iedziļināšanās simfonijā viņš diriģēja partitūru no galvas. Aivja Gretera panākumi kormūzikas priekšnesumos šoreiz nebūt neizslēdza arī tīri simfoniskas mūzikas izpratni, par ko liecināja gan veiksmīga sadarbība ar kamerorķestra māksliniekiem, gan arī īstajos rakursos un intensitātē realizētais temporitms, agoģika, kontrastu salikumi un emociju gamma. Savukārt, no otras puses, lai arī kādas grūtības Mocarta skaņuraksta fineses sagādātu mežradzniekiem un trompetistiem, viņi turējās tīri labi, un metāla pūšaminstrumentu grupas sapludinājums ar arī šajā koncertā dzirdamo augsto spēles līmeni flautās, obojās un fagotos un stīdzinieku atraisīto muzicēšanu lika nojaust, ka "Sinfonietta Rīga" ansamblim diriģenta paustās domas un izjūtas bija uzrunājošas.

Par to, ka Mocarta mūzikā nekas nav elementāri, liek saprast Katrīnas Paulas Felsbergas rakstītais: "Sagatavot apjomīgu vokālsimfonisku darbu ar izaicinoši plašu tesitūru un iespaidīgā tempā norādītām koloratūrām tik īsā laika posmā bija izaicinājums gan galvai, gan ķermenim – un kā apbalvojums pēc šādiem riskantiem lēmumiem ir patiess prieks par padarīto un klausītāju labie vārdi." Tad nu labi vārdi arī no manas puses – gan par abu soprāna balsu individualitāti, kas ļauj nemaldīgi atšķirt Katrīnu Paulu Felsbergu un Etīnu Emīliju Saulīti, un šo dziedātāju virtuozitāti, gan par tenora Mārtiņa Šmauksteļa priekšnesuma tembrālajām krāsām, gan arī par Kongresu nama akustikā neparasti spilgtajām vokāli instrumentālo toņu variācijām, kas kārtējo reizi apliecināja Latvijas Radio kora un "Sinfonietta Rīga" meistarību un vēlreiz apstiprināja Aivja Gretera nopietnās radošās spējas. Kas attiecas uz mazāk aizraujošajiem rakursiem – domāju, ka arī paši solisti labi zina, kuri vokālie reģistri viņiem vēl būtu jāpilnveido un kādām niansēm jāpievērš papildu uzmanība.

Četru mūziķu koncertu 7. februārī, kur baroka vijolniecei Lāsmai Melderei-Šestakovai pievienojās Dace Priedīte ar solo kokli, Anda Eglīte ar basa kokli un Artūrs Noviks ar akordeonu un bandoneonu, uztvēru kā dabisku turpinājumu festivāla "Vīnes klasika" pirmajai programmai – it īpaši tādēļ, ka Rīgas Doma Kapitula zālē iespējams sastapties ar tādām senās mūzikas vērtībām, kas citkārt koncertzālēs parasti neskan. To vidū ir pat Antonio Vivaldi opera "Dorilla Tempē" un sol minora koncerts "Nakts", bet Leonardo Vinči lappuses no operas "Pamestā Didona" bija jaunatklājums arī mūziķiem; klāt vēl Agostīno Stefani, Pjetro Lokatelli, Marko Učellīni un Antonio Kaldara – savulaik viņi visi bija vispāratzīti un slavēti komponisti, un jāteic, ka arī viņu darbu autentiskām interpretācijām būtu vērts atrast plašāku vietu. Viena no baroka skaistākajām īpašībām ir tā, ka šīs mākslas paradoksālie, izaicinošie un emocionāli sakāpinātie aspekti izklausās gluži dabiski un pārliecinoši arī pavisam atšķirīgā instrumentācijā. Lai panāktu šādu iespaidu, protams, nepieciešami talantīgi interpreti, un 7. februārī vēlamais priekšstats daudzkārt arī tika sasniegts – Lāsmas Melderes-Šestakovas vijoļspēle, kas pārstāvēja vienu stilistisku skatpunktu, un triju pārējo kvarteta dalībnieku priekšnesums, kas nepārprotami nāca no citām sfērām, saliedējās savstarpēji līdzsvarotā atskaņojuma kopainā, kam piemita gan izjūtu spriegums, gan tembru kolorīts un daudzpusība. Tiesa, šeit tāpat neiztrūka bez kritiska vērojuma – atkal jāraksta, ka gan jau arī pati vijolniece vismaz teorētiski zina, kā instrumenta skaņai un frāzējumam piešķirt lielāku plūdumu arī bez romantiska vibrato, un gan jau koklētājas pašas dzirdēja, kuros brīžos abu instrumentu intonācijas negāja kopā. Taču to visu iespējams turpināt izkopt nākamajos koncertos – un, ja reiz kvarteta sastāvā ir tik spilgts un iedvesmojošs mūziķis kā Artūrs Noviks, tas nešaubīgi rada papildu interesi arī klausītājos.