Pagodinājums pastnieka amatam. Saruna ar Daci Judinu un Arturu Nīmani

Jau gandrīz mēnesi, kopš pie lasītājiem nonācis “Pastnieks” – Daces Judinas un Artura Nīmaņa jaunākais romāns sērijā “Laika stāsti” –, tas nav pametis visvairāk pārdoto grāmatu topus. Aicināju abus rakstniekus uz sarunu par romānu, vēstulēm, pastnieka lomu un vēstures noslēpumiem.

"Pastnieks" ir devītais romāns sērijā "Laika stāsti" un pirmais, kurā savākto materiālu bija tik daudz, ka Dacei un Arturam nācās pieņemt lēmumu daļu no tiem pietaupīt nākamajam romānam "Reģe", kas iznāks vēl šogad. Iespējams, pie vainas fakts, ka abiem autoriem pašiem kopš bērnības bijusi saikne ar pasta sistēmu. Bet vairāk par to intervijā. 

Vai atceraties, kā šis romāns aizsākās? Kas bija pirmais impulss?

D. Judina: Viss sākās ar pazemes ejām un noslēpumainiem atradumiem, kad rakstījām vienu no iepriekšējiem “Laika stāstu” romāniem “Maskas” – toreiz pētījām pazemes Rīgu un spēlējāmies ar domu, kā būtu, ja tēli pazemē kaut ko atrastu, piemēram, lādi ar senām vēstulēm, kuras būtu rakstītas nākamībai.

A. Nīmanis: Un, kad rakstījām “Atspulgu”, astoto “Laika stāstu” romānu, sākām jau breinstormot par “Pastnieku”. Toreiz man radās doma, ka no pagātnes kāds varētu atsūtīt vēstuli šodienai, un tas iespaidotu saņēmēja dzīvi. Tā arī radās “Pastnieka” pamatdoma: ir jābūt pastniekam, kurš nogādā vēstules īstajā laikā.

D.J: Tā viss sasējās kopā. Savulaik ilgus, ilgus gadus mans tētis strādāja pastā, brauca uz lielās mašīnas, vadāja avīzes un žurnālus, vērtspakas un īpašos sūtījumus. Maršruti bija ļoti gari, atceros, ka braucām tumsā, un reizēm dzīvnieki lēca uz kapota. Un tad bija tā īpašā lieta, ka šoferi, braucot pa noteiktu maršrutu, nedrīkstēja stāties, viņus pat policisti nedrīkstēja stādināt.  Es, mazs rupucis būdama, braucu tētim līdzi, es pastā zināju visus, un visi zināja mani. Septiņu, astoņu gadu vecumā ar tēva mašīnu mācījos braukt – iestūrēju lielo pasta vāģi vienvirziena ielā pretējā virzienā, un tētis teica: “Nekas, nekas, meitiņ, mūs neviens nedrīkst turēt.” (Smejas.) Studiju laikā arī pati strādāju Galvenā pasta Kontroles un izziņu dienestā – meklējām pazudušos sūtījumus. Mūsu dienesta darbnieki man nesa tulkot un literāri noformēt atbildes uz sūdzībām par pazudušiem sūtījumiem. Toreiz datoru vietā vēl bija rakstāmmašīnas, turklāt viena no tām bija mehāniskā; klabināju un dārdināju, neskatoties uz taustiņiem, tāpēc man tagad sanāk tik ātri... (Smejas.) 

Daces Judinas un Artura Nīmaņa jaunākais romāns "Pastnieks".

Foto: Latvijas Mediji

Vai vēstuļu rakstīšanas pieredze ir emocionāls slānis pašu biogrāfijā?
D.J: Protams, mēs taču bijām vēstuļu paaudze. Kad biju pavisam maza, zīmēju Ziemassvētku apsveikumus, uz aploksnes rakstīju “Memmītei un Ritai laukos”, un vēstule aizgāja – protams, tētis strādāja pastā, viņam tā tika iedota nosūtīšanai, gan jau viņš to īsto adresi uzrakstīja. Lai gan – mūsu lauku pastniece noteikti būtu zinājusi piegādāt arī bez adreses. Skolas laikā draudzenes brauca uz sporta nometni Murjāņos, es uz laukiem Bauskas pusē, viena otrai rakstījām; kā es gaidīju tās vēstules, kurās bija ne tikai rakstīts teksts, bet kaut kas arī uzzīmēts!.. Pēc skolas, kad mūsu puišus paņēma krievos, mēs sarakstījāmies, sūtījām viņiem izgriezumus no avīzēm par interesantākajiem notikumiem – tieši bija sācies Atmodas laiks. Ja tā padomā, cik daudz reizēm nozīmē tā viena mazā vēstulīte, kad tu nezini, kas ar to cilvēku noticis un kur viņš ir palicis. Divi mūsu klases puiši dienēja Ungārijā, viens bija Turkmēnijas un Afganistānas pierobežā, it kā ne tieši kara zonā, bet raķetes tāpat gāja pa gaisu un kas tikai tur nebija. Tad viņi pasāka mums, klases meitenēm, rakstīt, un vēlāk, kad atnāca mājās, teica, ka vēstules viņus pie dzīvības turējušas. Toreiz varbūt ne katru dienu, bet katru nedēļu pa divām trijām vēstulēm šurpu turpu tika izsūtīts.

Bet no nenopietnās puses – rakstījām vēstules arī Ziemassvētku vecītim un kino varoņiem – D’Artanjanam un trim musketieriem, Holmsam un Vatsonam. Adrese: studija “Mosfiļm”. Kur tās vēstules palika, galīgi nezinu.

AN: Man stāv acu priekšā pasta indeksa cipari, kuri bija noteiktās vietās jāievelk, kad sūtīja vēstuli, un, ja ierakstīji nepareizi, nācās meklēt jaunu aploksni, jo pārlabot nevarēja.

D.J. Atceros, Pionieru pilī bija internacionālais vēstuļdraugu pulciņš, kurā es arī pieteicos. Viena vēstuļdraudzene man bija Austrālijā – padomju laikā! –, otra Krievijas tālajos austrumos, kaut kur Čitas rajonā, vēlāk vēl viena – Vācijas Demokrātiskajā republikā. Interesanti, ka mēs nerakstījām tās vēstules mājās, bet reizi nedēļā braucām uz Pionieru pili, lai rakstītu.

A.N: Iedomājies, tur kāds čekists kambarītī sēdēja un visas tās pusaudžu vēstules lasīja...

D.J.: Droši vien tā arī bija. Pēc desmitās klases skolēnu apmaiņas programmas ietvaros aizbraucām uz Rostoku, tur ieviesām veselu baru vēstuļdraugu. Nekā politiska jau tajā nebija, pamatā mainījāmies ar mūziķu bildēm, šie mums sūtīja Depeche Mode, Scorpions...

A.N.: Kad bērnībā dzīvoju Liepājā, sūtīju vēstules vecmammai uz otru Liepājas pusi, jo braucām mēs pie viņas diezgan reti, bet vēstuļkastītes katrā kvartālā bija vismaz pa vienai. Un vēlāk, kad sāku aizrauties ar elektroniku, rakstīju vēstules uz Rosposiļtorg, jo vajadzēja visādas detaļas – tad bija veidlapās jāraksta detaļas kods un jāpasūta tās pa pastu. Kā tagad pasūtinām lietas no Temu, tā toreiz no Maskavas – sīkam puišelim tā bija liela lieta!

Un, līdzīgi kā Dacei, man arī ar sakariem ir sakari – agrā jaunībā pēc alternatīvā dienesta pāris gadus nostrādāju Liepājas Metalurga sakarnieku daļā. Bet, klausoties Daces stāstītajā, atcerējos romāna moto – lai vai kā, bet sūtījums ir jānogādā! Un tāda arī ir tā romāna doma:  pagātnē ir bijuši cilvēki, kuri pasūtījuši, lai vēstule tiktu piegādāta noteiktā laikā un vietā. 

Šim romānam jūs abi ne pa jokam vācāt materiālus.

D.J.: Diezgan daudz zināju no bērnības, jo, kā jau teicu, tētis bija pasta šoferis, savukārt mana draudzene strādāja par pastnieci, viņa daudz ir stāstījusi par pastnieku ikdienu. Ļoti daudz uzzinājām no mūsu lauku pastniecēm Vijas un Lilijas. Un, protams, fantastiskā Elizabete Viļuma-Gražule, Aglonas Pasta muzeja saimniece – kā turp aizbrauc, iesūc kā melnajā caurulē, ar visām sandalēm (smejas)! 

Nezinu, vai esat skatījušies filmu “Atpakaļ nākotnē”? Tur ir epizode, kurā galvenais varonis Mārtijs, tikko atgriezies no pagātnes, stāv trakā lietū savā 1985. gadā pie DeLorean, ar velosipēdu piebrauc tāds izmircis pastnieks un saka: “Ziniet, mums ir jums vēstule no tūkstoš astoņi simti kautkura tur gada, tā pie mums mētājas jau simt gadu, un mēs vienmēr esam slēguši derības, vai jūs šeit tiešām būsiet.”

D.J.: Man šķiet, līdz laika cilpai un brīdim, kurā savijas visi trīs laika pavedieni, nonāk visi, kas raksta, un domā: bet kā būtu, ja būtu tā?

A.N.: Mēs noteikti visi kādā brīdī aizdomājamies: ja es pagātnē būtu darījis citādi, tad droši vien šādi nenotiktu, un tad būtu labi, ja kāds no nākotnes pabrīdinātu – nedari tā. 

Bet mēs jau arī nezinām, kas notiktu, ja mēs būtu rīkojušies citādi.

D.J.: Arī taisnība. Kad rakstījām “Simtgades romānus”, bija sižeta pavediens par to, kā, remontējot māju, jaunie īpašnieki uziet apslēptu kambari – mēs paši toreiz remontējām lauku māju, un mums tieši tā arī notika. Sajūta absolūti sirreāla. Protams, tu zini, kas ir otrā pusē, tā pati virtuve, taču šķiet, ka atvērsi durvis – un nonāksi 19. gadsimtā...

A.N.:  ...un tur sēdēs sena vecmāmuļa un teiks: “Bērni, kur jūs tik ilgi kavējāties?”

D.N.: Līdzīga sajūta ir, lasot ierakstus vecajās piezīmju grāmatās, kur saimnieks pierakstījis visu, kas notiek. 

Un otra lieta, kas ir šajā romānā – Dzimta, un patiesi Dzimta ar lielo burtu.

D.J.: Zini, kā ar tām kuplajām, senajām dzimtām: jo vairāk pēti, jo vairāk atrod; jo vairāk atrod, jo vairāk sāc domāt, ka varbūt labāk būtu bijis nezināt.

A.N.: Cik reižu mēs viņiem uzvārdu mainījām! Sākumā domājām – lai būtu Freimaņi, brīvcilvēki. Tomēr palikām pie Treimaņiem. Jo šīs dzimtas zari ir tik atšķirīgi...

D.J.: Jā, mēs gribējām tādu – it kā mazliet vāciski, mazliet zviedriski skanošu uzvārdu. Zīmējam radurulli, māte gūgle blakām, arhīvi vaļā... Ir tēls, kurš 1. pasaules karā dienējis armijā, un – ka tevi micīt! – tieši tāds arī ir realitātē, ar tieši tādu vārdu un uzvārdu! Mainām vārdu. Tad sižetam vajag sarkano nodevēju, izdomāju vārdu, pārbaudu meklētājā, un patiesi, viens tāds priekšā – tieši ar tādu vārdu uzvārdu, tikai – ne nodevējs, bet varonis. Palaidīsim ar tādu vārdu, mums pašiem ādu nodīrās. Viss, atkal mainām vārdu. Un tā tālāk...

A.N. Bet par sižeta pavērsieniem paldies gan Pasta muzeja Elizabetei, gan pastniecēm, tādēļ romāna sākumā ir piebilde, ka grāmatā viss ir izdomāts – bet no dzīves.

D.J. Ja dzimta ir liela, nereti gadās, ka vienā brīdī viens tās zars ar otru zaudē kontaktu, un nav pat īsti skaidrs, kā tas sācies, kādēļ tā noticis. Varbūt, ja pameklētu, mēģinātu izzināt, viss beidzot sakārtotos.

A.N.: Gandrīz šķiet – jo lielāka dzimta, jo lielākas problēmas. Tas, ko mēs mēģinājām ierakstīt: mūsu vēsturē bija laiki, kad pat viena ciema ietvaros brālis pret brāli, kaimiņš pret kaimiņu karoja. Un pat karu nevajag, arī tāpat viss kas starp latviešiem notiek, dažkārt viens otram labprāt acis izskrāpētu. Mēģinām vismaz romānā novest līdz labām beigām, bet kur tad tās labās beigas ir...

Vai romānā ir arī kas nosapņots?

D.J.: Pati Pasta Māja uz jūras kraujas – varētu teikt, ka tā ir sapnī noredzēta un uzskicēta, un pēc tam Arturs to zīmēja un staipīja 3D grafikā. Un kā mēs izjokojām savus lasītājus!.. Arturs Ziemassvētku brīvdienās datorgrafikā uztaisīja istabu un galdu ar grāmatām, lasītāji raksta un jautā, kurā grāmatnīcā ir un kā lai nopērk, bet es domāju, kā lai pasaku, ka mēs esam samānījušies? Beigās godīgi pierakstīju, ka tā ir datorvizualizācija.

Vēl mēs ļoti domājām, kāda varētu būt bijusi dzīve tajos senajos laikos, un ko pastmeistari būtu varējuši rakstīt savās dienasgrāmatās. Domāju – varbūt viens varētu gribēt centralizētu apkuri, meklēju rakstos – jā, tajā laikā tiešām jau bija pirmās centrālapkures. Ļoti daudz nācās meklēt un pētīt arī par pasta un telegrāfa vēsturi, un ne tikai Latvijā.

A.N.: Beigu beigās šis stāsts kļūst par vēstures izzināšanu veicinātāju. Ne velti esam to nodevējuši par gandrīz vēsturisku pasaku.

D.J.: Ja runā par sapņiem, tad “Reģes” tīzeri, starp citu, es nosapņoju – kā tas viss varētu iesākties. Varētu jau vēl ko pačukstēt, bet... vai mēs to tagad teiksim? (Paskatās uz Arturu.) Nu labi, kripatiņu – tajā varētu satikties tēli arī no citiem “Laika stāstu” romāniem. Un vēl – pastnieks jau nav tikai pastnieks vien, viņš reizēm ir psihologs, novērotājs, reizēm viņš ir vienīgais glābiņš un saikne ar ārpasauli. Pastnieks ir tilts starp cilvēkiem.

A.N.: Cilvēks uzraksta vēstuli, un pastnieks to aiznes, bet adresāts, to lasot, nonāk tajā laikā, kurā vēstule rakstīta.

D.J.: Tāpēc pastnieks ir portāls, tas mata galiņš, uz kura satiekas pagātne, tagadne un nākotne, jo nākotne jau pēc dažām sekundēm kļūst par pagātni.

A.N.: Ik pa brīdim parādās komentāri – ko jūs varat ņemties ar to pagātni? Varam. Jo bez pagātnes nav iespējama nākotne!

D.J.: Un, ja tu to nezini, ja tu neredzi un nesaproti cēloņsakarības, kas tad notiek?

A.N.: Pa gaisiem.

D.J.: Ne tikai pa gaisiem, bet visos grāvjos iekšā!