Par to, vai Latvijā jābūvē mošejas, par kebabzinātņu studentiem un par musulmaņu invāziju Eiropā – intervija ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas profesoru Leonu Taivanu.
Nesen sabiedrībā uzvilnīja diskusijas pēc Rīgas domes deputāta Edvarda Ratnieka (Nacionālā apvienība) paziņojuma, ka Latvijas galvaspilsētā jāliedz būvēt mošeju, jo svešiem dievnamiem te neesot vietas. Bija cilvēki, kas iebilda, ka tādējādi tikšot aizskarta reliģiskā brīvība, notiks jaukšanās ticības lietās. Izvērtējiet, lūdzu, situāciju, būdams Austrumu pazinējs.
L. Taivans: Musulmaņi te ir nelielā skaitā. Savulaik uzskaitījām tos, kas dzīvojuši padomju laikā un pēc tam regulāri praktizējuši ticību, – simt cilvēku. No kultūras viedokļa ir apmēram piectūkstoš piederīgo. Vai viņiem vajadzētu kulta celtni? Var teikt, vienlīdzībai ir jābūt, to varētu. Bet ir otra dimensija, kas parādās no Austrālijas līdz Šveicei, ka sabiedrība protestē pret mošeju celtniecību. Likumsakarīga lieta, ka protesti pret svešā ienākšanu ir skaļi un ne pa jokam. Tomēr mošejas pārsvarā uzceļ. Ja šeit būtu izteikta reliģiozitāte, nevarētu nemaz sapņot par mošejas būvēšanu. Ir diezgan specifiska lieta, ka reliģijai var stāvēt pretim tikai reliģija. Latvijā reliģiozitāte ir viena no zemākajām pasaulē, pielīdzināma Zviedrijai, citām ziemeļvalstīm. Ticībā spēcīgākie ir indieši un, starp citu, otrajā vietā ir ASV. Līdz ar to mūsu cilvēku remdenībā nav ko likt pretī citu ticību ienākšanai. Te valda augstprātība, ka katrs labāk zina un ik indivīds ir pasaules naba, kamēr reliģiskā identitāte veido kopību un zināmu gaisotni, kurā cilvēki viens otru atbalsta, un
vienotība uz ticības pamatiem mēdz būt spēcīgāka par etnisko, kā esmu vērojis dažādās zemēs. Šī pleca sajūta ļoti izteikta ir islāmā un atslābusi pie mums kristietībā.
Iesim tālāk. Piemēram, pēdējos gados Latvijā ieradušies uzbeku celtnieki, iedzerot sīvo, neturoties pie Muhameda mācības. Tomēr viņu ir daudz – vismaz pāris tūkstošu, kas ienākuši. Otrkārt, rīdzinieki uztraukušies par Indijas vai Pakistānas izcelsmes cilvēkiem, kas ir redzami braukājam apkārt kā ēdienu piegādes kurjeriem vai šeit studējot. Trešā kategorija ir bēgļi, nelegālie migranti, kas ieplūst pāri robežām. Kad tie visi gribēs lūgšanu vietas ierīkošanu, lai mielotu dvēseles? Hinduisti neuztieps savu ticību, bet musulmaņi tik miermīlīgi nav. Jāpiemin arī, ka mūsu premjere, būdama labklājības ministre, izteicās par simt tūkstošu viesstrādnieku, darbaroku importu, lai celtu Latvijā demogrāfisko līmeni, veidotu nākamo paaudzi, gādātu latviešu vecīšiem pensijas...
Hohoho, tā gan nebūs! Vispirms – par velti apsmejat uzbeku musulmaņus. Tas būs pareizi teikts par vecāko paaudzi, bet ar jaunatni situācija ir pretēja. Uzbekistānas valdošās aprindas daudz strādā, lai turētos pretī jauniešu radikalizācijai islāma fundamentālistu ietekmē. Minējāt bēgļus no Afganistānas, Tuvo Austrumu valstīm, iebraucējus no Pakistānas – Rietumos ne ilgāk kā desmit gadus ir radies trends, ko izprātojuši musulmaņu vietējie intelektuāļi, ka pastāv musulmaņu nācija. Gājiens nav jauns. Muhameds, 7. gs. iedibinot islāma ticību, piedāvāja reliģiju kā aizvietotāju asinsradniecībai, kāda tolaik pastāvēja starp arābu ciltīm. Šodien teorija tiek atdzemdināta.
-9.8 °C
