Par futbolu, tiesāšanu, konsekvenci un inteliģenci; Normunda Meldera komentārs

Pēdējo nedēļu aktuālā sporta problemātikas tēma ir futbola skandāls saistībā ar pārspēli starp komandu JDFS "Alberts" un FK "Grobiņa" par tiesībām nākamgad spēlēt Virslīgā. Kas attiecas uz sportisko rezultātu, pat neskatoties uz tiesāšanas tēmu, jāatzīst, ka uzvarēja spēcīgākā komanda. Visu sezonu spēlēt Virslīgā vai Nākotnes līgā — tie ir divi dažādi līmeņi. Par pašu konfliktu un tiesāšanu man ir savas pārdomas.

Pirmais aspekts — skaidrs, ka spēlei bija milzīga likme. Bez liela pārspīlējuma var apgalvot, ka tā pat bija augstāka par Latvijas kausa finālu. "Alberts" gribēja beidzot spēlēt Virslīgā, bet "Grobiņa" nekādi nevēlējās no tās atvadīties. Liktenis izšķīrās nevis visas sezonas garumā, bet 180 minūtēs. 

Sporta žurnālists Normunds Melderis.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Otrs aspekts ir pats RTU stadions. Atzīšos, man vispār nepatīk mākslīgie laukumi. Futbols uz tiem ir savādāks, es teiktu citādāks, mākslīgāks. Vēl, protams, jāņem vērā, ka tribīnes un viss pārējais serviss stadionā bija diezgan nosacīts. Nav statisku tribīņu, nav norobežojuma starp tām un laukumu. Arī skatītāju skudru ceļš no ieejas stadionā uz tribīnēm krustojās ar tiesnešu taciņu uz viņu apartamentiem. Parasti tā nenotiek. Tas bija papildu katalizators.

Trešais aspekts — ziemas apstākļi, sniegs, ledus. Uz tāda laukuma katrs spēlētāju kontakts izvēršas un izskatās citādāk nekā vasarā uz lieliska zālāja. Futbolistiem daudz grūtāk savaldīt bumbu, kontrolēt savas darbības. Bieži sanāk ne tā, kā bija domāts.

Par tiesāšanu — mani no vienas puses pārsteidza atbildes spēles tiesnešu brigādes sastāvs — ar galveno arbitru Andri Treimani priekšgalā. Galu galā Treimanis skaitās mūsu šobrīd labākais tiesnesis, ar lielu un nozīmīgu starptautisko spēļu pieredzi, bet te laukumā devās Virslīgas autsaideri un Nākotnes līgas amatieri. Vai nav par treknu šaut ar lielgabalu pa zvirbuļiem, es nodomāju.

Tajā pašā laikā spēles svarīgums bija daudz augstāks par meistarības līmeni laukumā.

Pieļauju, ka tiesāšanas izvērtējumā "Alberta" nometnē papildus faktors bija gan pats zaudējums kā tāds, kā arī tas, ka komanda spēli pabeidza deviņu vīru sastāvā. 

Vēl viens faktors, kas noteikti atstāja albertiešiem nepatīkamus brīžus, bija tas, ka tiesnesis Treimanis trīs reizes izmantoja VAR (tiesneša video asistenta) sistēmas palīdzību, un visās trīs reizēs "Alberta" futbolisti pēc tam saņēma sodu. Tas noteikti radīja tādu kā netaisnības sajūtu — atkal mēs vainīgi. Par ko? Jāņem vērā, ka līdzjutējiem un kluba pārstāvjiem iespējas detalizēti redzēt epizožu atkārtojumus uz vietas nebija. Pēc pāris dienām, izvērtējot tiesneša Treimaņa lēmumus VAR epizodēs, LFF Tiesnešu nodaļas kolēģija atzina, ka tie bija pamatoti. 

Kas attiecas uz konkrētajām VAR epizodēm, atļaušos apgalvot, ka nozīmētais 11 metru soda sitiens uz "Alberta" vārtiem nebija 100%. Nevaru arī teikt, ka tas bija pilnīgi nepamatots, bet tomēr... Formulējums — nedabīgais roku stāvoklis konkrētajā situācija bija strīdīgs.

Vai "Alberta" futbolists Matvijs Marusija varēja paredzēt, ka bumba no pretinieka galvas lidos tieši tajā virzienā, kur atradās viņa roka? Šaubos.

Pirms sitiena ar galvu bumbas kustības virziens ir mazāk prognozējams nekā pirms sitiena ar kāju. Turklāt "Alberta" futbolistam roka bija izvērsta uz sāniem, ko diez vai var traktēt kā apzinātu spēli ar roku. Jāņem vērā, ka attālums un laika atstarpe no bumbas saskarsmes brīža ar "Grobiņas" futbolista galvu līdz mirklim, kad tā saskārās ar Marusija roku, bija minimāla. Uz to pat nevarēja noreaģēt, respektīvi — mainīt rokas stāvokli. Turklāt salīdzinājumam — varat paskatīties, kādā stāvoklī bija ar galvu sitošā "Grobiņas" futbolista Artjoma Puzirevska roku stāvoklis. Viena roka bija gaisā, katrā gadījumā augstāk par "Alberta" futbolista roku. Vai arī te varētu teikt, ka tas bija rokas nedabīgais stāvoklis? Vai arī grobiņietis gribēja spēlēt ar roku? Nedomāju. Vienkārši bumba pa viņa roku netrāpīja.

Tāpat jāņem vērā, ka līdzīgi kā augstlēcēji, arī futbolisti, atspēriena brīdī lēcienam izmanto visu savu ķermeni, to skaitā arī rokas, ar kurām veic ievēzienu, lai augstāk uzlektu. Principā abi futbolisti, kas cīnījās par bumbu, rokas turēja augstāk par vidukli, kas ir pat dabiski, jo viņi taču leca augšā un cīnījās par gaisa bumbu atšķirībā no citiem futbolistiem, kas to tikai vēroja.

Tāpēc, par spīti LFF Tiesnešu nodaļas skaidrojumam, ka 11 metru soda sitiens tika nozīmēts pareizi, es par to šaubos.

Protams, var atzīmēt, ka šis sitiens netika realizēts un rezultāts nemainījās. 

Par otro VAR epizodi, kad tika apturēts "Grobiņas" uzbrucēja Puzirevska izgājiens, pēc atkārtojuma jāatzīst, ka Matvijs Marusi pārkāpa noteikumus, un moments patiešām bija bīstams — faktiski izgājiens viens pret vienu. Tāpēc šajā situācijā soda sitiens un sarkanā kartīte par pēdējās cerības sodu bija pamatota. 

Par trešo VAR epizodi — tās izvērtējums arī nav viennozīmīgs. Kas attiecas uz uzbrūkošās "Alberta" komandas futbolista Matīsa Zēģeles vēzienu ar roku gar seju "Grobiņas" futbolistam Jānim Krautmanim, tas noteikti bija nesportisks pārkāpums. Par to nav šaubu. Šajā ziņā viss bija pareizi. Taču jāņem vērā, ka arī Krautmanis bija "draudzīgi" uzlicis rokas uz "Alberta" futbolista muguras, iespējams, ka pieturēja viņu. Bet pats svarīgākais, ko video ierakstā varēja redzēt, ka Zēģele cīnījās ne tikai ar Krautmani, bet arī ar citu "Grobiņas" futbolistu, šķiet, ka tas bija Ralfs Denijs Džeriņš. Un brīdī, kad tuvojās bumba, grobiņietis ar roku aiz kakla vai krekla parāva Zēģeli lejā, tāpēc pēdējais nokrita zemē. Pieļauju, ka "Alberta" futbolists pamatoti jutās aizskarts, jo viens ar rokām atbalstās uz viņa muguras, bet otrs tur aiz kakla vai krekla, tāpēc viņš arī novicināja roku. Faktiski tā bija atbildes reakcija uz pretinieku pārkāpumiem.

Domāju, ka tiesnesim epizode bija jāvērtē kopsakarībā, bet nevis atsevišķi Zēģeles rokas vēziens. Tas nav īsti korekti.

Turklāt cīņa par bumbu notika "Grobiņas" soda laukumā. Ja salīdzinām ar pirmo epizodi, tad tur Marusi spēle ar roku bija neapzināta (domāju, ka arī nesodāma, jo bumba atrada roku, ne otrādi), tad trešajā epizodē Džeriņa pārkāpums soda laukumā pret Zēģeli bija apzināts un analoģiski būtu bijis jāsoda gan ar kartiņu (vismaz dzelteno), gan ar 11 metru soda sitienu uz "Grobiņas" vārtiem. Tas, protams, nenozīmē, ka Zēģeles darbības nebija jāsoda ar plāksteri, kas viņam bija jau otrais. Starp citu, ja Džeriņš šajā situācijā tiktu sodīts ar dzelteno kartīti (arī viņam viena kartīte jau bija), "Grobiņas" futbolistam sanāktu sarkanā kartīte un laukums būtu jāatstāj un spēle turpinātos 10:9 spēlētāju formātā.

Var teikt, ka bija jāpiemēro kumulatīvais sods — vairākiem futbolistiem vielaikus, katram pēc nopelniem. Viens pārkāpums epizodē neatceļ otru.

Šajā situācijā tiesnesis Treimanis izvēlējās sodīt tikai vienu pārkāpumu un vienu futbolistu, lai arī epizodē bija iesaistīti vairāki. Tādējādi nebija īstas konsekvences.

Šķiet, ka LFF Tiesnešu nodaļa "Grobiņas" futbolista Džeriņa pārkāpumu šajā epizodē pat nevērtēja. Grozies kā gribi, bet tiesneša lēmums šajā situācijā sanāca labvēlīgs Grobiņas komandai. 

Pēc tam, montējot sižetu, pamanīju vēl dažas strīdīgas epizodes. Tā spēles vidū pretī viduslīnijai pie rezerves soliņa,

viens no "Grobiņas" futbolistiem gandrīz ar cīņas paņēmienu nolika uz zemes albertieti Sufianu Kalokohu, bet tiesneši to nekādi nesodīja.

Jau spēles beigās pie tribīnēm vienā no epizodēm notika cīņa par bumbu, kur "Grobiņas" spēlētājs ar kāju trāpīja pa "Alberta" futbolista sāniem vai muguru. Atvainojos — ātrumā nevarēja saprast, kur tieši.

Kontakts bija ne tikai redzams, bet pat dzirdams.

"Alberta" futbolists pēc tam ar sāpju grimasi palika guļam uz zemes. Nekāds sods (pat soda sitiens) "Grobiņas" futbolistam nesekoja. Arī pēdējā "Alberta" uzbrukumā, kad viens no viņu spēlētājiem mēģināja "sist šķērītē", divi "Grobiņas" futbolisti viņam stipri aktīvi traucēja. Negribu apgalvot, ka bija pārkāpums un tā bija pendele, bet situācija atkal sanāca par labu kurzemniekiem. 

Kopumā par visu spēli nevaru teikt, ka "Grobiņa" tikai sita pretiniekus, bet tiesneši klusēja. Tā gluži nebija. Spēlē bija daudz kontaktu, pārkāpumu, ko noteica spēles likme un slidenais ziemas laukums. Tas viss papildus eskalēja situāciju. Tomēr jāatzīst, ka daļa "Alberta" nometnes pārmetumu par tiesāšanu daļēji bija pamatoti. Tā nebija ideāla un vairāki lēmumi sanāca par labu "Grobiņas" komandai. 

Kas attiecas uz spēles pārtraukumā un pēc spēles "Alberta" nometnes izgājieniem — tiesnešu stumdīšanu, apsaukāšanos un draudiem, tad tas noteikti nebija normāli un pieņemami.

Te jāpiekrīt tiesnesim Treimanim, ka šis ir audzināšanas un inteliģences jautājums. Tā domstarpības nerisina, tiesneši nedrīkst justies apdraudēti. Ja "Alberta" vadībai bija iebildumi, tad varēja savu pozīciju izteikt rakstiskā dokumentā, ar argumentētiem pierādījumiem. Kluba fanu darbības un leksikas izvēle neko labu par viņiem neliecināja, tas bija pat provinciāli. Tajā pašā laikā gandrīz katrā mačā tiesnešiem līdzjutēji velta ne tos labākos vārdus. Tā ir ikdiena. Un tā būs vienmēr. Ar to soģiem ir jāsamierinās. Tāda ir tiesnešu darba maizes garoziņa. Vienlaikus apstrīdēt un arī kritizēt tiesnešu lēmumus drīkst, bet tas jādara konstruktīvi un civilizēti.