Lienas Šmukstes Cēsu Mazajā teātrī iestudētajā sajūtu izrādē "Bezgalīgais ritums" Straumēnu stāstā viss notiek tik pareizi kā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Reklāma

Jaunākā no Lienas Šmukstes Cēsu Mazā teātra iestudētajām sajūtu izrādēm ir "Bezgalīgais ritums". Izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā "Straumēni", un tieši adventes sākums ir labākais laiks, lai atcerētos augusta sākumu, kad izrāde viesojās vietā, kur šis darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālajās mājās biju pirmoreiz, lielāko pārdzīvojumu man sniedza lielo koku pavēnis, lietus bungošana lapotnē un visaptverošā flokšu smarža.

Kad uz izrādi sabraukušie jau bija izstaigājuši mājas pagalmu, viņi tika pulcināti pie saimniecības ēkas, kuras lielās divviru durvis bija atvērtas kā teātra priekškars.

Manā pieredzē šī ir jau otrā Lienas Šmukstes režisētā sajūtu teātra izrāde, un es jau zinu, cik ļoti svarīgi ir režisores teiktie ievadvārdi, kuru laikā izrādes spēlētāju un sajutēju vidū tiek noslēgts abpusējas piekrišanas līgums. Mēs uzzinām, ka būs labprātīgi jāaizsien acis, tiekam mierināti, ka vajadzības gadījumā varēs zāli atstāt un kāds par to arī parūpēsies. Režisore mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad esam visi sasēdušies, jāuzliek acu aizsējs, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcināsies ar pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Cēsīs šī izrāde tiek spēlēta Pasaules latviešu mākslas centra zālē, režisore vēlāk pastāsta, ka tur skatītājiem netiek dota iespēja iepriekš redzēt zāli un aktierus. Un tas esot svarīgi, jo, redzējis spēles telpu, izrādes skatītājs tomēr cenšas iztēloties notiekošo, kontrolēt savu atrašanos telpā attiecībā pret dzirdētajām skaņām. Pilnīgas neziņas gadījumā atliek vien ļauties.

Izrādē "Bezgalīgais ritums" Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas – lūk, sākušies pavasara pali. Tagad atlido putni. Govis nāk mājās no ganībām. Meitas peras pirtī. Kāds ir nomiris, skan baznīcas zvans, bet pavadītāji izmīda aizgājēja pēdas. Taču apbrīnojama ir aktieru izdoma šo skaņu atdarināšanā. Acu apsēja apakšmala nepieguļ vaigam, mazajā skatu laukumā ieraugu gan lielas ūdens pudeles, kas tiek kratītas atdarinot viļņus, pāri rokai pārslīd te mīksta vilna, te kaut kas auksts, te tiek satverta mana plauksta, ieberot tajā graudus. Sažmiedzu dūrīti un sildu graudus līdz izrādes beigām. Apskaidrotu savienojumu pāri laikiem rada Zanes Reiteres kokles skaņas. Saasinātu klātbūtnes sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās.

Kad 2010. gadā Valmieras teātrī tapa režisora Viestura Meikšāna "Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās", arī šai izrādē notikumi tika atainoti lielā nosacītībā, pārvēršot darbību jaunatrastās, uz skatuves atveidotās skaņās. "Bezgalīgais ritums" Straumēnu stāstu izstāsta vienlaikus līdzīgi un atšķirīgi. Līdzību es saskatu nosacītībā – aktieriem jādara kas pilnīgi atšķirīgs, lai panāktu tekstā izklāstītā notiekošā ticamību. Tomēr Valmieras teātra izrādē vairāk darbojās kritiskais prāts, pamanot šo aizu starp aktiera spēli un tekstā aprakstīto. Kamēr "Bezgalīgais ritums" vairāk iedarbina fantāziju un iztēle ērti tiecas pieņemt sen zināmā Straumēnu stāsta kārtību, kas prātā nostiprināta arī folkloras daudzināto gadskārtu ritos.

Straumēnu stāstā viss notiek tik pareizi kā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Bet varbūt mūsdienu cilvēkam plūdu skaņas saistās ar trolejbusa riteņu saceltām šļakatām lietainā dienā? Vai stāvairēšanas dēļa aira šļakstiem? Sajūtu teātra paņēmieni man liekas tik izdomas bagāti un Latvijas teātru vidē jauni, ka man būtu gribējies lielāku izrādes veidotāju robežpārkāpēju drosmi. Man pietrūka laikmetu vai skaņu konfrontācijas, kas radītu savās sajūtās peldošā izrādes piedzīvotāja mulsumu un pretestību, taču darbinātu prātu. Lai gan pats izrādes nosaukums jau liecina, ka tāda nav bijusi izrādes veidotāju iecere. "Bezgalīgais ritums" ir kāda pārlaicīga, ideāla lietu kārtība, ko nevajag salīdzināt ar reālo dzīves pieredzi. Un jāteic, ka arī paši "Straumēni" sarakstīti laikā, kad tajā aprakstītais zemnieku dzīvesveids vairs reti kur pastāvēja. Šo sajūtu apliecina arī pirms izrādes izstaigātās "Billītes": kādreizējai zemnieka mājai vēl Virzas laikā piebūvētas kolonnas un manierīgs balkoniņš.

"Bezgalīgais ritums" nav pirmā režisores Lienas Šmukstes veidotā sajūtu teātra izrāde. Viss sākās ap 2018. gadu, izrāde "Grāmata. Zīme" tapa kā viņas režijas diplomdarbs, to spēlēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā, un tas bija stāsts par aizliegtajām grāmatām. "Kultūrzīmēs" esmu jau apliecinājusi savu sajūsmu, šopavasar noskatoties kora "Dziesmuvara" skanisko piedzīvojumu "Uz Rietumiem!". Aizsietās acis saasināja skaņu dzirdi, bet koristus atraisīja kā aktierus.

Cēsu Mazā teātra izrādi "Bezgalīgais ritums" skatīties jābrauc uz Cēsīm, taču nākamvasar tā atgriezīsies "Billītēs".

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu