Justīne Kļava: Katram dzīvē ir kāds paziņa, kuram pēkšņi ir bijusi atklāsme — kā es to cilvēku vispār varēju mīlēt

Piektdien, 29. novembrī, Jaunā Rīgas teātra (JRT) Jaunajā zālē skatītāji varēs pirmo reizi redzēt režisora Gata Šmita un dramaturģes Justīnes Kļavas darbu "Mīlas straume". Lomās zvaigžņotais aktieru sastāvs – Gundars Āboliņš, Baiba Broka, Andris Keišs, Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Aminata Grieta Diarra, Ričards Murāns.

Kā jau pierasts JRT, teju visas izrādes ir jau izpārdotas. Justīne Kļava – viena no pieprasītākajām teātra dramaturģēm Latvijā – šajā sarunā stāsta par lugas tapšanu, mīlestības rožainajām ilūzijām, dramaturga izaicinājumiem un agrajiem rītiem, kuros pilnveido tekstus.

Justīne Kļava.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

– Pirms runājam par izrādi, gribu jautāt, par ko uztraucas dramaturgs pirms pirmizrādes. Skaidrs, par ko uztraucas režisors, bet pastāsti par savām bažām!

J. Kļava: – Par to pašu, ko režisors. Skaidrs, ka uz dramaturgu neattiecas lietas, ko viņš nav spējīgs saprast, piemēram, gaisma, skaņa un tehniskās lietas. Principā uztraucas, lai strādā viss dramaturģiskais koncepts. Lai visi teksti ir pareizajās vietās, kaut ko pieraksta klāt, kaut ko noņem. Reizēm aktieri izsaka šādu piedāvājumu.

– Cik sadarbības tev ir bijušas ar režisoru Gati Šmitu? Ar ko aizsākās ideja par izrādi "Mīlas straume"?

– Laikam ceturtā sadarbība. Vienmēr, kad man uzdod šo jautājumu, nevaru atbildēt, jo visi jau ir piemirsuši pašu sākumu. Cik atceros, Gatis Šmits vienkārši iesniedza Alvim Hermanim un JRT dramaturģei Margaritai Ziedai dažādas ieceres, ko gribētu īstenot. Taču man liekas, ka bija jau iepriekš sarunāts, ka neatkarīgi no tā, kāda būs šī ideja, es būšu dramaturģe. Tie ir darbi, kas top no nulles. Diskusiju ceļā nonācām līdz tam, ka īstenosim tieši šo ieceri.

– Tika minēts, ka izrādes veidošanā ietekmējāties no režisora Džona Kasavetisa kinofilmām. Kas aizrāva tieši šajā režisorā?

– Viņš ir neatkarīgā kino celmlauzis, no viņa vēlāk iedvesmojās arī Eiropas kino jaunais vilnis. Viņš ir viens no Gata Šmita mīļākajiem režisoriem. Viņa daiļrade bija atspēriena punkts. Kasavetisa varoņiem raksturīga nepastarpināta emocionāla pieredze, kas darbojas. Mēs redzam uz ekrāna tīrus, dzidrus smieklus vai asaras, gluži kā bērni. Mēģinājām runāt par saviem laikabiedriem, mūsdienām. Gribējām saprast, kā radīt šeit un tagad šīs dvēseliski autentiskās pieredzes tieši romantisko attiecību kontekstā.

– Cik zinu, tad viņa darbi ir ar dokumentālu pieskārienu, kas ir visai interesanta parādība mākslas kino.

– Jā, sajūta rodas no tā, ka viņi bieži filmas veidoja improvizācijas ceļā, filmējot ainas un paralēli rakstot scenāriju filmēšanai. Mēs darījām tāpat, tekstu rakstīju paralēli mēģinājumu procesam. Sākām mēģinājumu ar konceptu un varoņiem, taču pašus dialogus veidoju pirms konkrētās dienas mēģinājuma. Cēlos piecos no rīta, tad līdz mēģinājumam strādāju pie teksta. Tas notika ļoti intensīvi paralēli darbam teātrī.

– Vai aktieru improvizācijas dēļ?

– Tas drīzāk ir Gata Šmita paņēmiens, kā viņš strādā. Ar viņu ir interesanti, jo viņam ir ļoti svarīgi ieraudzīt lietas, nevis izdomāt tās ar prātu. Dramaturgs parasti ir racionālā daļa, kas izdomā, plāno. Par šo mēs bieži strīdamies, jo Gatis saka, ja izdomā lietas racionāli ar prātu, tad tur ir risks, ka kaut kas būs neīsts. Drīzāk jāpaļaujas uz fantāziju un intuīciju par to, kas notiek. Tas vienmēr man ir liels izaicinājums.

– Runājot par mīlestības tēmu izrādē, šķiet, ka tas ir milzīgs vārds. No kāda leņķa jūs izrādē raugāties uz mīlestību?

– Drīzāk uz tādu romantisko attiecību neprognozējamību un iracionālo koeficientu, kas varoņus pēkšņi aizved pilnīgos neceļos vai uzved uz īstā ceļa. Katram dzīvē ir tāds paziņa, kuram pēkšņi ir bijusi atklāsme – kā es to cilvēku vispār varēju mīlēt. Kas liek nokļūt tajā vietā, kur pēkšņi esi apprecējies, pats sev nemanot? Kas ir tas spēks, kas liek to darīt?

– Tev ir atbilde uz šo jautājumu?

– Man kā racionālam cilvēkam ir uzreiz skaidrojums no dažāda rakstura medicīniskajām grāmatām (smejas). Margarita Zieda sameklēja tekstu par endorfīniem un citiem hormoniem, un es gribētu domāt, ka tas ir īstais izskaidrojums. Taču droši vien tas atņem kaut kādu burvību dzīvē. Laikam tā nav tomēr tikai tīra bioloģija.

– Tad laikam varu tev uzdot jautājumu – vai mīlestība vispār var būt racionāla?

– Laikam atbilde ir kaut kur pa vidu. Mūs vairāk interesē tieši mīlas trakums, fāze, kurā uzvedies jocīgi, kad kāds ir iekritis sirdī.

– Kad stāstīji par izrādi, uzdevi jautājumu: kāda būtu Romeo un Džuljetas sadzīve pēc trīsdesmit gadiem laulībā? Tā šķita ļoti interesanta doma, ka viss rožainais beidzas sadzīvē.

– Tieši šīs izrādes sakarā pētīju materiālus par to, kā mēs vispār apskatām romantisko mīlestību. Mākslā tās ir lielas un traģiskas jūtas, kur viens mīlētājs traģiski iet bojā, vēl pirms mīļotie sāk dzīvot kopā un strīdēties par to, kurš šodien mazgās traukus. Ja paņemam šo metafizisko mīlestību un ieliekam sadzīviskos apstākļos, tad tur nāk klāt absurda un komisma elements. Man šķiet, ka romantiskā mīlestība beidzas tur, kur sākas sadzīve. Kad nāk klāt rūpes, tad romantiskā mīlestība kļūst par dziļāku fenomenu. Sadzīvisko faktoru dēļ attiecības ļoti bieži izjūk. Tas nav tāpēc, ka beidzās jūtas, bet tādēļ, ka nespējam vienoties, risināt konfliktus. Romeo un Džuljetas sakarā Andrim Keišam un Elitai Kļaviņai ir brīnišķīgi varoņi. Tas ir pāris, kas ļoti ilgi ir nodzīvojis laulībā, kas, protams, sākās ļoti skaisti, ar lielu un patiesu mīlestību. Taču tagad nonākuši punktā, kur sākas krīze. Starp citu, arī dzīvē bieži atceramies skaisto vidusskolas mīlestību. Jā, protams, tā ir skaista, bet tāpēc, ka tajā laikā nav nekādas atbildības. Kad ir atbildība, tad viss kļūst grūtāk un sarežģītāk. Vienlaikus skaidrs, ka mums kā cilvēkiem gribas iespēju izlauzties no pienākumiem un dzīvot Džeinas Eiras iestudējumā.

– Saprotu, ka pašlaik nestrādā neviena teātra štatā. Vai tas ir tādēļ, ka nepieciešama lielāka radošā brīvība?

– Tas vispār ir liels jautājums par dramaturgu štata pozīcijā. Jautājums, vai to vispār vajag. Skaidrs, ka teātrim vajag savu dramaturgu vai literārās daļas vadītāju, taču tas ir amats, kuram ir citi pienākumi. Tā vairāk ir repertuāra plānošana, materiālu piemeklēšana, konsultāciju sniegšana. Kad strādāju šajā amatā Dailes teātrī, man pašai nebija laika rakstīt.

– Ar ko sākas dramaturga radošais darba process?

– Parasti mani uzrunā režisors ar aptuvenu ieceri, tad ļoti daudz diskutējam, domājam, vai tā būs lielā vai mazā zāle, kādi būs aktieri. Kad par izrādes esenci esam vienojušies, tad parasti sākas izpētes process, kas ir garākais un nogurdinošākais. Tā tiešām ir tāda literārā arheoloģija. Tad no visas informācijas gūzmas kaut ko veidojam un pārrunājam to ar režisoru. Tikai tad es varu ķerties klāt lugas pieteikumam jeb sinopsei. Tad veidoju epizožu plānu, kas ir grūtākais. Tur ir aprakstīta pilnībā visa darbība bez dialogiem. Parasti pie trešās pārrakstīšanas dodam to scenogrāfam. Tad tikai es varu sākt rakstīt pašu lugas tekstu.

– Pieminēji dialogus, kurus parasti augstu vērtē tavos darbos, kā arī humoru un vairāku varoņu likteņu meistarīgu iepīšanu. Kā tev šķiet, dialogs vispār ir atsevišķs mākslas elements?

– Ļoti sarežģīts un jūtīgs jautājums. Arī par to, vai dramaturģija ir atsevišķs mākslas veids vai tomēr daļa no izrādes. Atbilde ir – jā un nē. Zinu, ka daži autori pieiet dialogam kā atsevišķam no darbības. Taču es uz dialogu skatos, kā uz daļu no darbības un lugas kopumā. Rakstnieku savienībā parasti stāstu, ka dialogam ir jāpievērš pastiprināta uzmanība. Tam nav jābūt ļoti skaisti un gramatiski pareizi uzrakstītam, bet tieši tādam, kā cilvēki ikdienā runā, lai viņi varētu atpazīt sevi. Dialogs ir būtiska lugas detaļa. Manuprāt, vispār nevari uzrakstīt labu dramaturģiju, nedarbojoties un nepieredzot teātri. Arī studijās pasniedzējs Lauris Gundars stāstīja, kā iemācīties domāt teātra valodā.

– Tavi vecāki bija cilvēki no teātra vides. Ko tu domāji par teātri, kad biji vēl maza?

– Mamma veda mani līdzi uz kaut kādām izrādēm, kuras es tajā laikā vēl nespēju saprast. Tie ir dziļi bērnības iespaidi. Pastiprināta interese par teātri man sāka parādīties pusaudžu vecumā. Teātrī būtībā nonācu tikai caur studijām, iepriekš biju vienkārši parasts skatītājs.

– Izvēlējies dramaturģiju, jo aizrāvies ar literatūru?

– Jā, jo ļoti gribēju studēt radošo rakstniecību, bet Latvijā tajā laikā nebija šīs programmas. Tuvākais, kas bija pieejams, bija dramaturģija. Mācoties rakstīt, man palīdzēja omītes draudzene, kura zināja, ka man patīk literatūra. Viņa palīdzēja iemācīties daudz par tekstu, prozu, teikumu formulēšanu. Atceros, viņa man teica, ka, ja no manis kaut kas sanāks, tad tas būs dramaturģijā. Man padodas dialogi, bet ainavu apraksti galīgi garām. Man šķita, ka interesanti jau ir tie cilvēki.

– Kas ir tavā grāmatu plauktā?

– Lasu daudz un dažādu literatūru. Pat vairākas grāmatas vienlaikus. Mani ļoti interesē smiekli un šausmas, kas savienotas kopā. Tas ir balzams manai dvēselei. Tagad "Mīlas straumes" vajadzībām sāku rakāties savā grāmatu plauktā, kas man pašai ir par šo tēmu. Sāku lasīt mācītāja Jura Rubeņa grāmatu. Man ļoti iepatikās.

– Ko gaidīt skatītājiem izrādē?

– Cilvēkiem vienkārši jābūt atvērtiem pieredzei, kas viņus sagaida. Neskatoties uz to, ka tas bija izrādes mēģinājums, atnāca baisā, metafiziskā sajūta, ka ir smieklīgi un reizē neomulīgi. Tas nozīmē, ka teātra profesionālis nevar izskaidrot to sajūtu, kas ir ļoti laba zīme. Tur ir noticis maģisks pieskāriens.