Lieliskie mēs... Gadumijas runas bez virziena

Valstu vadītāju un garīgo iedvesmotāju uzrunas gadu mijā dod iespējas izprast norises sabiedrībā un ieskatīties tuvākajā nākotnē. Vēstījumi un vēlējumi, pieminētās vērtības un atslēgas vārdi, nosauktie zīmīgākie notikumi nule aizvadītajā un nākamajā gadā, pat runas ritms, skanējums, izvēlēto vārdu emocionālā un stilistiskā nokrāsa – tas viss dažās minūtēs izveido priekšstatu par valsti un ļauj noteikt pašam savas koordinātes laikā un telpā.     

Latvijas Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča un Ministru prezidentes Evikas Siliņas uzrunas gan raisīja neizpratni un mulsumu. Palika vien jautājumi bez atbildēm.

Pēc komiski neveiklas sasveicināšanās ar “dāmām un kungiem, meitenēm un zēniem, omītēm un opīšiem”, kura, tiesa, kādam var būt arī aizvainojoša, Rinkēviča uzrunā atskanēja dramatiska noskaņa: prezidents sacīja, ka 2025. gadu esam gaidījuši ne vien ar cerībām un prieku, bet arī ar trauksmi, bažām un šaubām – vai sanāks? Mirkli aizturēju elpu, lai saklausītu, kādās krustcelēs stāvēja valsts un sabiedrība. Nākamie vārdi gan lika atskārt, ka uzrunas saturam varētu būt šaurāks konteksts. Tad - kāds?  Izrādījās, ka kaut kas “sanāca”. Taču sanāca tiem, kuri “ticēja un mēģināja”. Pārējiem “tad – nākamgad noteikti!” Iešāvās doma: Kas nule bija – pavirša klišeja soctīklu komentāra žanrā vai daudznozīmīgs joks? Kam bija jāglabā ticība – prezidentam, valstij, sev pašam? Turklāt nākamgad ticības faktors nav izšķirošs, jo sanāks noteikti?

“Šogad esam daudz priecājušies un lepojušies,” Rinkēvičs turpināja. Piekritu. Tiesa, nākamie vārdi atkal raisīja apjukumu. “Par straumi”. Noteikti domāta godalgotā animācijas filma “Straume”. Nudien, bija gandarījums par kolēģu profesionālo veikumu, taču - vai ar šo sajūtu es dzīvoju gadu?.. Nebūt nē. Vai tas ir izglītības, zinātnes, kultūras, veselības aprūpes, ekonomikas, aizsardzības nozaru vidū tik izšķirošs notikums sabiedrības un valsts turpmākajā attīstībā? Nebūt nē. Varbūt šie prezidenta vārdi jāsaprot, ka turpmāk dalība starptautiskajos izklaides industrijas konkursos būs stratēģiskā nacionālā prioritāte, lai ārzemēs un arī savu pilsoņu acīs valsts, kur mīt “dāmas un kungi, meitenes un zēni, opīši un omītes”, izskatītos “forša”, lai arī kas notiktu aiz šīs spožās izkārtnes?

Tālāk prezidents atgādina, ka bijām priecīgi un lepni par “lieliskajiem bērniem un jauniešiem” Dziesmu un deju svētkos un par mūsu sportistu panākumiem. Vēl viens apjukums manā galvā  - esmu priecīgs un lepns par saviem bērniem, taču zinu, ka Latvijā demogrāfiskā situācija ir sarežģīta, un jaunā paaudze  patiesi nīkuļo. Centrālās statistikas pārvaldes pētījums “Ceļā uz pieaugušo dzīvi: Latvijas jaunieši 18-29” būtu devis prezidentam kādu ierosmi gadu mijas uzrunai.

Vēl mēģināju iztēloties “lielisku” bērnu vai jaunieti, nevaru. Pavisam tukšs un šablonisks apzīmētājs šajā tekstā. Bet nu – lai dejo un lai ir lieliski, tikai lai neklūp un neģībst. Un kuri no daudzajiem panākumiem sportā bija domāti? Kāpēc? Sportistiem gan var nejautāt, ko tie domā par valsts ieguldījumu viņu rezultātos. Profesionāļi rūpējas par sevi paši, savukārt tautas sports ir cits temats.

Tālāk Rinkēviča uzrunā sekoja straume ar kopības apliecinājumiem - trīsarpus minūšu ilgā uzrunā vārdi “mūs, mūsu, mūsējie” atkārtojās desmit reizes, vārds “mēs” – deviņas reizes, “kopā” un “kopīgi” – piecas reizes.  Gluži kā mantra, ko prezidents skaitīja, lai iedēstīt pilsoņu galvās kopā būšanas sajūtu, domu par saliedētu sabiedrību un arī brīdinājumu nebūt citādam ar atšķirīgu viedokli, jo tādējādi var kļūt par “ienaidnieku”:

“Un paši vien izvēlamies – vai atbalstīt vai tomēr uzbrukt saviem līdzcilvēkiem. Iet kopā vai iet prom. Tā ir mūsu izvēle. Ar maziem soļiem viens otram pretī mēs sākam kopīgu ceļu. Kopā uz sasniegumiem. Šie soļi rada pārliecību, kur tās trūcis. Tos ejot, vairs nav tramīgi jāpārliecinās, vai pareizi. Jo ir. Mēs visi to varam. Mēs visi to varam. Varam gan Latgalē, gan Kurzemē. Mēs esam stipri Vidzemē, Zemgalē un Sēlijā. Mūsu spēks ir kā Rīgā, tā visur pasaulē, kur mīl Latviju.”

Kas tad īsti ir šie piesauktie “mēs”? Tie, kuri saskaņā ar SKDS datiem (2025.10.), vērtējot valdības darbu, izjūt pesimismu (39%), dusmas (34%) un vienaldzību (12%), vai tie, kuri ir apmierināti ar to (4%) un ir optimisti (4%)? Tie, kuri domā (SKDS, 2025.01.), ka pie varas esošajiem rūp tikai sava materiālā labklājība un karjera (57%) un ka politiķi  ir vāji un mazspējīgi (16%) vai nekompetenti (15%), vai tie, kuri uzskat, ka pie varas ir laba politiķu komanda, kas ved valsti pareizā virzienā (3%)?

Ieliekot prezidenta uzrunu Latvijas vēsturiskajā kontekstā, piepeši atskāru, ka šie “mēs” arī ir augsti stāvošie politiķi. Vēlamā uzdošana par esošo, reāla dzīve krasā pretrunā ar pie varas esošo vēstījumiem un lojālajos masu medijos paustajam – tas viss pieredzēts padomju Latvijā. Gluži kā vecā padomju anekdotē: Sanāksmē par PSKP 22. kongresa rezultātiem, nobeidzot runu ar panākumu uzskaiti ar vārda “mēs” daudzināšanu un aicinājumiem soļot kopā pretī gaišajai nākotnei, partijas sekretārs paziņo, ka 20 gadsimta beigās “mēs dzīvosim komunismā”, uz ko no zāles atskan jautājums: “Labi, par jums viss ir skaidrs, un kas notiks ar mums?” 

Latvijā vairums pie varas esošo politiķu joprojām tik ļoti kāro piesavināties citu panākumus sportā, kultūrā un mākslā, personificēties ar valsti un nācijas simboliem un, protams, runāt visas sabiedrības vārdā. Bezjēdzīgi atgādināt tiem vēl un vēl: jūs neesat “mēs”, jūs neesat valsts. Savukārt atbilstoši pasniegtas izklaides, uzvaras lielajā sportā un grandiozi masu pasākumi – visos laikos tā ir maize, ar ko politiķi brūvē putu patriotismu.     

Uzrunā teju nemanīts sekoja vēl viens dramatisks pavērsiens, proti, prezidents Ēzopa valodā pabrīdināja: “Šis gads mums iemācījis, ka jāuzticas, pirmkārt, pašiem sev. Ka neviens cits, bet paši nosakām savu un mūsu valsts dzīvi. Ka mūsu drošības pamats esam mēs paši.” Vēl nesen starptautiskie sabiedrotie bija Latvijas drošības pamats. Tagad ir šaubas? Gads “iemācīja”... Vai ASV preziddenta Donalda Trampa veidolā?

Šajā Latvijas Valsts prezidenta uzrunā nebija ne valstiski zīmīgu secinājumu par aizvadīto gadu, ne Latvijas un Eiropas konteksta laikā un telpā, ne redzējuma par tuvāko nākotni. 

Familiārs jociņš sveicienā, mājienu valoda, “čomiska” pabaidīšana un mierināšana ar “gan jau būs labi” un savas vietas norādīšana: kad ir iespēja, dziediet un dejojiet, jūsmojiet par panākumiem sportā un šovbiznesā un nepeldiet dzērumā. Jā, vēl strādājiet, taču, strādājiet, un tie, kuri nākamgad paliks tukšā, proti, kuriem tātad “nesanāks”, acīmraugot nebūs bijuši gana stipri savā ticībā un godprātībā. Tādu, tiesa, varētu būt daudz: saskaņā ar jaunākiem CSP datiem Latvijā nabadzības riskam pakļauti 404 000 cilvēku jeb 22% visu iedzīvotāju.

Uzrunas atstātais iespaids: vai nu pie varas esošajiem ir informācija, ko tie baidās atklāt sabiedrībai, vai tie atrodas apjukumā, tāpēc vienīgais, ko spēj pateikt tautai – nēsājiet atstarotājus, un būs drošāk, un mūs varēs saredzēt pat likteņupes pašā dibenā, kur pašlaik atrodamies: esam pēdējā vietā Eiropas Savienībā attīstības ziņā, visatpalikušākie. Varbūt to prezidents tik ļoti vēlējās nepateikt, lai nesabojātu svētkus? Vēl iedomājos – ja Lāčplēsim būtu atstarojošā veste, mēs joprojām varētu vērot, kā tas cīnoties dzelmē, ne tikai laivinieki pusnaktī, varētu rīkot īpašas ekskursijas...

Savukārt teicienus “...vai būs labi? Būs!” un “Jo ir” (līdztekus “meitenes un zēni, omītes un opīši”) tagad var ierindot valsts vadītāju paustu nejēdzību zelta sarakstā līdzās “Kas es esmu?” (V. Zatlers), “Laikam no sākuma jāierauj!” (R. Vējonis), “Čaļi, pa galvu vajag, ja? Ilgi neesat sisti, ja?” (A. Bērziņš), “Tie cilvēki, kuri ir nomiruši no kovida, tiem, protams, šie Ziemassvētki nebūs…” (E. Levits) un V. Vīķes – Freibergas “...ar galvu vajag domāt”, uzsitot pirkstu pa deniņiem.

Jā, bija vēl premjeres Evikas Siliņas uzruna: pareizas domas, skaistas kā pērlītes virtenē, kurām var nešauboties piekrist, skaidra, saprotama valoda. Tiesa, ļoti vispārīgs vēstījums. Šādu uzrunu varēja teikt pērn un aizpērn, varēs teikt nākamgad un pēc pieciem gadiem. Tāds universāls produkts ar beztermiņa uzglabāšanu, ko arī pēc 70 gadiem būtu iespējams kā Siliņas hologrammu ieslēgt kādā no Latvijas Nacionālās bibiotēkas ekspozīcijas stūrīšiem un noklausīties, lasot tulkojuma titrus, latviski pratīs retais. Vēl viens otas triepiens idealizētā tautas tēlā. Mūsdienu kontekstā gan šķita mulsinoši, ka premjera nosauca LNB ēkas tapšanu par labas prakses piemēru. Vairāk nekā desmit gadus ilgā projekta izstrāde, labojumi, būvniecība, tad tiesāšanās ar būvniekiem, kopējām izmaksām sasniedzot teju 270 miljonus eiro. Arī zīmīgi, ka bibliotēka bija slēgta desmit dienas, no 24. decembra līdz 4. janvārim, gluži kā kāds “Michelin”zvaigžņu restorāns, kas ikdienā var atļauties strādāt dažas stundas un svētkos aiziet garajās brīvidienās. LNB uzturēšanas izmaksas acīmredzot nesamērīgas.

Ļoti iespējams, pēc desmit gadiem kāds Ministru prezidents stāvēs Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas jaunajā ēkā un sacīs: “Mēs varam, ja gribam. Mēs varam, ja darām. “Rail Baltica” tapšanas stāsts to pierāda.”

Intereses pēc noklausījos arī Lielbritānijas premjera Kīra Stārmera un Spānijas karaļa Felipes VI gadumijas uzrunas. Uzzināju par demokrātijas vērtībām laikā, kuru tagad piedzīvot Eiropa, par ekonomisko situāciju un ļaužu vajadzībām, atskatījos vēsturē un ieguvu priekštatu par tuvāko nākotni apvienotajā Eiropā. Labi, ka tur esam, tāpēc arī būs labi.