Armands Krauze: Jaunajai lauku politikai vajadzīga nostājas maiņa

Aizvadītais gads bijis izaicinājumu pilns. Bet izaicinājumi savukārt sniedz vērtīgas mācībstundas, kas liek nonākt pie svarīgām atziņām un praktiskiem lēmumiem, kas būtu jāpieņem, lai veiksmīgāk virzītos uz priekšu. "Agro Tops" šāgada laikā uzklausījis arī daudz dažādu interesantu un vērā ņemamu viedokļu, kurus, gadam noslēdzoties, šķiet, būtu vērts atgādināt. Lai ir vēl kāds avots, no kura smelties atziņas.

Armands Krauze, zemkopības ministrs

Pirmajā vietā jābūt tautsaimniecībai un konkurētspējai

Ja kādreiz pirmajā vietā ir bijis uzlikts zaļais kurss, nākamā perioda pasākumu plānošanas laikā ir jārīkojas pretēji. Pirmajā vietā ir jābūt tautsaimniecībai, konkurētspējas nosacījumam. Lai saimniecības var labi pelnīt. Kad spēj pelnīt naudu un konkurēt, tad nopelnīto naudu var ieguldīt arī dabas aizsardzībā un zaļajā kursā. 

Tādēļ jāmaina domāšana – nedrīkst pirmajā vietā likt zaļo kursu, kas bremzē ekonomiku, pelnītspēju, ģenerē mazākus nodokļu maksājumus, mazāk darba vietu. Ir jābūt otrādi, ir jādod iespēja pelnīt, un tad ieguldām, vērtējam, vai varam kaut kādus hektārus atvēlēt dabīgajām pļavām, mežaudzēm, kur neko nedarām. Pamatlieta tomēr ir laba ekonomika, un, ja ir laba ekonomika, tad arī sociālie jautājumi risinās.

Ja ievērojam zaļā kursa dabas saudzēšanas prasības, tad ir jāsamazina ražošana, un tas savukārt nozīmē mazāk darba vietu, mazākus nodokļu maksājumus, lielāku bezdarbu, un, visticamāk, cilvēki aizbrauks uz citu valsti. Pavisam vienkārši. Jaunajai KLP ir vajadzīga nostājas maiņa.

Aizvien uzstāsim uz tiešmaksājumu izlīdzināšanu

Latvijā ražošanas izmaksas ar citvalstu lauksaimniekiem ir vienādas, tomēr atbalsts – vismazākais. Nekādu īpašu priekšrocību mums nav, tostarp būtiski pieaugušas algas. Tiešmaksājumu izlīdzināšana, un mēs uz to uzstāsim, ir iespējama tādējādi, ka valstīm, kurām ļoti lieli atbalsta maksājumi, tos mazina. Ir jāvērtē, cik kura valsts iemaksā ES budžetā. Latvijas iemaksas arī aug, mēs vienā brīdī no saņēmējiem kļūsim par devējiem vai neitrāliem. Daudzās vecajās ES dalībvalstīs ražošanas izmaksas lauksaimniecībā ir līdzīgas kā Latvijā. Jārunā ir par to, ka šīs valstis varētu saņemt mazāku atbalstu. Ļoti liels izaicinājums. Lai saprastu, kāpēc nevar būtiski pielikt klāt maksājumiem, ir jāatceras jaunais izaicinājums – drošība. Jautājumi ir jāvērtē kopsakarībā.

Tā kā ES līmenī nav paredzēts KLP resursu pieaugums, atbalsta līmeņu izlīdzināšanu var turpināt panākt, galvenokārt pārdalot resursus starp dalībvalstīm. Jebkurā gadījumā kopā ar pārējām Baltijas valstīm mēs iestāsimies par to, lai KLP garantētu pieejamu, drošu un augstas kvalitātes pārtiku ES iedzīvotājiem, pienācīgu dzīves līmeni lauksaimniekiem, dabas resursu un vides aizsardzību. Turpmāka tiešmaksājumu saskaņošana starp dalībvalstīm ir būtiska, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un godīgu konkurenci vienotajā tirgū. KLP budžeta apmēram ir jābūt atbilstošam problēmām, ar ko saskaras ES.

Visi ES dalībvalstu zemkopības ministri ir kategoriski pret viena atbalsta fonda izveidi. Ir lauksaimniecība, ir kohēzija, reģionālā attīstība un vēl citi izaicinājumi – uzskatām, ka lauksaimniecībai ir jābūt atsevišķi. Ir jābūt KLP. To mēs izcīnīsim.

Kristaps Klauss, Latvijas kokrūpniecības federācijas viceprezidents

Stratēģijas nereti nav paredzētas reāliem cilvēkiem

Man bijusi iespēja piedalīties dažādu stratēģisko plānu tapšanā, tostarp nacionālās attīstības plāna. Un šajos procesos jāakcentē divas lielas nelaimes. Pirmā – tajos piedalās dažādu ekspertu un visādi citādi gudru cilvēku loks, kuri faktiski cīnās par to, lai stratēģiskajā dokumentā dabūtu iekšā rindkopas, kas paģērētu, ko un kā jādara citiem, lai labi būtu šiem lēmējiem. Nevis – kas būtu jādara viņiem pašiem, lai labi būtu arī visiem citiem. Otrā – lielākoties saceram stratēģijas cilvēkiem, kādi paši nemaz neesam. Nereāliem cilvēkiem jeb kaut kādai ideālai nācijai. Ir tomēr jāsaprot, kas un kādi esam un ko spējam vai nespējam izdarīt. Nevar automātiski pieņemt, ka, piemēram, visi skolēni būs apzinīgi, čakli un zinātkāri un, balstoties uz šo pieņēmumu, veidot skolu attīstības stratēģiju. Mūsu skolēniem nav ne vainas, taču viņi ir tādi, kādi ir, nevis tādi, kādus tos vēlas redzēt stratēģijas veidotāji. Neviena stratēģija cilvēku nepārveidos. Tāpēc stratēģija jāveido reāliem cilvēkiem un reālām iespējām.

Esam jau gadu gadiem pieraduši dzīvot nekvalitatīvu likumdošanas aktu pasaulē. Un acīmredzot tas ir zināmā mērā attīstījis mūsu domāšanu un izdzīvošanas spējas. Bet tas, protams, ir ļoti nepareizi, jo esam izkopuši tiesisko nihilismu. Bet ko lai dara, ja tiek pieņemti tiesību akti, kas nav izpildāmi?

Zeme nav jāiztirgo citiem

Mēs varam saražot daudz dažādu produktu, bet nevar saražot vairāk zemes. Cik mums tās ir, tik ir. Tāpēc visiem zemes īpašniekiem es ieteiktu to neiztirgot, bet paturēt sev. Jā, mežā saražotās koksnes vai tīrumā izaudzētās labības īpašniekiem ir jāmainās, bet zemes īpašniekiem gan nevajadzētu. Nav jau noslēpums, ka daļa mūsu meža zemju pieder arī ārvalstniekiem, taču šī daļa nav liela – vien kādi padsmit procenti. Un pēc ekonomiskās loģikas tas nav nedz kas slikts, nedz bīstams. Bet no tāda nacionālpatriota viedokļa – man tas nepatīk.

Pievienotajai vērtībai mēdzam piešķirt emocionālu nozīmi

Man pašreizējā izpratne par pievienoto vērtību brīžiem uzdzen šermuļus. Piemēram, kam ir lielāka pievienotā vērtība – vecmāmiņas adītam cimdu pārim, ko, teiksim, par 20 eiro var iegādāties amatnieku tirdziņā, vai par 5 eiro lielveikalā nopērkamiem rūpnieciski ražotiem cimdiem? Noteikti uzreiz gribas teikt, ka vecmāmiņas cimdiem, vai ne? Jo tas taču ir roku darbs! Bet parēķināsim. Pieņemsim, ka vecmāmiņa cimdu pāri var noadīt divās dienās, tātad maksimālā summa, ko viņa, čakli strādājot, var mēnesī nopelnīt, ir 100–150 eiro, jo jāatskaita nost arī izdevumi – par dziju, adāmadatām, nokļūšanu līdz tirdziņam un atpakaļ, tirgus vietas nomu, iespējams, pati vecmāmiņa netirgo, tad jāalgo pārdevējs u. c. Savukārt tie, kuri cimdus ražo kādā uzņēmumā, un to pārdevēji lielveikalā saņem vismaz minimālo mēneša algu, kas šobrīd ir septiņreiz lielāka nekā vecmāmiņas nopelnītā. Turklāt vecmāmiņas gadījumā ir runa par vienu pašnodarbināto, kura, iespējams, nemaksā arī nekādus nodokļus, bet otrajā gadījumā runa ir par daudziem nodarbinātajiem un nomaksātiem nodokļiem.

Ko ar to gribu teikt? Tikai to, ka mēs šai pievienotajai vērtībai dažkārt piešķiram vairāk emocionālu, nevis ekonomisku nozīmi. Lai gan pievienotā vērtība ir tieši ekonomisks termins, kas sevī iekļauj četras vienkāršas komponentes – algu, ar to saistītos nodokļus, peļņu un amortizāciju. Un paradoksāli, bet fakts – jo dziļāka produkta pārstrāde tiek veikta, jo nereti minētās komponentes kļūst mazākas.

 GATIS OZOLS, Priekules pagasta zemnieku saimniecības "Nodegi" saimnieks

Nelabvēlīgie gadi pārbauda mūsu neatkarību un ražotspējas

Trīs lauksaimniecībai nelabvēlīgie gadi pārbauda, cik mēs esam neatkarīgi, ražīgi, konkurētspējīgi. Patlaban daudzi kolēģi sūdzas, cik viņiem slikti sokas. Tas nozīmē, ka kara laikā neesam bijuši gatavi kaut kādai situācijai. Pēdējos trīs gadus lauksaimniecībā vērtēju no šāda skatpunkta un pavisam mierīgi. Jo vieglāk pārbaudījumam izej cauri, jo labāk jūties.

Salīdzinājumā ar agrākajiem gadiem mazāk rēķinu nākotnes iespējamo peļņu, ko varēšu nopirkt, cik spīdīga būs tehnika, kā es sekoju līdzi un ieviešu modernās tehnoloģijas. Es uz lauksaimniecību skatos un vērtēju to vairāk kā sistēmu, kas darbojas dabā un kur notiek ekoloģiskā mijiedarbība. Aug augi, barojas dzīvnieki, ir putni, kukaiņi u. c. Pamatā daba visu regulē, viss ir līdzsvarā. Cilvēks nav vajadzīgs. Mana loma šajā sistēmā nav ieiet, paņemt un pelnīt naudu, ar ko vien var. Cilvēks dabas sistēmu ir izārdījis burtiski visu no augšas līdz apakšai un tagad mēģina kaut ko saglābt. Es runāju par klasisko lauksaimniecību. Patlaban es to redzu kā ļoti atrautu no dabas. Lielākā daļa nozarē iesaistīto cilvēku ir ļoti atrauti no dabas.

Patlaban saistībā ar īpašajiem dabas apstākļiem diezgan daudz dzirdam jēdzienu neiegūtā peļņa. Tā nedrīkstētu būt. Kas ir tava neiegūtā peļņa? Vai zināšanu trūkums, nepareiza saimniekošana vai atkarība no kaut kā, vai tavi parādi? Vai ceļš, pa kuru ej? Darbojies citā virzienā, un peļņa, iespējams, būs! Ja peļņa nav garantēta, ja nesanāk, tad valstij, nodokļu maksātājiem ir jāsavāc nauda un jānodrošina peļņa? Es it kā esmu saimnieku pusē, tomēr šādu uzstādījumu nepieņemu. Atbildīgiem tomēr ir jābūt pašiem saimniekiem. Protams, ir ārkārtas gadījumi, ārpus visiem rāmjiem, tomēr svarīgi, cik pats esi tiem gatavs. Dabā tāda ārpus visa, visticamāk, nav. Zemeslode būtu aizgājusi bojā, ja būtu. Jā, ir mazāks dzīvsvara pieaugums lopiem, mazāk izaug zāle vai graudaugi, tomēr visi uzreiz šai situācijai pielāgojas.

Ja mēs mācētu lasīt dabu kā grāmatu, kas lauksaimniekam būtu jādara, lai, skatoties dabā, spētu paredzēt notikumus uz priekšu, nevis vien sadzirdēt Briča teikto tālrādē, iespējams, mēs būtu gudrāki, zinošāki un arī pļaujai īsto brīdi spētu atrast. Lai gan patlaban tas patiešām ir grūti tāpēc, ka klimats ir sačakarēts.

Ir jāmaina domāšana

un pieeja saimniekošanai

Mans moto ir šāds: daba nemāca dzīvot pēc noteikumiem. Tā rāda, kā ir, kā viss plūst, mainās un atgriežas, kā nekas netiek piespiests, tomēr viss notiek savā laikā. Tur nav ilūziju par kontroli, par augstāku nozīmi vai par pastāvību. Tomēr tur ir dziļa jēga – ne izskaidrojamā, bet sajūtamā. Tāpēc, jā, daba var būt vispatiesākā grāmata, ja vien cilvēks pārstāj meklēt konkrētu stāstu un iemācās lasīt to ar sirdi, nevis ar ego. Es cenšos tajā virzienā iet. Un mans virziens ir augsne. Visi virzieni, kas augsnei kaut ko dod, ir mani virzieni. Mana sistēma ir balstīta uz mikroorganismu barošanu, jo augsnes spēks ir dzīvajā procesā, kas notiek starp mikroorganismiem, augiem un organisko vielu. Es, piedaloties procesā, palīdzu augiem un augsnei, ņemu vien tik, cik zeme man dod. Es nevēlos ņemt vairāk, nodarot pāri. Kad sistēma darbojas, tā ļoti dāsni man pateicas.

Varbūt ir pienācis laiks mainīt domāšanu un saimniekošanu? Varbūt ir pienācis laiks uzdot jautājumus: vai gribam savos bērnos iezīmēt vēl lielākas rūpju rievas; vai gribam viņus vispār aizbaidīt prom no lauksaimniecības nozares? Vai tiešām tās ir īstās vērtības, ko vēlamies nodot tālāk – sistēmu, kur vairāk paņemt un mazāk dot? Sistēmu, kur viss kļūst arvien atkarīgāks no veiksmes un neprognozējamiem dabas apstākļiem un kur raizes par peļņu aizēno prieku par darbu?

 MĀRTIŅŠ CIMERMANIS, LLKC valdes priekšsēdētājs

Jāiet laukā no ierastajiem burbuļiem

Mums nereti patīk dzīvot tādā ilūziju radītā burbulī, ka gan jau viss atrisināsies – kaut ko nokompensēs, kaut kur iedos atlaidi, uz kaut ko pievērs acis... Pārāk ilgu laiku ir dzīvots apstākļos, ka daudz kas nāk itin viegli – subsīdijas, moderna tehnika utt. Ņemam visu, ko varam paņemt, īpaši neizvērtējot visus riskus un nedomājot, vai tiksim galā ar visām saistībām. Vēlme modernizēties nereti ir lielāka nekā, piemēram, interese izvērtēt tirgus situāciju – kur, kam un par kādu cenu savu produktu vispār varēšu pārdot. Vai tas man nesīs pietiekami lielus ienākumus, lai ar tiem varētu nosegt visus savus izdevumus. It kā vienkārša un loģiska matemātika, taču ne katrs ar to draudzējas.

Ir ļoti maz tādu, kas analizē datus ilgtermiņā – kaut 3–5 gadu griezumā. Ir jāanalizē riski, plānā jāiestrādā tā sauktie risku koridori. Mēs joprojām uz daudzām lietām raugāmies ļoti šauri, lai gan Eiropa saka: veidojiet sistēmas, kas katra paša saimniecībā mazinātu, piemēram, plūdu, salnu, sausuma riskus u. tml. Savukārt lielo risku gadījumos – kā karš vai ārkārtēja dabas stihija, katastrofa, kur pats zemnieks ir bezspēcīgs, – palīgā nāks ES ar kopējo glābšanas sistēmu iedarbināšanu. Bet mēs joprojām paļaujamies uz valsti un ES ne tikai ārkārtējo, bet arī kārtējo problēmu gadījumos.

Man joprojām nav īsti skaidrs, kāds ceļš būtu ejams, lai kāds beidzot uz Latviju sāktu skatīties kā uz kopumu, vienu veselumu. Tāpat nevaram raudzīties uz lauksaimniecību atrauti no lauku attīstības. Tas arī ir kopums. Mēs dzīvojam un strādājam savos burbuļos. Ir jākāpj no tiem ārā.

Attiecībā uz lauksaimniecības nozaru stratēģiju – tā ir jāveido nevis ministrijai, tās ierēdņiem, bet gan pašai nozarei. Jo tikai nozarē strādājošie var zināt, kas un kā jādara, lai nostiprinātos tirgū un varētu pelnīt. Katrai saimniecībai jāsaprot, kurā punktā tā atrodas savā attīstības ceļā un kur tā grib nokļūt. Kas tai vajadzīgs un kas jādara, lai tur nokļūtu. Tādējādi vispirms ir jāizstrādā skaidra stratēģija un tikai pēc tam jādala atbalsta nauda. Pašreizējās stratēģijas darbojas tikai uz papīra, jo faktiski ir pieņemtas tikai tādēļ, lai sadalītu naudu. Mums atsevišķi ir graudi, piens, gaļa, olas, un katra nozare pastāv it kā pati par sevi. Tās faktiski nesadarbojas. Un tas nav pareizi. Ir jāsanāk kopā un jāizstrādā kopīga Latvijas lauksaimniecības nozares attīstības stratēģija, kurā skaidri būtu redzama arī katras atsevišķas nozares vieta, loma un iespējas, kā arī tie punkti, kur nozares var veiksmīgi sadarboties, cita citu atbalstot un veicinot savstarpēju izaugsmi. Tas jau būtu valstisks skatījums.

Atbildībai par zemes auglību jābūt kopīgai

Zeme ir katra zemnieka galvenā vērtība un pamats. Mēs to esam noplicinājuši un turpinām to darīt. Rūpēm par zemes auglību un veselību būtu jābūt kopīgām visām nozarēm. Var jau atsevišķi saimnieki teikt, ka viņa saimniecībā ar augsni viss kārtībā, taču ir jāredz, kāda ir situācija kopumā. Zeme ir visas valsts konkurētspējas rādītājs. Ja neieguldīsim tās auglībā un veselībā, neko no tās arī negūsim, aizvien būsim zaudētāji.

Un mēs zaudēsim jebkur un jebkam, ja neieguldīsim sava cilvēkresursa izglītošanā. Diemžēl mūsu skolu absolventu zināšanu līmenis stipri atpaliek no citvalstu jauniešu zināšanām. Piemēram, lopkopībā Latvijā nevar dabūt konkurētspējīgu vidējā profesionālā līmeņa izglītību. Bioloģiskajā lauksaimniecībā arī nav programmas. Mūsu studentiem tikpat kā neko nemāca par augsnes auglību, mikrobioloģiju. Mūžvecie stāsti par NPK sen vairs nestrādā, ir citas metodes, citi līdzekļi.

Lauksaimniekiem nepatīk rēķināt

Subsīdijas ir, un labi! Vairāk kā 60% saimniecību visu savu plānošanu galvenokārt balsta uz subsīdijām. Uz subsīdijām esam uzsēdināti kā uz adatas. Tas nav pareizi. Bet zemniekiem nepatīk, ja uz to norāda, viņi ne vienmēr ir gatavi pieņemt reālo, patieso ainu. Viņi drīzāk aizies pie cita eksperta, konsultanta vai firmas pārstāvja, kurš pateiks – neuztraucies, viss ir kārtībā! Liec tik NPK un gaidi subsīdijas! Vai pārliecinās, ka nevajag atlikt jauna traktora vai kombaina pirkumu, lai gan viņa konkrētajā situācijā ar to būtu jāpiebremzē. Lauksaimnieki pārāk pieraduši iet dažādu tirgotāju pavadā, pārāk daudz ieguldām modernizācijā, nevis zināšanās. Tas ir liels mūsu klupšanas akmens.

Vienotā atbalsta fonda

apsaimniekošanai esam par vāju

Pašai šāda fonda idejai faktiski nav ne vainas. Mēs vienkārši neesam gatavi šādai pieejai. Esam par vāju, lai ar to tiktu galā. Ja mums būtu stipra reģionālā un arī zemkopības politika, ja mēs skaidri zinātu, ko mums vajag, tad šāds fonds mūs nebiedētu. Bet, lai to zinātu, atkārtošos – ir jāpārredz viss laukums. Ja mēs spētu redzēt nevis atsevišķas nozares un to vajadzības, bet savu valsti kā vienotu veselumu, tad arī zinātu, kā šāda fonda līdzekļus pareizāk un efektīvāk izmantot. Un Eiropa acīmredzot uz to arī ES dalībvalstis grib mudināt – skatīties plašāk. Bet, zinot, cik sadrumstaloti esam, nav brīnums, ka šāda pieeja atbalsta sadalei mūs biedē, jo vienmēr taču pastāv iespēja, ka kāds dabūs vairāk, bet kāds – neko. Lai gan patiesībā šādam risinājumam vispār nevajadzētu būt. Bailes nereti rada tieši konkrēta rīcības plāna trūkums. Bet, lai tādu radītu, jāsēžas visiem pie viena galda, jārunā un jāvienojas, jāsadarbojas. Ja vienojamies, ka taisām kaut kur jaunu ceļu, tad to arī darām, nevis tā vietā pērkam atkal jaunu traktoru. Ja katrs turpinās vilkt deķīti uz savu pusi, tā arī mīņāsimies uz vietas vai pat iegrimsim vēl dziļāk purvā. Mums beidzot savā darbībā ir jāievieš konstruktīva dialoga formāts.