No arhīva: Naids ir laicīgs, bet mīlestība — mūžīga. Saruna ar Noru Ikstenu

Pagājušā gada nogalē pie lasītājiem kā gaišs vēlējums nākamajam gadam nonāca rakstnieces Noras Ikstenas jaunākais romāns "Jōna". Romāna galvenie varoņi Jona un Valis izved lasītāju cauri mums daudziem pazīstamām realitātes tumšajām pusēm, ko piedzīvojam dažādu iekšēju un ārēju apstākļu ietekmē.

(Intervijas pirmpublikācija žurnālā "Mājas Viesis" 2024. gada februārī)

Vedina ielūkoties dziļi okeāna dzelmē, sasniedzot nulles punktu, lai atkal atspertos, izpeldētu krastā un novērtētu esības brīnumu. Bet to sajūtu, ko autore nosauc par jōnu un kas uznāk ar joni, pārradītu spēkā dzīvot patiesāk, iejūtīgāk un redzīgāk.

Ar Noru Ikstenu tiekamies kādā aukstā janvāra dienā, lai runātu par rakstīšanu un klusēšanu, par cilvēku un dabu, par visu to, kas mūs ik dienas veido par labākiem cilvēkiem.

Šodien atkal ir ļoti auksts. Kā tu vispār sadzīvo ar aukstumu, un kas sniedz siltumu, kas nepieciešams gandrīz ikvienai dzīvai būtnei?

Jā, jāsaka, ziema nav mans gadalaiks, bet te, Ikšķilē, es jūtos labi, te ir manas mājas un tagad arī rakstīšanas vieta, un man nav tā sajūta, ka es būtu pamesta kaut kur pasaules malā. Agrāk es centos ziemas saīsināt, bet tagad jau kādus vairākus gadus es ziemu izdzīvoju un pieņemu, kā ir.

Arī "Jōnā" darbība tomēr risinās pilnīgi citā, siltajā, klimata joslā, un arī Jona pats novērtē faktu, ka Dievs viņu ir ielicis dzīvot tieši tur.

Jā, man laikam gribējās, lai Jona dzīvo kā tādā Dieva ausī. Viņš ir apmierināts ar to, ko dara, viņš ir apmierināts ar savu ikdienu, viņam ir silti un labi. Viņš lietas pārāk nesarežģī, neuztver pārnopietni. Un man liekas, ka tā arī ir mūsu dzīvēs, kamēr tā dzīve plūst ļoti rimti un ierasti, un ikdienīgi, mēs jau pārāk neaizdomājamies par lielajiem dzīves jautājumiem. Un ļoti bieži arī saka – kad vairs nav kur tverties, tad ķeras pie Dieva vai pie ticības. Bet tas jau laikam arī nav pareizais risinājums. Varbūt, ja mēs trenētu savu pasaules uztveri un skatītos mazliet plašāk uz lietām, ne tikai šauri no savas ikdienas dzīves perspektīvas (lai arī neviena dzīve nav maza), tad varbūt mēs ātrāk pieaugtu.

Siltajā un krāsainajā Meksikā Gvadalaharas grāmatu tirgus ietvaros 2023. gadā.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Nesen tu viesojies Gvadalaharas grāmatu tirgū, arī vienā siltā klimata joslā, kur, šķiet, ļoti labprāt uzturas arī vaļi.

Tas bija interesanti, jo tad, kad es jau rakstīju "Jōnu", zināju, ka Eiropas Savienība mani ir izvēlējusies pārstāvēt šo reģionu, jo man ir divas grāmatas spāņu valodā "Mātes piens" un "Ūdens mirdzēšana". Tas, protams, bija arī goda un cieņas jautājums pārstāvēt Baltiju, bet es ļoti nesaspringu uz to. Meksikā jau sesto gadu dzīvo arī mani draugi mūzikas kritiķis Klāss Vāvere un viņa sieva Elita. Ņemot vērā, ka pandēmija daudzus plānus izjauca, man nebija izdevies pie viņiem aizbraukt. Un, protams, tieši Meksikā ir Sanhuanas līcis, kur cilvēki var reāli tikties ar vaļiem. Un tas ir milzīgs piedzīvojums gan vaļiem, gan cilvēkiem. Bet arī to es sev neuzliku par mērķi, kas man obligāti jāpiepilda. Latviju un Baltiju grāmatu tirgū pārstāvēju godam kopā ar savu spāņu tulkotāju.

Uz Sanmigelu aizbraucu un ar draugiem satikos, un sapratu, ka nevar liktenim prasīt par daudz, un tikšanās ar vali man, cerams, vēl ir priekšā. Un es pat nezinu, kā es uzvestos vai justos valim blakus. Ļoti daudz skatījos cilvēku uzņemtus video no satikšanās brīžiem ar vali. Viņi pēc tam ir tādā kā laimes kontūzijā, jo zilie vaļi tiešām ir ļoti, ļoti draudzīgas būtnes. Es to arī tā izjutu un visu gadu dzīvoju šajās sajūtās, un savā ziņā arī turpinu dzīvot, jo tas atvilnis no grāmatas nāk lēnām, bet ļoti pamatīgi. Un katram, kurš ir izlasījis, es saprotu, iestājas tāda kā klusuma pauze. Šad tad cilvēki cenšas noformulēt, ko grāmata viņiem ir devusi, kādas sajūtas raisījusi, bet es arī negaidu nekādu skaļu urravošanu. 

Man gribētos, ka tas klusums un iekšējā gaisma, kādā es rakstīju, ir arī lasītāju iekšējā sajūta, vienalga, vai viņš man to pasaka vai nepasaka tieši, tas vairs nav tas būtiskākais. 

Ir cerība, ka tieši tādas sajūtas grāmata cilvēkiem raisīs.

Stāsta pamatā izvēlētais Bībeles motīvs no Vecās Derības par Jonu un lielo zivi pats par sevi ir gan viena no pārdabiskākajām, gan alegoriskākajām rakstu vietām Bībelē. Kā nonāci pie šādas izvē- les? Tikpat labi tas varēja būt daudz biežāk apspēlētais Noa un plūdi...

Varbūt tā nebija tikai mana izvēle..., bet mani pašu, rakstot šo grāmatu un pētot arī vaļu dzīvi, līdz sirds dziļumiem aizkustināja filma, ko es daudziem esmu arī ieteikusi noskatīties – "Mans gads ar zilo vali" ("My Year With a Blue Whale" – angļu val.), ko pandēmijas laikā uzņēma kāds britu pētnieks. Viņš aizbrauca prom no sabiedrības un vienkārši filmēja okeānā zilo vali. Lielākais aizkustinājums man bija tas, tu saki alegorija, bet tā nav nekāda alegorija. Caur Bībeles stāstu pētīšanu un realitātes pētīšanu es nonācu pie secinājuma, ka daudz kas, ko mēs izlasām arī Svētajos Rakstos, nav nekāda alegorija. Tas viss reāli var notikt. Un ir arī video ar kādu, laikam īru zvejnieku, kurš tiešām ir bijis vaļa vēderā un izdzīvojis. Cilvēks trīs dienas var palikt dzīvs vaļa vēderā, jautājums ir, vai viņam ir tā laime izkļūt ārā. Tā nav nekāda mistika, tā nav nekāda alegorija. Un tas mani tā sagrāba pie čupra, ka es vēl vairāk pieķēros šai domai. 

Un vēl otra lieta – kad es vispār sāku domāt par zilo vali, domāju, cik ļoti simboliski tas sasaucas arī ar mūsu situāciju tagad, jo dažādu cilvēku darbību rezultātā zilo vaļu populācija ir ārprātīgi samazinājusies, lai arī aizliegums vaļus medīt jau ir kādu laiku. Un tieši tas, ka viņi nav zaudējuši cerību un mīlestību pret cilvēkiem, neraugoties uz to, ka viņi visu laiku ir cīnījušies ar cilvēku uzliktiem draudiem viņu dzīvībai – gan medības, gan tīkli, gan kaut kāda pārspīlēta vēlme viņus nomedīt vai redzēt un pieskarties. Viņi nav to labo zaudējuši, tāpēc viss tik ļoti saslēdzas kopā un Bībeles stāsts pēkšņi kļūst ļoti reāls. Cilvēces vai cilvēku tiekšanās pēc komforta – lidojumi, dabas postīšana u. c. –šos brīnišķīgos jūras radījumus novedis līdz tam, ka frekvences, kas nāk arī no gaisa, ir tik spiedošas un tik neizturamas, ka viņi vienkārši to nevar izturēt un vēlas pamest vietu, kur viņi dabiski ir ielikti, viņi metas krastā, un pat zinātnieki to līdz galam nevar izskaidrot.

Romānā esi ietvērusi arī tieši šo epizodi – par vali un mokošo lidmašīnas tuvumu.

Tur jau es atļāvos tādu kinematogrāfisku ainiņu, vai nu tas tā ir bijis vai ne, bet dokumentālajos kadros esmu redzējusi visbrīnumainākās lietas, un tā vaļa aste ir reāla, un to ir izdevies arī nofilmēt, lai arī kādu iemeslu dēļ viņš nostājas uz galvas, tas nav zināms, daudz ko zinātne vēl neizskaidro, un mēs tik maz zinām.

Noras Ikstenas jaunākais romāns "Jōna".

Foto: Mājas Viesis / Latvijas Mediji

Romāns izskan gandrīz kā slavas dziesma dzīvajai dabai, dabiskajai esībai, īpaša vieta arī ekoloģijas un dabas aizsardzības jautājumiem, cilvēka, tā teikt, atstātajai "pēdai" šajā skaistajā vietā, kuru vairāk patērējam, nekā spējam tai dot atpakaļ. Var redzēt, ka tev ir tuvi šie jautājumi.

Jā, mani interesē. Izdevēja grāmatas atklāšanā par romānu lietoja vārdu sapņojums, bet es teiktu, ka varbūt tas ir pirmais eko romāns Latvijā (smejas).

Eko kritiķi varēs priecāties!

Es nezinu, bet katrā ziņā tas ir tas, kas manī dabiski nāk no bērnības un iet visai dzīvei cauri. Man visu mūžu ir bijuši suņi. Es visu mūžu esmu barojusi putnus, un tā eko domāšana man ir bijusi ļoti, ļoti tuva, un es pati sev situ pa pirkstiem, kad domāju par to, cik ļoti daudz mēs kaut vai intuitīvi ikdienā varētu palīdzēt dabai, būt līdzdomājoši, bet mums tas vienkārši neiznāk aizņemtības vai kādu citu iemeslu dēļ, vai varbūt domājam – tā jau tāda apsēstība, tas jau nav nopietni, bet tas ir nopietnāk, nekā mēs vispār varam aptvert.

Gribas domāt, ka daudz vairāk ir to, kas grib, bet neiespēj, jo ikdienas raizes mūsdienu cilvēkam tiešām aizņem daudz laika un domu, novirza no būtiskā un principā izšķīstam niekos.

Un, kad paskatās plašāk un redz, ka ļoti daudzi cilvēki, ko es arī ievēroju Meksikā, arī tieši Sanmigelā, kur ir domājoši, intelektuāli cilvēki no ASV, kuri pārcēlušies uz Meksiku ne jau kādas milzīgās sapelnītās naudas dēļ, bet lai dzīvotu kvalitatīvu, domājošu dzīvi, lai nebūtu visu laiku tajā virpuļviesulī, kurā mēs visi esam ierauti, tāpēc ka mums ir pateikts, ka tā ir jābūt un tā ir tā īstā dzīve. Bet, kad paskatās, kā cilvēki spēj mainīt savu dzīvi, un tu to vari darīt jebkurā vecumposmā un jebkurā brīdī. Tu vari pamainīt kaut vai vienu sadaļu no savas dzīves, vienu savu pasaules izpratnes daļiņu. Viss jau ir tajos mazajos soļos, ko speram ik dienu, kaut vai putnu barošana.

Un, atkal no otras puses, romānā parādās arī gards ēdiens, ko varam baudīt, svētku drānas, svētki. Tas kopumā ļoti reālistiski un īsti atklāj cilvēka dabu. Kontrasti, pretstati, kas sadzīvo. Un kurjers Jona ļoti pateicīgs tēls, caur kuru iznest šos jautājumus. Kā tevī sadzīvo šie cilvēciskie ārējie prieki ar garīgo pasaules kopšanu?

Manā dzīvē liktenis ir piespēlējis visdažādākās iespējas, pabūt gan smalkās vietās un tajā pašā laikā ikdienā dzīvot ļoti mērenu dzīvi, redzēt arī nabadzību, trūkumu, visādus pārdzīvojumus un šausmas. Un, man liekas, tas viss norūda cilvēku. Tā dzīvošana, kā saka, nosacītā pasaku valstībā, kad ir sajūta, ka viss ir brīnišķīgi – tas jau tā īsti nevienam no mums nepienākas. Tas ir tikai tāds mirklis. Man liekas, ka tieši šīs dažādās dzīves puses, spēja tās ieraudzīt, spēja tās piedzīvot veido kopainu. Un tad tu kļūsti līdzestīgs vai līdzcietīgs pret cilvēku, kam iet nesamērīgi sliktāk par tevi, un tad kļūsti arī pazemīgs. Tev arī neskauž, ka kādam iet daudz labāk, kāds dzīvo daudz labāk. Un ļoti bieži arī ieraugi tās pārmērības, kas galīgi nav nepieciešamas. Atceros, ka astoņpadsmitajā gadā, kad viesojos Londonas grāmatu gadatirgū, kas arī bija ļoti liels gods, draugi mani aizveda uz "Michelin" restorānu. Un, kad pie galdiņa pieveda tos siera ratus, es domāju – ak, Dievs, cik daudz cilvēkiem te būtu prieks no visiem tiem sieriem vien!

Tas nenozīmē, ka es nevaru izbaudīt to brīdi, bet tomēr redzu robežu, kuru man nevajag savā dzīvē šķērsot. Savā ikdienas dzīvē es neesmu pārmērību cienītāja, man tas galīgi nav vajadzīgs. Šis viss saliekas kopā arī "Jōnā", un tur ir šī dzīve. Varbūt daudziem tas šķiet kā nesasniedzams sapnis, man liekas, tā vienkārši ir cita veida dzīve, Jonas vienkāršā ik- diena un bēgļu meitenes stāsts, kad ir jāzaudē viss, un arī Valis savā būtībā ir ļoti vienkāršs, un vienīgais, ko viņš savā ikdienā patērē, ir airkājvēži. Viņš vienkārši atpleš muti, un airkājvēži tur ieplūst. Viņam ir jādzīvo, viņam ir jāēd, lai turpinātu dzīvot, viņš nav nekāda orka – slepkavvalis, kurš visu laiku meklē kādam pārkost rīkli. Viņš ir dabas daļa, un viņš dzīvo kā šīs dabas daļa, tas ir izcils piemērs mums, cilvēkiem.

Esi spējusi romānā pieskarties lieliem un nozīmīgiem jautājumiem, kas skar daudzus gan pandēmijas atsvešinātības, gan kara šausmu kontekstā. Un tomēr ir sajūta, ka runā arī par kādu ļoti personisku iekšēju pandēmiju, iekšēju karu, kas romānā iegūst plašāku vispārinājumu.

Jā, tas tā bija, tu to ļoti precīzi noformulēji. Es pandēmiju izjutu kā iekšēju karu jau no pirmās dienas un, esot izolācijā, ar kādām muguras smadzenēm, intuīciju to izjutu šādi. Un to pat nevar formulēt kā karu, kad viena valsts uzbrūk otrai valstij un kas ir briesmīgi, visos laikos ir bijis briesmīgi. Bet mēs zinām, cilvēce zina, ka kara vēsture ir tikpat gara, cik cilvēces vēsture. Bet tie stāsti pandēmijas laikā, kuros cilvēki laikam centās vienkārši glābties, – cik brīnišķīgi viņi ir izdzīvojuši pašizolācijas laiku, cik tas ir bijis radošuma piepildīts laiks... Man tā nebija. 

Un, iespējams, daudzi vienkārši paši sev stāstīja, cik tas ir jauki, bet mēs jau zinām, kāda ir realitāte un kādi ir fakti tagadnē gan par šķirtajām ģimenēm, gan vardarbību, par to, ka cilvēks paliek ar sevi un viņš vienkārši nezina, kur likties. Un, protams, tas ir iekšupvērsts skats, bet tajā pašā laikā tā nav gluži labdabīga izolācija. Tu redzi, ka apkārt visu laiku notiek kaut kādas šausmas un īsti nekā nevari palīdzēt – ne sev, ne citiem. Jā, es varu teikt, ka tajā laikā es izdzīvoju iekšēju karu.

Nora Ikstena.

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Vai var teikt, ka rakstīšana palīdz izdzīvot smago pieredzi? Ir dzirdēts pat par rakstīšanas terapiju.

It īpaši pirmo pandēmijas gadu ļoti cītīgi rakstīju "Ūdens mirdzēšanu", un tagad es saprotu, ka tas bija, kā angliski saka – "escape" vai vienkārši, lai aizlaistos prom vai pazaudētos kādā citā pasaulē. Bet "Jōnā" aprakstu sajūtas, kas patiešām bija, un saliekot to kopā ar kādiem ne visai priecīgiem notikumiem personīgajā dzīvē, es sapratu, ka par to nevaru vēstīt kādā supertraģiskā formā. Tāpēc man liekas – ja "Jōnu" lasa, tad var pamanīt, ka tā nav nekāda ironija, bet tajā pašā laikā tur iekšā ir kāds cerības stars, ka no visdziļākās tumsas var izsperties ārā. Jonam tas izdodas, un Valim tas izdodas. Un var jau teikt, ka apkārt ir tik daudz traģisma – kādas tur laimīgās beigas –, bet, manuprāt, tas ir gandrīz vienīgais veids, kā uz to vispār vēl paskatīties un uztvert apkārtējās realitātes gaišo pusi.

Nesen izskanējušie plāni par "Noras māju", kur satiksies cilvēki ar vēlmi rakstīt, ir veids, kā piedāvāt arī citiem palūkoties uz apkārt esošo.

Jā, es tiešām gribu, lai pirmā tikšanās ir klātienē un cilvēki brauc pie manis uz mājām. Lai tā arī ir patiešām "Noras māja", nevis tikai simbolisks nosaukums. Man jau šī nav pirmā reize, esmu trīs gadus maģistra programmā mācījusi radošo rakstīšanu tādiem cilvēkiem kā Daina Ozola, kas tagad ir tulkotāja, Rasa Bugavičute-Pēce, Ēriks Vilsons, kurš pēc tam uzrakstīja arī savu pirmo romānu. Bet šoreiz es gribēju, lai varu caur savu pieredzi izstāstīt cilvēkiem, ko nozīmē uzrakstīt scenāriju, ko nozīmē uzrakstīt romānu, eseju, dokumentālās filmas scenāriju, liela pasākuma scenāriju, un cilvēki, kas ir pieteikušies, katrs savā jomā daudz ko ir sasnieguši, bet viņos gruzd tā vēlme – es gribu savā mūžā uzrakstīt kaut vai vienu grāmatu, un, man liekas, ka tas ir ļoti labs sākums.

Un tev ir arī šī pieredze, kā ir nerakstīt un cik tas ir viegli vai grūti.

Es teikšu tā – tad, kad tu vari rakstīt un zini, ka piesēdīsies un rakstīsi, tad tu pret to arī tā izturies – nu vēl jau ir laiks, gan jau… visus darbus padarīšu un tad rakstīšu. Bet, kad tev reāli pazūd tas fails un kā profesionāls rakstnieks to intuitīvi jūti – vienkārši nevari neko uzrakstīt –, tad gan iestājas baisa panika. Lai arī vienmēr esmu teikusi, ka esmu rakstniece gadījuma pēc, jo ļoti daudz ko šajā dzīvē varu darīt diezgan kvalitatīvi. Tad, protams, kad tu tā izrunājies gaisā, tevi arī noliek tādā situācijā – nu, paskatīsimies, kas tev notiks, kad tev tiešām būs tā sajūta, ka tu nevari parakstīt.

Vai šo sajūtu var nosaukt arī par jōnas sajūtu, par ko runā romānā? Tā ir grūti definējama...

Jā, tā ir tā pilnīgi tumšā jōnas sajūta – ka kaut kas, ko tu visu savu dzīvi esi darījis, pēkšņi tev ir atņemts, tās durvis ir aizslēgtas. Tā galīgi nav patīkama sajūta. Lai cik mēs arī paši brīžiem nekoķetētu par to, ka ne jau viss ir jāuzraksta un ne jau viss ir jāizdara, bet tomēr, es domāju, to piedzīvo katrs mākslinieks arī citās sfērās. Teiksim, ir kāda kaite, un mūziķis vairs nevar to lociņu tā lietot vai māksliniekam dreb roka un viņš nevar uzvilkt to līniju, vai rakstniekam galvā viss iekārtojies tā, ka viņš nevar pat savu vārdu uzrakstīt. Tad tā ir jōnas sajūta.

Cik no romāna var secināt, šī sajūta tomēr ir transformējama arī par spēku.

Tā sajūta ir transformējama. Bet, kā tas bija man – tajā trauksmainajā dzīves virpulī daudzi ļoti mīļi cilvēki diezgan bieži teica – Nora, nu apstājies, neviens nav no dzelzsbetona. 

Bet tur jau tā lieta, ka cilvēks ieklausās tad, kad viņš pats saprot un sajūt, kas notiek, un pats nokļūst tajā sajūtā. Un tad attopas. Man liekas, ka Jonam arī tieši tāpat. 

Es noteikti atsakos no kaut kādas autobiogrāfijas piesaukšanas šā romāna sakarā. Es tiešām jūtu, līdzīgi kā pēc "Mātes piena", ka Jona ir Jona, Valis ir Valis, jōna ir jōna un es, rakstniece Nora Ikstena, esmu es.

"Jōnā" ir gan klusums, gan mūzika, gan sarunas, gan vēlme saprasties bez valodas. Vai beigu beigās tas viss tomēr nav par harmoniju?

Jā, es pati pēc dabas patiešām esmu ļoti rosīgs un sabiedrisks cilvēks. Esmu ļoti daudz atradusies publikā un sabiedrībā, daudz dažādos trokšņos. Tomēr tik ilgstošā klusuma zonā es kā rakstniece savā dzīvē nebiju atradusies. Es vispār rakstu ļoti ātri un vienmēr izgrābju no dzīves tos, kā saka, gabaliņus savai rakstīšanai. Devos kaut kur prom no mājām vai kaut kā mēģināju sevi norobežot no pasaules. Bet šeit man bija dots tas klusuma gads, kad es tiešām, var teikt, vispār nekomunicēju ar ārpasauli. Un man bija tikai manas mājas un tas, kas ir aiz loga, un komunikācija ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem, ar suni Pērkonu un putniem. Un es sapratu to klusuma nozīmi, kā Ziedonis teica – cik pilns ir klusums, un tā arī ir, un es to esmu sajutusi. Kad iestājas klusuma pauze, mēs lietojam izteicienu – ka paliek neomulīgi, kāpēc neviens nerunā, neko nesaka? Īstenībā tas arī ir mūsu stresainās, skrejošās dzīves pavadonis, un tad, kad mēs tajā klusumā ieejam un izjūtam – kas tikai tur nenotiek, kādas domas tur neraisās! Man kā cilvēkam un rakstniecei tā klusuma skola bija lielākā, dziļākā un spēcīgākā skola, ko es vispār savā dzīvē varēju iedomāties.

Tu runā gandrīz kā terapeits, jo arī klusumu kā paņēmienu mēdz izmantot psihoterapijā, vienkārši ļauties un būt tajā klusuma pauzē.

Tāpēc es "Jōnā" aprakstu mazliet ar ironiju tos izziņas un pieredzes cilvēkus. Redz, tie izziņas cilvēki, viņi iet izziņas ceļu, domādami, ka viņi nekad neiegāzīsies ar galvu smiltīs, nesapīsies tīklos. Es esmu pieredzes cilvēks, neesmu izziņas cilvēks. Es domāju, ka mani māca tikai pieredze. Es attopos kādā pilī vai pagrabā, un tad es tālāk domāju, ko man ar to visu darīt. Šodien būšu princese, un šodien būšu Pelnrušķīte un vākšu tos pelnus, nekas cits man neatliek. Un tā bija mana klusuma pieredze. Neteikšu, ka tā ir ļoti viegla, un sākumā tā galīgi nav komfortabla sajūta. Bet pēc tam, kad saproti, ko tas nozīmē un ko tas no tevis izceļ ārā – jā, tas ir to vērts.

Tas, ko tu teici par izziņu, ļoti sasaucas ar vienu no spēcīgajām rakstu vietām Bībelē – ka valodas apklusīs, atziņa izbeigsies, bet mīlestība nekad nebeigsies.

Mīlestība nekad nebeidzas. Tieši tā, tas ir tik precīzi, jo pilnīgi viss ir zūdošs, viss ir laicīgs. To arī tagad zinātnieki ir izpētījuši, ka pat iemīlēšanās enerģija ir cilvēka smadzenēs notiekošs ķīmisks process, un tas tiešām ir uz laiku. Bet tajā pašā laikā mīlestība, un mīlestība visplašākajā nozīmē, ir vienīgā enerģija, kas virza uz priekšu šīs pasaules attīstību, šīs pasaules maiņas. Un naids, kas pasaulē pastāv, īstenībā liek vēl spēcīgāk apzināties – jo spēcīgāks būs tas mīlestības vilnis, jo spēcīgāk būs iespējams tikt cauri naida sienai, jo naids ir laicīgs, bet mīlestība ir mūžīga.

Romāns "Jōna" savā ziņā ir arī tāds kā ticības piedzīvojums.

Jā, tas ir arī ticības piedzīvojums. Bet, kā es teicu, es nekad nekļūšu par karojošu kristieti. Es uzskatu, ka ticības jautājums ir tāds, ko nevienam nevar ne uzspiest, ne kaut kādā veidā parādīt, pasniegt kā vienīgo patieso ceļu. Drīzāk ir tā – neskatieties, neklausieties manos vārdos, skatieties uz maniem darbiem. Kad man kāds cilvēks ar saviem darbiem, ar savu dzīvi ir kā piemērs, ļoti bieži, it īpaši pēdējā laikā, ieraugu, ka daudzi no viņiem ir arī ticīgi cilvēki. Un tas man liek aizdomāties, ka viņi parāda, kas ir tas gaišais ceļš. Un, ja man jāizvēlas, kā teica Sodums – dzīves ceļš un nāves ceļš –, tagad es pavisam skaidri zinu, ko saku, būdama pārliecināta, ka jāizvēlas dzīves ceļš.

Tu esi teikusi, ka rakstīšanai ir tikai tagadnes laiks, tāpēc šoreiz par nākotnes plāniem laikam tev nejautāšu.

Jā, es par to šobrīd tā ļoti neiespringstu un nedomāju. Drīzāk esmu ļoti priecīga, ka tagad saņemu daudzus aicinājumus no bibliotēkām un skolām. Un pavasarī varbūt vēl būs arī jādodas kādos ārvalstu braucienos, man būs ļoti interesanti just abpusējo sajūtu, kā bērni lasa par Pifānu un Vabulīti un kā pieaugušie vai jaunieši lasa "Jōnu". Man būs prieks par to runāt. Un, cik man būs spēka un enerģijas, es to darīšu.

Un lai tas dod arī enerģiju un spēku atpakaļ!

Tas vienmēr dod enerģiju. Tā bija ar "Mātes pienu" Latvijā – kā romāna otra dzīve. Kopā ar Liegu Piešiņu izbraukātas daudzas, daudzas bibliotēkas, sajūta, it kā grāmata atdzīvotos sarunās. Un tas ir liels, liels prieks, abpusējs prieks gan cilvēkiem, kas klausās, gan man, kas runāju, un tad atkal viņi runā. Jā, tā ir brīnišķīga sajūta! Tā ir tā abpusējā saikne. Un nevis uzstāties, bet vienkārši runāt, sarunāties ar cilvēkiem bez kādas spēles. Izskatīties tā, kā izskatās, un runāt to, ko domā.