4. jūnijs vēsturē un senās avīzēs. Daugavas lībiešu pēdējā kauja

1206. gada 4. jūnijā. Pirms 820 gadiem pie Mārtiņsalas pils, mūsdienu Salaspils tuvumā notika kauja, ar kuru faktiski noslēdzās Daugavas lībiešu mēģinājumi atbrīvoties no vācu krustnešu varas.

Mārtiņsalas jeb Salas lībieši un viņu vecākais Ako bija sapratuši, ka vācieši, kas 12. gadsimta pašās beigās ieradās Daugavas grīvā un pirms nostiprināšanās Rīgā uzvedās draudzīgi, pat palīdzēja uzcelt plienakmens mūra pili, īstenībā vēlas pakļaut Daugavas piekrastē dzīvojošos, iegūt viņu zemes un uzspiest kristīgo ticību. Saskaņā ar Livonijas Indriķa hroniku maija beigās sākās pēdējā nozīmīgā lībiešu sacelšanās. Tika nogalināti divi jaunkristītie no pašu vidus, kā arī vietējais kristiešu priesteris Johanness. Lai uzbruktu Rīgai, Ako Mārtiņsalā pulcināja karaspēku, kam pievienojās ne vien apkaimes ļaudis, bet arī Turaidas lībieši un kāda lietuviešu grupa. Acīmredzot trūka vienprātības, jo daži kristītie lībieši steidzās uz Rīgu brīdināt bīskapu Albertu. Bīskaps steigšus noorganizēja ap 150 vīru – Zobenbrāļu ordeņa bruņiniekus, Rīgas pilsoņus un Albertam pakļautos Rīgas lībiešus. Tie kuģī devās augšup pa Daugavu, lai uzbruktu nemierniekiem un viņu Mārtiņsalas pilij. Krustnešu karaspēku komandēja ordeņbrālis Arnolds. Lai arī uzbrucēji bija mazākumā, tie izmantoja sava bruņojuma pārākumu – lokus un stopus, kuru bultas jau no kuģa ķēra neaizsargātos lībiešu karotājus, kas lūkoja novērst vāciešu izsēšanos krastā. "Nu straujās bultas visās malās ievainoja nebruņotos pretiniekus; kaujas rindas sastapās tuvcīņā, ienaidnieki tika pieveikti un pagrieza muguras; citi tika nogalināti, citi, gribēdami pārpeldēt pār upi, noslīka, citi atkal patvērās pilī, vēl citi, kas izbēga pārpeldēdami, tomēr neizglābās no tārpu dzeloņiem (stopu bultām)," vēsta hronika. Kaujā krita arī Ako, kurš bijis "visas nodevības un visa ļaunuma ierosinātājs", tas ir, sacelšanās pret krustnešiem vadītājs. Viņa galvu ordeņbrālis Arnolds lika ziņnešiem ar laivu nogādāt bīskapam Albertam Rīgā, kurš "priecājās kopā ar visiem, kas bija palikuši mājās, un pateicās Dievam, kas ar nelieliem spēkiem bija izglābis savu baznīcu".

20. gadsimta 60.–70. gados Mārtiņsalā notika plaši arheoloģiskie izrakumi, bet mūsdienās šo vēsturisko teritoriju klāj Rīgas HES ūdeņi.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Latvijas Sargs", 1926. gada 4. jūnijā

Daugavpils. Par lielo ugunsgrēku vietējā tirgū vēl papildus ziņo, ka tas cēlies no vēja apgāztas atstātas kādā bodītē lampas. Nodegušas ap 100 bodīšu ar visām precēm. Zaudējumi sniedzas pie 15 000 000 rubļu, ko cieš vairāk kā 220 ģimenes. No ugunsgrēka bojāti tirgus apkaimē telegrāfa vadi, telefons un elektriskā apgaismošana. Cietuši ap 20 ugunsdzēsēju un 10 privātpersonas. Lielu palīdzību snieguši vietējā garnizona kareivji, kuri ņēmuši apsardzībā izglābtās preces un izjaukuši daļu no bodēm, caur ko aprobežojuši uguns izplatīšanos. Ugunsgrēka blāzma bijusi redzama 20 kilometru apkārtnē.