Allaž, atgriežoties no ne pārāk mierīgām kara vai citādu nemieru pārņemtām zemēm, mēdz pārņemt neveiklības sajūta. To iespējams izteikt ar frāzi, ka šeit viss ir kā parasti – labi, ērti un silti, bet tur tā visa daudziem trūkst. Droši vien normāla sajūta, ko pamato vēlēšanās palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams, tiem, kuriem uzbrukusi nelaime. Tam pat vajadzētu kļūt par rutīnu, vēl jo vairāk tad, ja mūsu šā brīža mieru arī savā ziņā nodrošina kāda cita valsts, kas pakļauta ārkārtējam izaicinājumam. Tas, protams, attiecas uz Ukrainu.
Vērojot raķešu triecienos izdarītos postījumus dažādos medijos, uzzinot par kārtējiem upuriem, pārņem sāpju un netaisnības sajūta, taču arī zināma vainas apziņa. Un tas arī ir normāli, jo mums šeit un tagad patiešām klājas labi – to priecīgi pavisam nesen pauda tūkstoši pilsoņu pie Brīvības pieminekļa kopā ar Latvijas basketbola izlasi. Neapšaubāmi – lielisks panākums, kas apstiprina spējas paveikt lielas lietas. Paldies izlasei par sagādātajiem priecīgajiem pārdzīvojumiem! Tomēr derīgi padomāt, ka par mūsu labklājību dzīvot normāli, kā ierasts, katru minūti kāds var samaksāt ar dzīvību. Kāds, kas stāv ceļā centieniem atgriezt pie dzīvības veco par Krievijas impēriju saukto monstru. Jāpiekrīt gruzīnu kolēģim Tengizam Gogotišvili, kas karu Ukrainā nodēvējis par impērijas agoniju. Diemžēl tāda ir dzīve – vieniem tie ir ierakumi, otriem iespēja tikt pārsteigtiem ar krievu raķeti, bet citiem viss gandrīz kā iepriekš.
15 °C
