Šogad norisinājās Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas "Literārā akadēmija" Latvijas skolēnu un jauniešu literāro darbu konkurss "Aicinājums" (sasaukums Nr. 49). "Kultūrzīmēs" publicējam fragmentus no "Aicinājuma" laureātu prozas.
Varat lasīt pirmās grupas (dalībnieki no 7 līdz 15 gadu vecumam) un otrās grupas (dalībnieki no 16 līdz 18 gadu vecumam) darbus. Otrajā grupā žūrija nepiešķīra otro vietu. Prieks, ka "Aicinājuma" konkursu zina visā Latvijā, kā arī ārpus valsts robežām – šogad pirmajā grupā trešo vietu ieguva četrpadsmitgadīgā Una Urtāne no Zviedrijas. Diemžēl laikraksta formāts neļauj publicēt visus tekstus kopumā, tādēļ šeit lielākoties ievietoti tekstu fragmenti (izņemot pirmo grupu), tomēr, šķiet, ieskatu jauniešu rakstītajā tie sniegs.
Konkursa atbalstītāji: grāmatu apgādi "Dienas Grāmata", Jāņa Rozes apgāds, "Zvaigzne ABC", "Neputns", "Latvijas Mediji" un "Latvijas Avīzes" pielikums "Kultūrzīmes", ar publikācijām atbalsta arī rakstu krājums kultūrai un brīvai domai "Jaunā Gaita" un, protams, Latvijas Literatūras gada balva, kā arī Latvijas Rakstnieku savienība.
Reinis Zvirgzdiņš (1. vieta 1. grupā; 13 gadi, pamatskola "Būsim")
Smilšu pulss (fragments)
Es rokās turu vecu kopiju "Visa Rīga".
Ja nezināt, tad tas bija tāds periodisks izdevums. Taču nesajauciet to ar žurnālu. Tu īsti nevarētu lasīt, gaidot autobusu. Šie izdevumi bija kādas 500 lapas biezi. Burtiski ķieģelis. Nē, vispār tu varētu to lasīt, gaidot autobusu. Tikai tam nebūtu jēga. Šis izdevums sistematizēja visus Rīgas (un tās apkārtnes) uzņēmumus un to telefonu numurus. Šādas grāmatas mūsdienās nav vajadzīgas. Taču tajās ir kaut kas interesants. Tās ir tikai patiesība, nu… tā bija patiesa tolaik. Šis izdevums ir no 1996./1997. gada. Tātad pirms cik gadiem tas īsti iznāk? 1994. gads bija pirms trīsdesmit gadiem, precīzi. Kurts (Kobeins) nošāvās, un es vēl nebiju piedzimis. Daļēji šī iemesla dēļ es teiktu, ka 1994. gads bija perfekts gads. Kā jau visi pārējie gadi, kurus neesmu piedzīvojis.
Keita Bensone (2. vieta 1. grupā; 12 gadi, Indriķa Zeberiņa Kuldīgas pamatskola)
Sapnis
Pirms sešiem gadiem bērnudārzā kopā ar draudzenēm sēdēju laukumiņā. Mēs runājām par to, kas mums patīk.
Tad pēkšņi Jasmīna iesaucās: "Es vakar jāju ar tīģeri!"
"Patiešām?" mēs jautājām. Viņa pastāstīja, ka vakarā sapakojot mantas un sapnī jājot ar savu tīģeri Lunu. Tad mēs visas saplānojām, ar ko jāsim un cikos tiksimies sapnī. Bet tieši tad atbrauca mamma un man bija jādodas mājās.
Vakarā es sāku gatavoties savam interesantajam nakts ceļojumam sapnī. Man bija kaķis Binnija, un es domāju, ka manam leopardam, ar kuru jāšu, gribēsies ēst, tāpēc, vecākiem neredzot, iesaiņoju somā kaķu ēdienu. Saliku vēl dažus džemperus un batoniņus un devos gulēt. Ticiet vai ne, es patiešām sapņoju, ka izlienu ārā pa logu un jāju ar leopardu.
Nākamajā rītā draudzenēm visu izstāstīju, ko piedzīvoju sapnī, un viņas arī stāstīja, cik labi viņām viss izdevies. Man gan nedaudz likās, ka pusi stāstītā viņas sameloja. Bet tā arī beidzās mūsu piedzīvojums.
Nikola Firgute (2. vieta 1. grupā; 12 gadi, Indriķa Zeberiņa Kuldīgas pamatskola)
Vasara un kasetes (fragments)
Bija vēls vakars, es sēdēju gultā ar telefonu un lasīju, bet vienu brīdi mamma man teica iet gulēt, jo rīt ir jāiet uz skolu. Es negribēju, bet tomēr noliku telefonu, piecēlos no gultas un devos uz vannas istabas pusi. Es iztīrīju zobus, tad iegāju istabā un iegūlos gultā, aizverot acis. Jau pēc laika jutu, ka domas lēnām pazūd un acis turēt ciet ir kļuvis vieglāk. Es aizmigu un no šīs pasaules vairs neko nedzirdēju.