Dejotāji Daugavas stadionā jūtas kā lielā ģimenē

Daugavas stadionā jautāju jaunajiem dejotājiem, kā viņi jūtas, gatavojoties deju lielkoncertam "Es atvēru Laimas dārzu" un Noslēguma koncertam "TE-AUST".

Estere Tīna un Kristaps Nelsons.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Estere Tīna un Kristaps Nelsons (deju kolektīvs "Drīziņš" no Dobeles): "Mums deju svētkos ir diezgan liela slodze, jo dejojam visos trīs deju koncertos, izņemot laikmetīgās dejas. Nav viegli, bet mēģinām sadalīt enerģiju, lai pietiek gan sev, gan ko dot skatītājiem. Atpūsties sanāk maz. Pēc "Viedvasaras" nodejošanas mums bija jābrauc uz Dobeli mēģināt Daugavas stadiona lielkoncertam "Es atvēru Laimas dārzu". Pirmdien bija brīva diena, to ļoti izbaudījām un gribētos vēl, bet vairs nesanāks. Mēs dzīvojam Purvciema vidusskolā. Ēdināšana ir laba, bet mums, pusaudžiem, pie tik lielas slodzes mazliet pietrūkst kaloriju. Varbūt meitenēm pietiek, bet puišiem gan vajadzētu vairāk. Tā tas ir ar pusdienu pakām, taču varam paprasīt siltā ēdiena papildporcijas. Pašlaik dejošanai ir ļoti labi laikapstākļi, bet tos jau nevaram izvēlēties – kādi būs turpmāk, ar tādiem jāsadzīvo."

Gerda Rozīte.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Gerda Rozīte (deju kolektīva "Dzintariņš" pavadone no Rīgas): "Agrajā mēģinājuma rītā vēl jūtos mazliet miegaina, bet ir laba svētku sajūta un neliels satraukums, jo "Dzintariņā" dažādās vecuma grupās dejo visi trīs mani bērni. Palīdzu, cik nu manās iespējās, gan jauniešiem, gan pedagogiem pieskatīt mantas, kaut ko atnest, padot. Man kā skatītājai izdevās noskatīties skatuviskās dejas koncertu "Viedvasara" un sapratu, kāpēc tik daudz jāmēģina, jo galu galā rezultāts ir ļoti skaists. Uz laikmetīgās dejas koncertu Ķīpsalā "Kastaņu puslode" gan neizdevās tikt, jo atbalsta pienākumi pirmajā vietā. Izaicinājums ir liels, lai visu lielo dalībnieku skaitu saorganizētu un izdarītu tā, lai visiem būtu labi. Līdz šim par ēdināšanu sūdzēties nevaram. Bērni ir pabaroti ļoti labi, taču man kā dabas mīļotājai lielākais kreņķis par lielo plastmasas daudzumu, kas tiek izlietots ēdiena iepakošanai. Protams, dejotājiem slodze ir liela, jo īpaši mazākajiem, taču starp "Viedvasaras" mēģinājumiem un koncertiem bija divu trīs stundu brīvais laiks, un viss atkarīgs, kā pavadošās personas viņus tajā brīdī nodarbina. Mūsu jauniešiem ļoti patīk dažādas spēles, vajag tikai piedāvāt, piemēram, "Ādamam bij’ septiņ’ dēli". Mums ir noruna diendienā viedtālruņus neizmantot, tikai ārkārtas gadījumos, jo vecākiem visu nepieciešamo informāciju nododam."

Mārcis Keišs un Elīza Briede.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Mārcis Keišs un Elīza Briede (deju kolektīvs "Balvu vilciņš"): "Pēdējā laikā mums ir bijuši ļoti intensīvi mēģinājumi, jo jādejo visos trīs koncertos. "Viedvasara" "Xiaomi Arēnā" jau aiz muguras, tagad sākam mēģināt Daugavas stadionā un vēl arī Mežaparkā. Pusotru nedēļu nebūsim mājās, jo Rīgā ieradāmies jau 3. jūlijā. Esam apmetušies Pļavnieku pamatskolā un ar ēdināšanu viss ir kārtībā – varam paši uzlikt tik lielu porciju, cik gribam. Svētdien un pirmdien mums bija divas brīvas dienas, varējām izgulēties. Dažs apmeklēja kino, cits iepirkās. Kad ir vaļas brīdis, spēlējam spēles, saliekam kastītē telefonus, lai netraucē. Turpmāk brīvā laika gan vairs tik daudz nebūs, jo mēģinājumi būs no rīta līdz vakaram. Abi esam pieredzes bagāti dalībnieki, jo šie svētki mums jau ir ceturtie un kopā ar pārējiem jūtamies kā liela ģimene." No Daugavas stadionā dejojamajām dejām Mārcim vismīļākā ir "Govju kazaks", bet Elīzai – "Ai, bagāta man zemīte".

Kārlis Mardoks.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kārlis Mardoks (deju kolektīvs "Jampadracis" no Limbažiem): "Šie ir mani otrie jauniešu svētki, bet esmu dejojis arī pieaugušo svētkos. Pagaidām iespaidi par svētkiem ir patīkami. Manuprāt, viss ir labi noorganizēts. Atkal varu piedzīvot sajūtu, kad, dejojot publikai, skudriņas skrien pa muguru. Kura no dejām man vismīļākā, grūti teikt, jo katrai ir savs šarms, bet, ja godīgi, labāk patīk dejot ātrākas dejas, nevis lēnās, plūstošās, jo pats nodarbojos ar sportu un vienmēr gribas aktīvi kustēties. Fiziski visgrūtākā deja ir "Druvā bites dzied", jo tajā ir vairāki partneres pacēlieni un griezieni – precīzi jāsavieno viss vienā laikā, lai sanāktu zīmējums. Nākamais gads man būs pēdējais vidusskolā un šajos svētkos izjūtu lielāku atbildību arī par citiem svētku dalībniekiem. Piedalījos pirmās palīdzības sniegšanas sacensībās un skolā, kurā dzīvojam, nupat bija jāpalīdz puisim, kuram asiņoja deguns. Bet izrādījās, ka tā viņam ir hroniska kaite."