Piecu valstu bloks BRICS (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika) uzaicinājis pievienoties vēl sešas valstis, un tās piekritušas. Nomināli šīs 11 valstis apvienos vairāk nekā pusi no pasaules iedzīvotājiem un būs nedaudz lielākas par attīstīto valstu grupu pēc pirktspējas paritātes. Izziņoti arī lieli plāni par pasaules dedolarizāciju, proti, savstarpējo tirdzniecību nevis brīvi konvertējamās valūtās, bet gan nacionālajās valūtās. Taču cik reāli un izpildāmi ir šie plāni?

BRICS valstu apvienības paplašināšanās ar vēl sešiem jauniem biedriem – Argentīnu, Ēģipti, Etiopiju, Irānu, Saūda Arābiju un Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE) – raisījusi daudz jautājumu par to, vai tas ir izaicinājums pašreizējām nozīmīgākajām pasaules ekonomiskajām institūcijām, tādām kā Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules banka, kā arī – vai tas spēs satricināt pašreizējo ekonomisko kārtību, kurā dominē attīstītās rietumvalstis. Uz pirmo jautājumu atbilde, visticamāk, ir – jā, šādu izaicinājumu, vismaz ekonomiskajā jomā, centīsies mest, pieaugusi arī grupas simboliskā nozīme kā globālo Dienvidu pārstāvim. Taču 

jau pašas grupas uzbūve un biedru sastāvs liek apšaubīt, cik veiksmīgs šāds izaicinājums varētu būt, arī iespējas satricināt pasaules ekonomisko kārtību jāvērtē diezgan skeptiski.

Vispirms par to, kas tad mainījies kopš 2001. gada, kad tika likti pamati šai sākotnēji tikai ekonomiskus mērķus izvirzošajai grupai, kuriem vēlāk tika pievienoti arī ģeopolitiski mērķi. Pagājušajās divās desmitgadēs Ķīna pārliecinoši kļuvusi par pasaules otro ekonomiku – tās iekšzemes kopprodukts ir apmēram trīs reizes lielāks nekā Japānas vai Vācijas kopprodukts un sasniedzis apmēram 75% no ASV kopprodukta nominālā izteiksmē. Strauji augusi arī Indijas ekonomika, un šīs desmitgades beigās tai vajadzētu kļūt par trešo lielāko ekonomiku pasaulē, izspiežot no šīs vietas Japānu. Taču neviens no pārējiem trijiem BRICS biedriem pat attāli nav spējis tuvināties šiem panākumiem – Brazīlijas un Krievijas vieta pasaules ekonomikas rangu tabulā nav mainījusies kopš 2001. gada, bet Dienvidāfrika pat zaudējusi lielākās Āfrikas ekonomikas godu, atdodot to Nigērijai. Tiesa, arī G7 grupā viss nav spīdoši – Itālija un Japāna jau daudzus gadus nespēj nodemonstrēt izaugsmi, grūti pēc breksita klājas ar Lielbritānijai. Tādēļ abās grupās ir izveidojusies apmēram vienāda situācija – tieši tāpat kā G7, kur ASV ekonomikas apjoms ir lielāks nekā visu pārējo sešu dalībvalstu ekonomikas kopā, arī BRICS Ķīnas ekonomika ir apmēram divas reizes lielāka par pārējo četru dalībvalstu ekonomikām, kopā ņemtām.

Ja skatāmies uz BRICS līdzšinējiem sasniegumiem, tad tai nav daudz ar ko lepoties attīstības veicināšanā. 

Parasti kā lielāko panākumu šajā jomā min BRICS Attīstības bankas izveidošanu 2014. gadā ar mērķi finansēt dažādus projektus šajās valstīs. 

Tas, ko parasti aizmirst pieminēt, – ka 2020. gadā BRICS Attīstības bankai bija 53 projekti apmēram 15 miljardu ASV dolāru vērtībā. Tas ir sasniegts sešu gadu laikā, un, lai lasītājs apmēram saprastu proporciju – 15 miljardi ir apmēram tāds finansējuma apjoms, kādu Pasaules banka izsniedz katru mēnesi. Īsi sakot – nu nekas dižs, ņemot vērā, ka iesaistītas ir milzīgas valstis ar lielām infrastruktūras problēmām. Nav arī nekāds brīnums – jau sākotnējā BRICS uzbūve paredzēja divu ģeopolitisko pretinieku – Ķīnas un Indijas – klātbūtni, un šīs abas valstis ir drīzāk ieinteresētas viena otras attīstības bremzēšanā, nevis tās veicināšanā. Jaunā paplašināšanas kārta šim gruzdošajam konfliktam pievienojusi otru – starp Irānu un Saūda Arābiju, un tas dzirksteļo vēl vairāk nekā pirmais. Proti, valstu apvienības darba koordinācija, kopīgu lēmumu pieņemšana un saskaņošana paplašināšanās rezultātā paredzami kļūs vēl sarežģītāka. Tieši tas liek skeptiski vērtēt arī citus skaļi izziņotos plānus, tādus kā ASV dolāra varas mazināšanu pasaulē. ASV dolāra pozīcijas kā visstabilākajai valūtai pasaulē šobrīd nosaka fakts, ka, ja jūs gribat nopirkt naftu, tad jums vispirms jānopērk ASV dolāri, jo tā ir faktiski vienīgā valūta, kādā notiek šie darījumi. Tiek lēsts, ka apmēram puse no visiem emitētajiem ASV dolāriem ir iesaistīti starptautiskajā naftas tirdzniecībā. Vai tas ir izdevīgi pasaulei, var diskutēt – ne viens vien ekonomists ir norādījis, ka šāda pārliecīga paļaušanās uz vienas valsts valūtu nav īpaši laba un vēlamāks būtu vairāku valūtu grozs. Taču 

ASV nodrošina savas valūtas 100% konvērtējamību, un tās pasaulē spēcīgākā flote un bruņotie spēki nodrošina kārtību daudzās pasaules malās. Neviena cita valūta šobrīd to nespēj piedāvāt. 

Savukārt kas tieši notiek, kad valstis, savstarpēji vienojoties, mēģina iztikt bez dolāriem, visspilgtāk pēdējā laikā nodemonstrējusi sankcijām pakļautā Krievija. Tā kā tā ir spiesta pārdot savu naftu nevis par dolāriem, bet Indijas rūpijām un Ķīnas juaņām, tad tai izveidojusies milzīga pozitīva tirdzniecības bilance ar šīm abām valstīm. Nelaime tikai tā, ka šos rūpiju un juaņu kalnus Krievija nespēj izmantot, jo abas minētās valūtas ir tikai daļēji konvertējamas. Šie kalni guļ bankās un nepalīdz nopirkt Krievijai vajadzīgās preces – jo Indijā un Ķīnā vienkārši nav tā, kas Krievijai vajadzīgs. Domāju, ka šī pieredze atvēsinās dedolarizācijas entuziastus.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.