Aiks Karapetjans: Pienāks brīdis, kad Austrumi apēdīs Rietumus

26. septembrī Latvijas Nacionālajā operā un baletā gaidāma pirmizrāde pasaulē daudzkārt uzvestajai Žaka Ofenbaha fantāzijas operai "Hofmaņa stāsti", kas tapusi pēc E. T. A. Hofmaņa stāstu motīviem. Latvijas Nacionālajā operā topošais "Hofmaņa stāstu" piektais iestudējums režisora Aika Karapetjana versijā tiek solīts kā aizraujoši jautrs vizuāls piedzīvojums ar skaistu mūziku, turklāt tā muzikālajai vadībai izvēlēts franču maestro Frederiks Šaslēns, kurš pēdējo astoņu gadu laikā "Hofmaņa stāstus" esot diriģējis ap 400 reižu.

"Kultūrzīmes" sarunai uzrunāja režisoru Aiku Karapetjanu. Viņa veidotie Džoakino Rosīni operas "Seviljas bārddzinis" (2011) un Šarla Guno operas "Fausts" (2016) iestudējumi Latvijas Nacionālajā operā saņēmuši Latvijas Mūzikas balvu kategorijā "Gada uzvedums". Viņš iestudējis arī Žorža Bizē operu "Karmena" Monpeljē operā Francijā (2018) un "Faustu" Tronheimas operā Norvēģijā (2019).

Aiks Karapetjans.

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

– Kāda būs jūsu "Hofmaņa stāstu" režija?

A. Karapetjans: – Tas būs ceļojums galvenā varoņa, Hofmaņa, zemapziņā, atklājot viņa slēptās vēlmes, kā arī attiecības ar tuvākajiem cilvēkiem. Opera stāstīs par cilvēku, kurš mīl mākslu, zināmā mērā – mākslas kolekcionāru. Titulvaronis kopā ar draugu Niklausu un sāncensi Lindorfu apēdīs halucinogēnās sēnes un dosies ceļojumā paša Hofmaņa zemapziņā. Sekos visi trīs zināmie operas stāsti, trīs pasaules par Olimpiju, Antoniju un Džuljetu, kuras notiek dažādos laikmetos un stilos, turklāt stāsti ir atšķirīgi ne tikai žanriski, bet arī muzikāli, tāpēc arī režiju izveidoju iespējami daudzveidīgu, to saskaņojot ar eklektismu mūzikā. Prologs un epilogs notiks mūsdienās, Olimpija notiks futūristiska stila laboratorijā, otrais stāsts, Antonija, risināsies gotiski romantiskā vidē, bet trešais, Džuljeta, barokālā ainavā.

– Kāpēc, lai pārceltos fantāzijas pasaulē, izmantojāt tik tiešu līdzekli kā halucinogēnās sēnes?

– Likās, ka vēstījumā, kurā galvenais varonis Hofmanis stāsta savus trīs izdomātos stāstus, jāievieš kas absurdāks par libretā pieminēto alkoholu. Turklāt daudz interesantāka ir situācija, ka viņš ceļo nevis viens pats, bet visi trīs varoņi kopā. Ņemot vērā, ka visi varoņi, it sevišķi Lindorfs, katrā stāstā pārvēršas par citu ļaundari, likās, ka vajag viņus tomēr kā attaisnot, tāpēc mūsu stāstā varoņi katru reizi netransformējas, viņi paliek tādi paši kā prologā, transformējas un mainās citi.

Sēnes jau ir dabas stihija, turklāt tās nav mākslīgas, ķīmiskas, tās likās gluži labs elements, jo oriģināllibretā Hofmanis nonācis alkoholisma varā. Tas likās pārāk banāli, vēlējos arī mazliet attālināties no tā visa, kas redzēts jau daudzreiz. Materiāls ir ļoti sarežģīts un plašs, pat smags, tas ir ļoti ambiciozs projekts, turklāt ne no režisora darba aspekta, bet tieši oriģinālsatura ziņā. Pats negaidīju, ka būs tik grūti, bet vēl grūtāk ir dziedātājiem, šis nav vienkāršs uzdevums. Operā attēlotas četras dažādas pasaules, jātēlo un jāizdzied dažādi varoņi un teju katrā cēlienā piedalās arī koris ar piecdesmit dziedātājiem.

– Kā izdodas sadarbība ar "Hofmaņa stāstu" muzikālo vadītāju un diriģentu Frederiku Šaslēnu?

– Kopā sākām strādāt tikai nesen, bet viņš operu zina no galvas, ir sajūta – gluži kā viņš pats to būtu uzrakstījis. Diriģents "Hofmaņa stāstus" esot diriģējis jau teju četrsimt reižu, un pieredzam, ka viņam diriģēšanai notis tiešām nav vajadzīgas. Man kā režisoram muzikālajā darbā iejaukties ir grūti, turklāt diriģentam par šo mūziku bija jau sava vīzija. Iesākumā bija daži mirkļi, kad bija grūtāk saprasties, bet, zinot Šaslēna pieredzi, sapratu, ka viņš zina, ko vēlas, un viņa vīzijai pielāgojos. Operā jau režisoram nav lielas varas.

– Un vai Frederiks Šaslēns piekrita jūsu vīzijai?

– Iestudējums ir diezgan klasisks, esmu radījis vien pavisam mazas nobīdes. Gluži kā manās iepriekšējās operās, izrādēs nav daudz moderna un laikmetīga teātra izpausmju. Man nav ambīciju šokēt ar formām, vairāk vēlos stāstu izstāstīt tā, lai tas būtu svaigs, bet tajā pašā laikā neveidot ko kardināli citu ar savu darbu, vienmēr cenšos atrast līdzsvaru. Tie, kuri libretu pārzina labi, noskatoties šo izrādi, sapratīs, ka neko radikāli neesmu mainījis, vien nedaudz atklāju pašu Hofmani. Turklāt, lai arī prologs un epilogs notiek mūsdienās, laika ziņā to daļa ir īsa. Esmu vien nomainījis Hofmaņa kā varoņa vīziju, dodot skatītājam iespēju vairāk iejusties Hofmaņa tēlā un operu vērot caur Hofmani. Uzmanīgs skatītājs prologā un epilogā pamanīs elementus, kuri parādās visos trijos cēlienos – gan Olimpijā, gan Antonijā, gan Džuljetā.

– Kādu iedomājaties "Hofmaņa stāstu" skatītāju?

– Tie varētu būt no pusaudžiem līdz pat deviņdesmitgadīgajiem operas apmeklētājiem. Šis būs diezgan jautrs un izklaidējošs gabals. Žanriski tas būs eklektisks, arī vizuāli to mēģinām izveidot iespējami dažādu, lai skatītājam nebūtu iespējas garlaikoties.

– Vai pēc operas plānojat arī jaunas filmas uzņemšanu?

– Jā, producenti jau saņēmuši finansējumu, un nākamā gada vasarā aizsāksies filmēšanas periods filmai "Burvju acis". Man tas būs pilnīgi jauns žanrs, bērnu kino nekad agrāk neesmu veidojis.

– Pārejot no stāsta par mākslu pie reālās dzīves, kā jūtaties šajā trešajā kara rudenī, kad cilvēki arvien vairāk baidās un arvien mazāk sapņo? Pirms gada sarunā teicāt, ka mums trūkst sapņu.

– Domāju, ka cilvēki šai situācijai ir pielāgojušies, pieraduši, ka pasaulē notiek pilnīgs ārprāts, un tas jau kļuvis par normu. Tādēļ neredzu nekādu iespēju sapņot, drīzāk jāturpina dzīvot un strādāt, liekas, ka tieši ar to šobrīd visi arī cenšas nodarboties.

– Ja jūs nokļūtu pie Latvijas robežām, ko gribētu tur ieraudzīt?

– Protams, gluži kā jebkuram, tur gribētos redzēt miera un drošības garantijas. Neviens Latvijas iedzīvotājs, normāls cilvēks visā pasaulē taču negrib ne karu, ne haosu, visi vēlamies kārtību, drošības sajūtu un apziņu, ka pie robežas nav ienaidnieku draudu. Turklāt tas saistīts ne vien ar reālo robežas līniju, bet arī ar situāciju, kas notiek aiz robežas. Mazliet skumji ir skatīties, kā mūsu politiķi nespēj tikt galā ne tikai ar problēmām uz robežas, bet arī ar jebkuru citu problēmu. Aizvien vairāk un vairāk šajā valstī gandrīz visās jomās aizsākas haoss, to pamanu ne vien politikā un ekonomikā, bet arī mākslā, protams, šo haosu labi parāda notiekošais ap "Rail Baltica".

Gluži kā slimība izplatījusies nespēja domāt perspektīvā, nespēja pat saskaitīt naudu; domāt nevis par to rezultātu, ko daru tagad un šeit, bet par rezultātu sekām, par ikkatras darbības vai bezdarbības sekām. Šobrīd par sekām vairs nedomā praktiski neviens, bet tieši tas būtu vissvarīgākais.

– Ja vienu brīdi mēģinām būt teju neiespējami politkorekti, tad otru brīdi sabiedrība radikalizējas…

– Jā, ļoti daudzos aspektos, turklāt arī drošības jomā. Nav runa par Latviju vien, arī daudziem Rietumos nebūtu tik ārprātīgi jādomā par pašu komfortu. Bieži arī šeit sastaptajos ārzemniekos pamanu viņu bailes zaudēt savu komforta zonu, viņiem vienalga, kas notiek apkārt, viņus uztrauc vien viņu pašu ērtības. 

Manuprāt, tas tieši skaidri parāda, ka pienāks brīdis, kad Austrumi apēdīs Rietumus. Austrumi plašākā nozīmē, ne vien Krievija.

– Ko šādā laikā var izdarīt, ietekmēt radošs cilvēks, vai vajadzētu gluži kā atmodas laikos tautu aicināt, modināt? Varbūt tieši otrādi – likt aizmirsties?

– Es neticu, ka māksla spēj mainīt jebko, māksla nemaina neko, ja nu vienīgi cilvēku, kurš jau mainījies, vai tādu, kurš grib mainīties. Ja būtu patiesība, ka māksla un kultūra spēj kaut ko mainīt, tad cilvēki dzīvotu ideālā pasaulē, bet mēs taču pieredzam, ka tā nenotiek. Paskatoties uz 20. gadsimtu – kas tik viss nav noticis! Pirms tam vairāku tūkstošu gadu garumā mākslā bija radītas neticamas, pat dievišķīgas lietas – vai tas ko mainīja? 20. gadsimts ir labs pierādījums, ka māksla un kultūra nemaina neko.

Atmosfēras, agresijas ziņā mūsu sabiedrībā pašlaik nenotiek nekas labs, un šo procesu nevarēsim mainīt gada vai divu laikā. Domāšanu var mainīt paaudzes laikā, bet to var panākt, izglītojot iedzīvotājus. Ja valsts sāks par to domāt, labākajā gadījumā pirmie panākumi būs tikai pēc desmit, piecpadsmit gadiem. Nenotiks tā – pateiksim, ka jābūt lojāliem Latvijai, un visi tādi būs. Tiesa, mums ir valsts propaganda, bet sabiedrība nevar eksistēt divās propagandās, tas nav iespējams.

Šobrīd valda ļoti netālredzīga politika, visus spēkus un enerģiju vajadzētu pievērst izglītībai.

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, liekas, daudzus gadus kopš Otrā pasaules kara beigām cilvēki nav domājuši, kā šādās situācijās vajadzētu reaģēt, bet noteikti vajadzētu domāt merkantili, precīzi, turklāt ne vien par morāliem principiem, kurus, dažādu politisku iemeslu vadīti, dažreiz izmantojam, bet gan par to, kas notiks pēc pāris, trim, četriem gadiem, par perspektīvu un sekām. Mums trūkst vīzijas, kā vēlamies dzīvot turpmāk, trūkst arī plāna un motivācijas. Šobrīd itin kā iestājusies stagnācija, neviens nezina un pat nevar paredzēt, kas notiks rīt, līdz ar to katrs domā tikai par to, kas notiek tagad un šeit, domājam par šodienu, un neviens nedomājam par rītdienu. Tas, ka beigsies karš, vēl neko nenozīmēs, protams, jācer, ka šis laiks neturpināsies un neatkārtosies vēl šausmīgākā veidā. Cilvēki šobrīd pārāk daudz baidās, kā daži mani kolēģi saka – mīž, manuprāt, tieši šīs bailes ir mūsu ienaidnieku barība.