Puriņš par traģēdiju Denali kalnā: Bijām jau izgājuši bīstamāko posmu

Alpīnists Valdis Puriņš, kurš tiek uzskatīts par pieredzējušāko Latvijas komandas dalībnieku Denali ekspedīcijā, pēc traģiskā negadījuma Aļaskā atzinis, ka notikušais ir īpaši smags trieciens, viņš atklāja intervijā Latvijas Sabiedriskajam medijam. Vairāk nekā 25 gadu ilgajā alpīnisma karjerā viņš kalnos jau redzējis bojāgājušos un pat piedalījies glābšanas darbos, taču nekad nebija zaudējis cilvēkus no savas komandas. Puriņš uzsvēra, ka kā ekspedīcijas iniciators un pieredzējušākais dalībnieks jūt lielu atbildību par notikušo un nevar attaisnoties ar pieredzes vai zināšanu trūkumu.

Puriņš uzsvēra, ka visi dalībnieki labi apzinājās riskus. Lai saņemtu atļauju kāpt Denali, katram alpīnistam bija jāapraksta sava līdzšinējā pieredze un jāiepazīstas ar nacionālā parka prasībām. Tomēr, tāpat kā daudzās ekstrēmās nodarbēs, cilvēki apzinās iespējamos draudus, bet vienlaikus cer, ka nelaime viņus neskars.

Ekspedīcijas sākums bijis veiksmīgs. Komandā bija skaidri sadalīti pienākumi — Inese bija izstrādājusi detalizētu uztura plānu, Renārs rūpējās par navigāciju un maršruta punktu atzīmēšanu, savukārt Vija regulāri kontrolēja komandas veselības stāvokli un bija sagatavojusi iespaidīgu medicīnisko aprīkojumu.

Virzība uz priekšu noritēja sekmīgi, un 27. maijā komanda devās virsotnes mēģinājumā. Laikapstākļi bija īpaši labvēlīgi — nebija spēcīga vēja, bija saulains un salīdzinoši komfortabls laiks.

Tomēr aptuveni 100 metrus pirms virsotnes alpīnisti pieņēma lēmumu tālāk nedoties. Lai droši sasniegtu virsotni, būtu nepieciešams ierīkot papildu drošināšanas punktus, kas prasītu laiku. Komanda izvēlējās atkāpties, jo drošība tika vērtēta augstāk par pašu virsotnes sasniegšanu.

Atceļā abas alpīnistu sasaistes veiksmīgi šķērsoja bīstamāko maršruta posmu. Pirmā grupa, kurā atradās arī Puriņš, nedaudz atrāvās no otrās un drošākā vietā apstājās to sagaidīt.

Kad abas komandas jau bija pārvarējušas sarežģītāko maršruta daļu, notika traģēdija.

Puriņš atceras, ka pēc dažām minūtēm viņi pamanījuši, ka otrā sasaite sāk krist lejup pa nogāzi. Visi četri alpīnisti aizslīdējuši aptuveni 300 metrus.

Redzot notikušo, Puriņš un Edgars Madžulis nekavējoties devās glābšanas mēģinājumā. Laikapstākļi tobrīd bija strauji pasliktinājušies — sākās stiprs sniegs un redzamība kļuva sarežģīta. Neskatoties uz to, pēc aptuveni pusstundas viņi atrada cietušos. Trīs no viņiem vēl bija dzīvi. Alpīnisti izmantoja pieejamos resursus, lai palīdzētu draugiem, ievietojot viņus guļammaisos un cenšoties uzturēt dzīvību līdz profesionālās palīdzības ierašanās brīdim.

Kad tika uzstādīta telts un organizēta turpmākā palīdzība, dzīvs bija palicis vairs tikai Mārtiņš. Viņu izdevās ievietot teltī un sagaidīt glābējus, kuri pēc ilgstošiem mēģinājumiem spēja nogādāt cietušo slimnīcā. Tikmēr Puriņš un Madžulis paši bija guvuši apsaldējumus un vairs nevarēja pilnvērtīgi darboties ar alpīnisma inventāru. Vēlāk visi trīs izdzīvojušie tika evakuēti no kalna ar helikopteru.

Runājot par iespējamiem negadījuma cēloņiem, Puriņš uzsvēra, ka pašlaik nav zināms, kāpēc sasaite izslīdēja no maršruta. Viņš norādīja, ka būs nepieciešama rūpīga notikušā analīze, taču tas notiks vēlāk. Vienlaikus alpīnists aicināja sabiedrību atturēties no dažādām spekulācijām un sazvērestības teorijām sociālajos tīklos.