Zirgi, māksla un lilijas: Blankenfeldes muiža, kur saplūst vēsture un tagadne

Līdz apvārsnim tur plešas apstrādāti un auglīgi lauki. Kad ieskrienas vējš, tas līdzi mēdz aizraut ne vien ceļinieka cepuri, bet arī simtgadīgus kokus. Un pēkšņi tādā rimtā un plašā Zemgales ainavā stāv liels un pamatīgs ēku komplekss – muiža. Šajā gadījumā – Blankenfeldes muiža, kas atrodas Jelgavas novada Vilces pagastā, vien dažus kilometrus no Lietuvas robežas.

+9 foto

Blankenfeldes muižas jaunie laiki

Sapņa piepildījums: vecajās sienās atgriežas dzīves garša

Muižas deju zāle: mūzika, balles kleitas un simtiem gadu sens parkets zem kājām.

1 / 2

Foto: Ilze Rūtenberga-Bērziņa / Latvijas Mediji

Izsolē pirms pieciem gadiem par tās jaunajiem īpašniekiem kļuva Sanita Silniece un Raimonds Ruķeris, ar kuriem tiekos saules pielietā, bet vēl dzestrā ieilguša Latvijas pavasara dienā.

Es vēlos… Uzmanīgi ar vēlmēm

Saimnieks Raimonds jau ilgus gadus ir līdzīpašnieks mežsaimniecības uzņēmumam, kopš bērnības viņa sirdslieta ir arī zirgi. Reiz kādā no dzimšanas dienām saņēmis meitu un sievas veidotu plakātu ar vēlējumu kādreiz tikt pie dažādām ekskluzīvām lietām, piemēram, jauna auto, staļļa vai muižas: "Šis vēlējums, lai man kādreiz pieder muiža, bija tiešām pārsteidzošs, jo tas parādījās no nekurienes, nebiju par to runājis," atzīst Raimonds. Tolaik jau bijis iekšā zirgu biznesā, tādēļ doma par to audzēšanu muižā likusies pievilcīga, muižām piestāv zirgi un otrādi. "Man ļoti patika savulaik kādā no Polijas muižām ierīkotā ekskluzīvā arābu rikšotāju audzētava. Brīdī, kad "atnāca" šī muiža, man iekšā gan bija tiešām milzīgs trīceklis…. Jo sapņot ir viens, bet iegūt sapņoto un dzīvot ar to – jau kas pavisam cits."

Sākotnēji saimniekus mocījusi doma, ko citi padomās par viņu saimniekošanu muižā, bijis satraukums, kā ar visu tiks galā, bet nu, pēc piecu gadu dzīvošanas Blankenfeldē, prāti rimuši un ir skaidrs, ka uz priekšu jādodas nesteidzīgi, atbilstoši iespējām. "Mēs dzīvojam lielā lauku sētā, kurā darbi nekad nebeidzas. Es nevarētu dzīvot tādā muižā kā, piemēram, Dikļi. Man tas ir pārāk pompozi. Šīs muižas statuss, lauku rezidence, sēta man ir saprotamāks," atzīst saimnieks.

Pagaidām Raimonda 2011. gadā izveidotā konkūra un iejādes zirgu audzētava aizvien atrodas Vecumniekos. Tā kā vēsturiskajiem muižas staļļiem nule kā nomainīts jumts, tiek veidota nepieciešamā infrastruktūra kā zirgiem, tā to kopējam, ir skaidrs, ka zirgu pārcelšanās uz muižu ir vairs tikai laika jautājums.

Kungu mājas atdzimšana

Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā muiža nonāca veco saimnieku mazmeitas Adīnas fon Bernevicas īpašumā, un viņa bija apņēmības pilna to atjaunot. Savukārt 2007. gadā Blankenfeldes muižas trīs dzīvojamās ēkas, astoņas palīgēkas un trīs zemes vienības vairāk nekā 30 hektāru platībā iegādājās SIA "JVB", kuras viens no īpašniekiem bija agrākais "Grindeka" valdes vadītājs Valdis Jākobsons. Savā muižas valdīšanas laikā viņš atjaunoja ēkas, iekārtoja viesnīcu un ražoja dažādus produktus no muižas augļu dārza. "Tas bija liels atspaids, kad mēs iegādājāmies šo īpašumu, ka tajā jau bija ūdens, elektrība, viesnīciņa, augļu dārzs un muzeja ekspozīcija," atzīst saimniece Sanita, kura ir mākslu terapeite ar specializāciju deju un kustību terapijā; mākslas vēsture un senas ēkas viņu saistījušas vienmēr.

Blankenfeldes muiža, kas atrodas Jelgavas novada Vilces pagastā un savulaik trīs gadsimtus piederējusi fon Mēdemu dzimtai, nu piecus gadus atdzimst ar Ruķeru ģimenes gādību.

Foto: Ilze Rūtenberga-Bērziņa / Latvijas Mediji

Muižas centrālā jeb kungu ēka lēnu atdzimšanu piedzīvo pēdējos piecus gadus, kopš te saimnieko Raimonds un Sanita. Apskatāmas un iepazīstamas pašlaik ir divas trešdaļas no tā. "Mēs arī paši beidzot varēsim dzīvot šajā ēkā, jo ievācoties tā nebija īsti piemērota ikdienas dzīvei. Tagad telpas sakārtotas, varēsim izvākties no viesnīcas un pārcelties šurp," atklāj Raimonds.

Kā jau muižniekiem arī Raimondam un Sanitai ir divi suņi un kaķis, kas jāpieskata, un tos nevar atstāt vienus. (Mūsu sarunas laikā visi trīs dzīvnieki cītīgi pieskata mani un saimniekus.) Tomēr reizēs, kad saimnieki izraujas kādā ekskursijā, viņi apciemo citas Latvijas muižas.

Vislielāko iespaidu atstājusi Kuldīgas pusē esošā Maras muiža. "Muižas veco īpašnieku mazmeita bija ieprecējusies Vācijā un šo muižu atguva 90. gadu sākumā. Tur tecējuši visi jumti, tualete bijusi ārā, uz ziemu jāsaskalda simt kubi malkas muižas apsildīšanai… Viņi tam visam izgāja cauri. Mums Blankenfeldē ir teju vai paradīze, komunikācijas un viss šeit jau bija gatavs," nosaka saimnieks. Maras muižā, arī kādā Igaunijas muižā redzētais un sajustais Blankenfeldes muižas saimniekiem licis saprast, ka tieši vienkāršība un patiesa ieinteresētība atbruņo un ļauj justies lieliski: "Kā Maras muižā, tā senā muižā Igaunijā es jutos tik labi – kā ciemos, nevis viesnīcā. Lielajā muižu virtuvē klātais brokastu galds, saimnieku klātbūtne un sarunas, tas viss lika justies ļoti labi," uzsver Raimonds.

Jāatzīst, ka arī es šajā viesošanās reizē jutos kā gaidīts ciemiņš un no sirds izbaudīju mūsu sarunu.

Paši muižkungi, paši – sulaiņi

Blankenfeldes muižas komplekss ir gana liels, un man šķiet, ka šeit noteikti piesaistīta vismaz celtnieku brigāde remontdarbu veikšanai. 

"Nē, mēs visu darām divatā, un mums palīdz viens meistars, kas ir mans draugs un pieprot remontēt. Ļoti labs meistars. Man pašam tam laika neatliek – jādara darbi stallī, jāsēj zālāji, jānodrošina viss zirgiem nepieciešamais," 

skaidro Raimonds.

Kopumā muižai pieejami aptuveni 25 ha zālāju, kas ir par maz Vecumnieku stallī esošo teju 40 zirgu ganīšanai un barības sagādei ziemai. Tādēļ kā vecos laikos plānots zirgus ganīt arī parkā un laist atālā. Kā jau Zemgalē, kur katrs zemes pleķītis ir apsaimniekots, cerēt uz kaimiņiem nevajadzīgām platībām īsti nevarot. "Pērn dabūjām diezgan labas pļavas pie Sesavas upes, kur pļāvām sienu ziemai, bet tas viss aizpeldēja… Kad bija tas lielais lietus, aizpeldēja 400 ruļļi sagatavotā siena… Protams, visu vedām atpakaļ, arī slapjos, tinām vaļā un kaut ko jau vēl varēja izmantot barībai. Paldies Dievam, ka vismaz tā trakā vētra mums aizgāja garām," stāsta saimnieks.

Projekti, projekti, projekti…

Netālu esošajā Abgunstes muižā katrs tur dzīvojošais kaķis, pēc saimnieku sacītā, atnesis pa kādam projektam, kas ļāvis muižai atdzimt, bet Blankenfeldē tā vis nenotiek. "Katru gadu paši rakstām un īstenojam trīs četrus projektus," atklāj saimniece Sanita. "Līdz šim atbalstu jumta nomaiņai esam saņēmuši no Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes. LEADER projekts ļāvis īstenot virtuves un zāles atjaunošanu. Lai īstenotu sabiedriskā labuma projektus, esam nodibinājuši arī biedrību. Mazajos projektos ir atbalsts no Kultūrkapitāla fonda – kāds logs, durvis vai kamīns ar šo atbalstu tiek restaurēts," darbību dažādību ieskicē Sanita. Jāpiezīmē, ka viens sabiedriskā labuma projekts, ko apkaimes iedzīvotājiem plānots piedāvāt lielākai kopā sanākšanai kādos svētkos, arī reliģiskos, ir neliela kapela muižas kungu mājā.

Laba sadarbība Blankenfeldes muižā izveidojusies ar Zaļenieku komerciālās un amatniecības vidusskolas beidzēju restauratori Zani Jasoni. Muižā viņas veikums redzams ne vien logos un durvīs, bet arī āra dekoros, piemēram, atjaunotajās karnīzēs. Ar padomu un kā darbu pieskatītājs muižai talkā nāk arī Zaļenieku skolas restaurācijas pasniedzējs. "Ja vien būtu nauda, muižā pilnu slodzi varētu strādāt vesela restauratoru brigāde," smaidot saka Sanita Silniece.

Muižas deju zāle: mūzika, balles kleitas un simtiem gadu sens parkets zem kājām.

Foto: Ilze Rūtenberga-Bērziņa / Latvijas Mediji

Māksla, viesmīlība, tūrisms

Muižas saimnieku plānos ir to iedzīvināt kā kultūras vietu – šeit ir bijusi mākslinieces Andras Poikānes papīra skulptūru darbu ekspozīcija, notikuši arī liliju svētki, kurus gribētos turpināt. "Redz, lilijas ir Francijas karaļnama simbols, un šeit veselu gadu savulaik dzīvoja arī nākamais Francijas karalis Luijs XVIII. Mums dobēs lilijas sastādītas, un arī Liliju audzētāju asociācija šeit bija sarīkojusi vērienīgu izstādi. Nu un šovasar plānā ir neliela koncerta sarīkošana," līdzšinējo un sagaidāmo kultūras dzīvi ieskicē saimniece. Jāpiezīmē, ka interesi par nelielu tūristu grupiņu vešanu uz Blankenfeldi izrādījis arī bijušais Francijas Kultūras institūta vadītājs, bet šī sadarbība vēl ir procesā.

Aizvadītajā vasarā muižā kopā ar Mēdemu ģimenes pārstāvjiem viesojies arī Rundāles pils atjaunotājs Imants Lancmanis. "Mēdemu dzimtai Blankenfelde bijusi pirmā apmešanās vieta Latvijā," skaidro saimnieki. 

"Savukārt Lancmaņa kungs šeit jau ir bijis daudzkārt. Mums viņš izskaidroja, kas te ir vērtīgs, bet galvenais – bija redzams, ka viņš priecājas, kā šis nams turpina dzīvot un ka tas vispār dzīvo, atgūstot dzīves garšu."

Dzīves garšu Blankenfelde piedāvā baudīt, arī izgaršojot produktus no sava augļu dārza. Piemēram, plūškoka sīrupu vai vīnu. Plūškoks aug savā vaļā dārzā, jo tas aug tur, kur patīk tam, nevis kur izdomājis cilvēks. "Paralēli plūškoka sīrupam, ābolu sulai un cidoniju ievārījumam top ābolu-plūškoka vīns, kā arī dažādi uzlējumi, kurus drīkstam oficiāli arī tirgot," skaidro Sanita.

Runājot par muzikāliem pasākumiem muižas teritorijā, Raimonds un Sanita norāda: "Vasaras Latvijā ir pārsātinātas ar kultūras piedāvājumu. Tādēļ mēs vēl esam tādos kā meklējumos, ko ar šo darīt, jo māksliniekam arī gribas ēst. Un mēs nezinām, vai mums no biļetēm sanāks, ko viņam samaksāt, un vai pašiem ar kas paliks."

Tādēļ Blankenfeldē vairāk pievēršas dažādu privātu pasākumu rīkošanai – kāzas, saliedēšanās pasākumi, šad tad tiek rīkotas atvērto ekskursiju dienas muižā, kad tās apskate pieejama, piesakoties individuāli. "Manuprāt, labākais veids, kā iepazīties ar muižu, ir satikt mūs, kas šajās dienās ir speciāli ieplānots. Pārējā laikā esam ļoti aizņemti – ja būs laiks, atnāksim un visu izstāstīsim, ja ne, lūdzam neņemt ļaunā, ka nevaram jums pievērsties," ar smaidu un vieglu nopūtu norāda Sanita.

Pie ieejas vārtiem ir izvietots saimnieku tālruņa numurs. Tomēr ne vienmēr tūristi to izmanto. "Gadās, atbraucam mājās, bet mūsu parkā kāda kompānija sarīkojusi pikniku," stāsta saimnieki. Protams, šis ir kultūras piemineklis, un cilvēki pieraduši, ka tie lielākoties ir publiski pieejami, tomēr muiža ir privātīpašums. Tādēļ vēlams ar Blankenfeldes jaunajiem muižniekiem sazināties un vienoties par muižas apskates iespējām, pie viena pārliecinoties, cik viņi zinoši un arī – vienkārši.

Uzziņa

Muiža (vēsturiski) – administratīvi saimnieciska un teritoriāla vienība, kas ietver īpašumā esošās zemes un mežus, ļaudis un ēkas.

Fakti par Blankenfeldes muižu

Pirmo reizi pieminēta 1426. gada 6. martā, kad to iegādājās Klauss fon Mēdems.

Baroka muižas komplekss celts 18. gs. vidū, to papildina angļu ainavu parks un augļu dārzi.

Līdz 1920. gadam muiža atradās vairāku muižnieku īpašumā, vēlāk tajā tika izveidots pansionāts.

90. gados muiža atkal nonāca veco saimnieku mazmeitas (Adīnas fon Bernevicas) īpašumā.

No 2007. gada muiža piederēja agrākajam "Grindeka" valdes vadītājam Valdim Jākobsonam, kurš atjaunoja ēkas, iekārtoja viesnīcu un ražoja produktus no plūškokiem, āboliem un gurķiem.

2020. gadā muižu izsolē iegādājās Ruķeru ģimene, turpinot kungu nama un staļļa atjaunošanu, kopjot augļu dārzu un gatavojot dažādus, tostarp alkoholiskos, dzērienus no tajos pieejamajiem augļiem, kurus piedāvā iegādāties muižas apmeklētājiem.