Mediju sapieri. Kādēļ Orbāns joprojām ir populārs?

Ungārijā izveidota sistēma, kas ļāvusi premjera ģimenei un draugiem uzkrāt neticamu bagātību un vienlaikus gūt tautas atbalstu.

Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna politiskā karjera sākās 1990. gadā kā liberālās opozīcijas pārstāvim, taču pēdējās pusotras desmitgades laikā viņš Ungārijā ir izveidojis īpaši centralizētu un autoritāru politisko sistēmu. Viņš veicis izmaiņas vēlēšanu sistēmā un pārņēmis plašsaziņas līdzekļus, vājinājis tiesu varu un pilsonisko sabiedrību. Tāpēc daudzi pašreizējo Ungārijas politisko sistēmu dēvē par "hibrīdrežīmu" vai "pārvaldītu demokrātiju", bet citi to dēvē par "maigo diktatūru".

Tajā pašā laikā "Fidesz" – Orbāna partija – ir guvusi stabilu sabiedrības atbalstu un vairākkārt uzvarējusi vēlēšanās ar divām trešdaļām balsu vairākuma parlamentā. Tomēr ekonomiskie rādītāji nav visai pozitīvi: Ungārijas IKP uz vienu iedzīvotāju atpaliek no reģionālajām konkurentēm, piemēram, Polijas, Slovēnijas un Čehijas, inflācija joprojām ir augsta, dažu ES fondu līdzekļu izmaksa ir apturēta tiesiskuma problēmu dēļ. Kā Orbānam ir izdevies saglabāt savu popularitāti, neraugoties uz ekonomikas rādītāju pasliktināšanos un demokrātijas standartu atcelšanu?

Atbilde ir sarežģīta, un to veido politisko, kultūras, psiholoģisko un plašsaziņas līdzekļu ietekmju kombinācija.

Orbāna politiskie ieroči

Viens no Orbāna sistēmas, tā sauktās "Nacionālās sadarbības sistēmas", lielākajiem politiskajiem ieročiem ir kontroles iegūšana pār naratīviem. "Fidesz" ne tikai pārvalda, bet arī nepārtraukti piedāvā sabiedrībai pasaules skaidrojumu: norāda gan ienaidnieka tēlus, gan "nacionālos" mērķus. Ungārijā dzimušā amerikāņu miljardiera Džordža Sorosa idejas, ko sākotnēji ierosināja amerikāņu mediju stratēģis, piemēram, par atvērtu sabiedrību, tiek demonizētas. "Sorosa plāns", "Brisele pret Ungārijas suverenitāti" naratīvs, pastāvīga migrācijas krīzes izcelšana un pret dzimumu vērstas kampaņas ir tēmas, kas nepārtraukti izraisa vēlētāju emocijas.

Šādā veidā "Fidesz" ir veiksmīgi pārveidojis publisko diskursu. Politiskā lojalitāte ir balstīta nevis uz politikas rezultātiem, bet gan uz identitāti un piederību. Daži vēlētāji atbalsta Orbānu nevis tāpēc, ka viņš nodrošina labāku dzīves līmeni, bet gan tāpēc, ka viņiem šķiet, ka viņš "pārstāv ungārus" pret "liberālo pasauli" un "Briseles birokrātiem", lai gan pats Orbāns bija Liberālās internacionāles viceprezidents un kādu laiku dzīvoja no Sorosa stipendijas.

Mediju pārņemšana

Arī plašsaziņas līdzekļu sistēmas pārveidošana bija būtisks elements autoritāras stabilitātes veidošanā. Pēc 2010. gada "Fidesz" strauji centralizēja plašsaziņas līdzekļus: sabiedriskie mediji kļuva par propagandas instrumentu, un valdību atbalstošu uzņēmēju nopirkti mediji ieņēma aizvien lielāku informācijas telpas daļu. Piemēram, 2018. gadā dibinātais Centrāleiropas Preses un plašsaziņas līdzekļu fonds (KESMA) simtiem plašsaziņas līdzekļu pakļāva centrālajai kontrolei pavisam absurdā veidā: bijušie plašsaziņas līdzekļu īpašnieki bez atlīdzības atdeva savu īpašumu...

Rezultāts: lielākā daļa vēlētāju ir pakļauti vienpusīgai informācijai, it īpaši lauku apvidos. Ar "Fidesz" saistītie plašsaziņas līdzekļi ne tikai sniedz selektīvu informāciju, bet arī aktīvi rada realitātes, baiļu un cerību atspoguļojumu, nereti ķeroties pie klajas falsifikācijas. Šādā vidē sistēmas kritiķi bieži tiek pasniegti kā "nodevēji", "liberālie globālisti" vai "spēki, kas kalpo ārvalstu interesēm", bet valdība sevi pasniedz kā vienīgo nacionālo interešu pārstāvi.

Opozīcijas vājums

Gadu desmitiem ilgais opozīcijas vājums un sadrumstalotība arī ir veicinājusi Orbāna sistēmas stabilitāti. 2006. gadā sociālisti uzvarēja vēlēšanās, bet toreizējais premjerministrs slēgtam cilvēku lokam domātā runā sacīja, ka tas panākts ar meliem. Kopš tā brīža kreisās un liberālās partijas piedzīvoja satricinājumu. Lai gan opozīcija mēģināja kopīgi startēt 2022. gada vēlēšanās, koordinācijas un programmas trūkums kampaņā, kā arī kopīgā premjerministra amata kandidāta pretrunīgais sniegums noveda līdz smagai neveiksmei.

Opozīcijas situāciju saasina vēlēšanu sistēma, kas ir pielāgota "Fidesz" interesēm un kropļo balsu izteikšanu mandātos. Ja opozīcija ir sadrumstalota, divu trešdaļu vairākumu var iegūt ar salīdzinoši nelielu sabiedrības atbalstu.

Situācija mainījās pagājušā gada pavasarī, kad pēc politiska skandāla atkāpās prezidents un tieslietu ministre. Tieslietu ministres vīrs publiski un atklāti runāja par manipulācijām valdošajā partijā, pēc tam nodibināja partiju, kas pašlaik ir populārāka par "Fidesz" un visām opozīcijas partijām, kā liecina sabiedriskās domas aptaujas.

Sistēmas stabilitāti lielā mērā veicina tas, ka Orbāns ir atjaunojis klientelisma un paternālisma pārvaldes modeli. Tas it īpaši ietekmē nabadzīgākās, neaizsargātākās sociālās grupas: daudzi balso par valdošo partiju nevis politisku simpātiju, bet gan nepieciešamības dēļ, lai nodrošinātu sev iztikas līdzekļus.

Sabiedrisko darbu programma, komunālo pakalpojumu cenu samazināšana, finansiāli atvieglojumi noteiktām grupām (piemēram, pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm) un lielas investīcijas par ES līdzekļiem ir instrumenti, ko sistēma izmanto, lai nopirktu lojalitāti. Politiskā lojalitāte ir praktisks lēmums: daudzās mazpilsētās attīstību vai atbalstu nodrošina "Fidesz" vadītājs vai valdību atbalstošs pārstāvis.

Alkas pēc "stiprās rokas"

Nostalģija pēc spēcīgiem līderiem ir dziļi iesakņojusies Ungārijas politiskajā kultūrā. Jau vēsturiski reti ir izveidojušās stabilas, demokrātiskas institūcijas, un sabiedrība nesocializējas, lai apzinātos, cik svarīga ir valdības atzaru savstarpējā kontrole un līdzsvars. Turpretī daudzi cilvēki uzskata, ka vēlme pēc kārtības, drošības un skaidras vadības ir leģitīma politiska prasība.

Nacionālās neatkarības motīvs, stāsti par zaudējumiem (1920. gads, miera līgums pēc Pirmā pasaules kara, zaudējumi Otrajā pasaules karā, zaudētā 1956. gada revolūcija, režīma maiņas grūtības) un "apspiestā, bet lepnā ungāra" identitāte viegli iekļaujas "Fidesz" piedāvātajā suverenitātes tēlā. Orbāna naratīvs – "Rietumi mūs ir nodevuši, bet mēs saglabāsim savu kursu".

Ekonomikas neveiksmēs vaino citus

Līdz šim sekmīga ir bijusi arī ekonomisko rezultātu relativizācija. Lai gan Ungārija atpaliek no kaimiņvalstīm attiecībā uz IKP uz vienu iedzīvotāju un arī produktivitātes un inovāciju rādītāji ir sliktāki, daudziem vēlētājiem ekonomiskā situācija ir nevis absolūta, bet gan relatīva pieredze. Krīzes gadi pirms 2010. gada, tā laika taupības pasākumi un traģiskās ārvalstu valūtas aizdevumu sekas mīt vien atmiņās, un salīdzinājumā ar tām pašreizējā situācija ir "pieņemama".

Turklāt valdība labi izmanto starptautiskas krīzes (pandēmija, karš, inflācija) situācijas, lai noveltu atbildību. Ja ekonomika kļūst vāja, tas ir tāpēc, ka "Brisele nesūta naudu" vai "tas viss ir kara dēļ". Par ekonomikas neveiksmēm vienmēr atbildīgs ir kāds cits, tāpēc šis arī ir veiksmīgi izmantots politiskais ierocis.

Saistība ar Krieviju

2009. gada novembrī "Fidesz" līderis, kurš gatavojās stāties amatā, Sanktpēterburgā personīgi tikās ar Vladimiru Putinu. Šī tikšanās notika abu politiķu savstarpējas iepazīšanās nolūkā. Pēc šīs tikšanās Orbāna viedoklis mainījās un viņa iepriekšējā pretkrieviskā nostāja teju izgaisa. Pēc dažiem mēnešiem divi ungāru uzņēmēji, abi Viktora Orbāna tuvākā loka biedri, devās uz Maskavu, uz bijušo VDK centru. Tika nodibināti politiski un biznesa kontakti.

Saskaņā ar pētniecisko žurnālistu sniegto informāciju Orbāns savu satuvināšanos ar krieviem savējiem skaidro ar apgalvojumiem, ka viņš vēlas panākt spēcīgāku Ungārijas pozīciju starptautiskā mērogā. Viņaprāt, attiecības ar Krieviju nesīs ekonomisku labumu.

Taisnība ir arī tajā, ka Ungārija ir pilnībā atkarīga no Krievijas gāzes un naftas, un tā ir parakstījusi līgumu ar "Rosatom" par savas atomelektrostacijas paplašināšanu. Pirms diviem gadiem aptuveni 90% no Ungārijā izmantotās jēlnaftas bija importēti, bet dabasgāze – aptuveni 80% apmērā, un lielākā daļa no tās tika importēta no Krievijas. Pateicoties tam, Orbānam pietuvinātā valdība un uzņēmēji daudz nopelnīja. Pagājušajā gadā Ungārija importēja rekordlielu gāzes daudzumu, no kuras daļu tā reeksportēja.

Vienlaikus pastāv pieņēmumi, ka Putins šantažē Orbānu, taču pagaidām tam nav pierādījumu. Tas ir vienkārši nesaprotami, kā politiķis, kurš divdesmit gadus ir bijis izteikti pretkrieviski noskaņots, pēkšņi kļuvis prokrievisks. Ir jautājumi, bet nav atbilžu.

Kopsavilkums: sistēmas iekšējā loģika

Viktora Orbāna sistēma ir ļāvusi viņa ģimenei un draugiem, kā arī noteiktai sociālajai grupai uzkrāt neticamu bagātību. Viņiem šī sistēma ir īsts ekonomiskais brīnums, tomēr patiesībā tā ir politiski tehnoloģiska struktūra, kurā varas īstenošanas mērķis ir nevis maksimizēt sociālo labklājību, bet gan nodrošināt politisko izdzīvošanu un pie varas esošo cilvēku bagātību. Kāds valdību atbalstošs politologs to formulē šādi: "Tas, ko citi sauc par korupciju, ir politika..." Šim nolūkam tā lieliski izmanto identitātes politiku, mediju kontroli, manipulācijas ar vēlēšanu sistēmu, valsts atkarības stiprināšanu un valsts tēla pārrakstīšanu.

Protams, ilgtermiņa sistēmas stabilitāte nav garantēta. Jaunākajām paaudzēm ir atšķirīgi mediju lietošanas paradumi, un ekonomiskās krīzes saasināšanās agrāk vai vēlāk izlauzīsies cauri propagandas aizsargtīklam. Pagaidām Orbāna politiskā mašinērija joprojām spēj saglabāt galvenos varas posteņus – valstī, kur politisko realitāti veido lojalitātes, baiļu, cerību un vēsturiskās nostalģijas sajaukums.

Šis ir skaidrojums Ungārijā notiekošajam. Kā teikts klasiskā jokā – divi cilvēki sarunājas, viens no viņiem saka: "Es nesaprotu." Otrs atbild: "Man paskaidrot?" Pirmais teic: "Es pats varu to izskaidrot. Bet nesaprotu..."

Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Foto: Latvijas Mediji

Līdzfinansē LR Kultūras ministrija.

Foto: Publicitātes