Romantisma spēks un smeldze: Vineta Sareika un Amandīne Savarī Mazajā Mežotnes pilī

Vijolniece Vineta Sareika, pianiste Amandīne Savarī un ar Pētera Vaska fondu saistītās Mazās Mežotnes pils 17. koncertsezonas jaunā programma pienāca 2025. gada 15. jūnijā.

Pirmā saikne ar citiem koncertiem ir acīmredzama – vien pirms divām dienām Dzintaru brīvdabas koncertzālē Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēgumā Vineta Sareika kopā ar diriģenta Tarmo Peltokoski vadītajiem stīdziniekiem atskaņoja Pētera Vaska "Vox amoris", turpretī tagad repertuārā komponista "Mazā vasaras mūzika" vijolei un klavierēm. Taču ir arī citas asociatīvas saites. Džordžes Enesku darbi pārskatāmā pagātnē Latvijā skanējuši tikai pāris reižu, un viens no šādiem piemēriem bija 2022. gada koncerts Dzintaru vēsturiskajā zālē – toreiz ar Baibas Skrides un Laumas Skrides līdzdalību publika iepazina Enesku Pirmo klavieru kvartetu, savukārt tagad klausītāji dzirdēja opusu "Bērnības iespaidi". Visbeidzot, vēl viena mūziķe no Latvijas slaveno vijolnieču plejādes – Paula Šūmane kopā ar altisti Jevgeņiju Frolovu un čellisti Annu Veselovu; pagājušā gada vasarā Mazajā Mežotnes pilī "Trio Baltia" pirmatskaņoja nupat godalgoto un arī ierakstīto Gundegas Šmites jaundarbu "Baltie putni", un tagad koncertzālē tieši Vinetai Sareikai aiz muguras bija redzams Ievas Jurjānes gleznotais baltā stārķa atveids. Un tā, protams, ir ne tikai vizuāla, bet arī muzikāli semantiska zīme.

Kamēr Oskara Herliņa un Georga Pelēča jaundarbi gaidāmi Mazās Mežotnes pils koncertsezonas turpinājumā, tikmēr Vineta Sareika un Amandīne Savarī pievērsušās klasikai – koncerta sākumā Brāmsa Otrā sonāte vijolei un klavierēm, koncerta noslēgumā – Brāmsa Trešā sonāte vijolei un klavierēm. Bez šaubām, Johanness Brāmss vienmēr der kā teicams piemērs repertuāra izvēlei, taču tas darbojas tikai tad, ja mūziķiem ir, ko teikt, un šajā gadījumā abas regulāri atskaņotās sonātes patiešām uzplauka komponista pārstāvētā romantisma emociju spektra bagātīgumā un daudznozīmībā – ar iekšēju harmoniju, lirisku skaistumu, dramatiskiem afektiem un arī traģiskām zemstrāvām. Grūti pat izšķirt, kura no izjūtām kurā sonātē guva pārsvaru, tātad te bija ne tikai emociju cīņa, bet arī ideju cīņa. Ar labi zināmo brīdinājumu – sargieties no romantisma, tas ir biedējošs pēc definīcijas. Un abas interpretācijas savukārt bija paraugs ansambļa saspēlei un saliedētībai – tas radīja vislabāko iespaidu par Amandīni Savarī, tas ļāva netraucēti koncentrēties uz Vinetas Sareikas priekšnesuma spozmi un izteiksmīgumu. Kas neizslēdza arī vienu otru skeptisku vērojumu – gaumes izjūta un mūzikas racionālo dimensiju sapratne ir teicamas īpašības, tomēr, un it īpaši tieši romantisma mākslā, nebūtu jāvairās arī no impulsīvākas un ekspansīvākas izteiksmes; frāzējuma loģika un skaņas izlīdzinājums ir brīnišķīgi rakursi, tomēr nevajadzētu mēģināt atmest arī jebkādu vibrato, baidoties, ka tas ir vecmodīgs. Varbūt dažkārt labāk ir droši mesties pašā māksliniecisko un cilvēcisko pārdzīvojumu iekšienē.

Vēlreiz par Džordži Enesku – svīta "Bērnības iespaidi", kur desmit miniatūras saplūdinātas vienotā dramaturģiskā virzībā, ir vēlīns autora darbs; komponists un vijolnieks kopā ar pianistu Dinu Lipati to pirmatskaņoja Bukarestē 1942. gadā. Un tad mēs zinām arī to, ka slavenā pianista dzīve jau pēc nedaudziem gadiem pāragri aprausies Šveicē, arī komponists emigrēs uz mūžu, jo pēc Otrā pasaules kara posta Rumānija kļūs par aizvien totalitārāku valsti, un vispār – bezmaz vai katrs otrais izcilais 20. gadsimta rumānis ir emigrants; līdz ar to klausītāja apziņā "Bērnības iespaidu" skaņurakstā gluži vizuāli sajūtamās un ieraugāmās Rumānijas lauku dzīves ainas gūst aizvien retrospektīvāku un smeldzīgāku veidolu. To lieliski saprata arī abas mākslinieces, tādēļ interpretācija izdevās tik kolorīta un spoža; turklāt autors skaņdarbu bija veidojis gudri – pēc izvērsta un virtuoza vijoles monologa klavieres iesaistās ar atsevišķām replikām, turpretī noslēgumā jau dzirdama orķestrāla faktūra visā taustiņinstrumenta diapazonā. Un vēlreiz – tas bija Amandīnes Savarī priekšnesuma meistardarbs, un Vineta Sareika neatpalika.

Visas iepriekšminētās atskaņojuma vērtības koncentrējās Pētera Vaska "Mazās vasaras mūzikas" emocionāli skaidro dziedājumu, tautisko deju un Latvijas dabas apceres atainojumā. Atkal par Amandīni Savarī – īpašs prieks dzirdēt pianisti, kuras uzstāšanās gaitā arī kamermūzikas lasījumos uztverama katra faktūras līnija, katrs tembrāli harmoniskais rakurss, kuras muzicēšana liek secināt, ka franču klavierspēles skolai piemīt gan skaņuraksta atveidojuma tīrība, gan saistoša un pilnskanīga muzikālo tēlojumu gamma. Un arī šajā interpretācijā Vineta Sareika uzrunāja ar vijoles tembra poētisko raksturu un mākslinieciskā skatījuma dziļumu, līdz ar to klausītājiem arī Pētera Vaska radītās ainavas atklājās vizuālā plastiskumā un satura daudznozīmīgumā.

Noslēguma vārdi, protams, galvenokārt veltāmi Džordžem Enesku, kuram ir ne tikai divi klavieru kvarteti, bet arī opera "Edips", ne tikai trīs sonātes vijolei un klavierēm, bet arī piecas simfonijas – visi šie darbi gaida atskaņojumus Latvijā. Taču neatkarīgi no tā uz koncertiem Mazajā Mežotnes pilī vērts braukt vēl un vēl.