Guna Roze: Vēsture rāda — jo mazizglītotākas masas, jo vairāk karu

Kad pasaules drošība ir tik ļoti apdraudēta, kā pēdējos trīs gadus, nevaru nedomāt par cēloņsakarībām. Nāk prātā dažādi secinājumi, tostarp izglītības, kultūras un mierīgas vides mijiedarbība, cilvēka un dabas attiecības. Sākšu ar dabu.

Guna Roze, rakstniece, publiciste.

Foto: No personiskā arhīva

Stārķi tuvu ceļa malām vērojami vien pēdējos desmit, varbūt padsmit gadus. Tāpat tuvumā redzēt lapsas, stirnas un dzērves pat laukos bija notikums. Tas nozīmē, ka bija vajadzīgi vismaz piecdesmit miera gadi, lai dzīvnieki noticētu, ka vide arī ārpus meža ir droša, un sāktu uzticēties cilvēkam. Tad kādēļ Eiropa pēc 70 miera un attīstības gadiem atkal nonākusi līdz līmenim, kad augsti attīstītā būtne – cilvēks – atpakaļpārvēršas par dzīvnieku, kam primārā pamatvajadzība ir drošība? Tikko notikušajās pašvaldību vēlēšanās partiju programmās parādījās līdz šim nebijis jēdziens – "patvertņu izveidošana". Tātad cilvēks meklē "mežu", kur patverties, jo atšķirībā no stārķiem, lapsām un stirnām viņam ir pieejama informācija – cilvēks zina, ka pasaule vairs nav droša. Bet, ja par drošību jādomā diendienā, attīstība apstājas.

Diemžēl kritisko punktu, kad sākās regress, bijām sasnieguši jau labu laiku pirms asiņainajiem trīs gadiem Ukrainā. Un ne jau tikai Krievijā izauguši asinssuņi. Liela daļa pasaules sabiedrības šos suņus ir barojusi, to pat neapzinoties. Un te vietā runāt par sabiedrības izglītības līmeņa un kultūras patēriņa tiešu saistību ar procesiem, arī mieru vai karu pasaulē.

Vēsture rāda – jo mazizglītotākas masas, jo vairāk karu. Tikai 19. gs. beigās skološanās pamazām kļuva pieejama visiem un vairs nebija turīgo privilēģija. Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā manāmi mazinājās analfabētisms, līdz Otrajam – izglītība attīstījās neticamā progresijā, arī kultūrā šā perioda radošo inteliģenci dēvē par zudušo paaudzi.

Šodien pasaulē gandrīz 800 miljonu pieaugušo ir analfabēti, un šis skaits katru gadu pieaug, kamēr vēl pirms pusgadsimta un pat nesenāk bija pretēja situācija. Latvijā tikai 0,1% iedzīvotāju ir analfabēti, taču saskaņā ar pēdējiem pētījumiem viņu skaits arī mūsu valstī pieaug. Liela daļa analfabētu ir vecumā no 15 līdz 40 gadiem (tātad vēlētāji), vairāk nekā desmit tūkstoši bērnu neapmeklē skolu. Regresu veicinājušas arī nemitīgās izglītības sistēmas reformas un "nauda seko skolēnam", kas būtiski ietekmējusi mazo skolu eksistenci.

Jā, protams, karus uzsāk un vada izglītotas personas, tomēr bez pūļa šiem vampīriem neiztikt. Pūlis ir tas, kas izvirza savu līderi. 

Tātad izvēlas attīstību vai asinis. Jo izglītotāks pūlis, jo mazākas izredzes agresoriem tikt pie varas. Jo neizglītotāka tauta, jo vieglāk samusināma tādiem šoviem kā "atlaist Saeimu" un "par pašvaldību vēlēšanu rezultātu neatzīšanu". Tāpēc, ka šādu pūli darbina nevis pelēkā viela, bet patērētāju un bulvārpreses kults, kas pamatinstinktos rūpējas par nepārejošu asiņu garšas izraisītu uzbudinājumu.

Izglītība un kultūra masu veidošanā iet roku rokā. Kopā tās (ja vien tās lieto) virza prātus prom no "nemiers posta" uz "miers baro". Īpaši kultūrai šai ceļā ir milzu spēks. Diemžēl pēdējās desmitgadēs, kas sakrīt ar sabiedrības atgriešanos analfabētismā, rūk un brūk arī vispārējais kultūras līmenis, kas ir iemesls, kāpēc Latvijas galvaspilsētā tik labi rezultāti pašvaldību vēlēšanās ir oligarham, kuram kultūra un vēl jo vairāk – latviskā kultūra – ir "zem astes". Vēlētāji, kuru izvēli nosaka pelēkā viela, šādu izvēli neizdarītu.

Pēc Latvijas okupācijas līdz pat valsts neatkarības atjaunošanai sarkanajam pūķim pretī inteliģenti stāvēja zudusī paaudze – saucamajā Latvijas laikā izglītota tauta un viņu pēcteči. Tauta, kura izvēlējās kultūru – grāmatas, filmas, izrādes un presi –, kas ievibrē domāšanu, nevis pamatinstinktus. Tauta, kas neatļautu provokācijas mākslā nosaukt par demokrātiju. (Robeža starp cenzūru un demokrātiju mākslā nav šaura – tā ir pietiekami manipulējama.) Ja tā nebūtu, mēs nebūtu atjaunojuši valsts neatkarību. Ja šādu cilvēku būtu vairāk, asinssuņiem un viņu atbalstītājiem ne vien nebūtu izredžu – viņu vienkārši būtu nesalīdzināmi mazāk. Lūk, kāpēc saku, ka šos suņus ir barojuši daudzi no mums. Kaut vai uzgriežot muguru izglītībai un kultūrai.