Diāna Jance: Māka būt strestolerantiem un gaidīt labvēlīgus apstākļus

Lūkojoties Jāņu laika vizošajā gaismā tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes gobelēnu un tautas lietišķās mākslas amatu meistaru austo segu izstādē "Pļava", māksliniece kādā brīdī skumji jautāja: "Kā man grantskalniņu nosargāt saviem bērniem? Gribētos arī ar mazbērniem iet un lasīt tur augušos mārsiliņus, latgaliski sauktus par smerdelītēm. Ja to iznīcinās, tādus kalniņus vairs nevarēs atjaunot, un es ļoti vēlētos, lai cilvēki ar pietāti izturētos pret vissīkākajām Dieva dārza puķītēm." Mākslinieces teiktais liek aizdomāties par ikkatra atbildību Dabas priekšā.

Diāna Jance, publiciste, žurnāliste

Foto: Gvido Kajons

Mana stāsta sākums ir mīļuma apdvests: vecmāmiņai ļoti patika lupīnas, un, pirms gadiem atradusi kādu mīlīga izskata sēklu paciņu (pat atceros – no Amerikas!), tās iesēju un ieaudzēju stādiņus. Smilšainajā uzkalniņā pie dīķa lupīnas lāgā nevēlējās augt, tādēļ trīs stādiņus pārnesu uz attālo zālienu zem ozoliem. Kā es toreiz pūlējos! Vasara bija padevusies karsta (turklāt tolaik, pirms gadiem piecpadsmit, vēl tik skaļi neskanēja globālās sasilšanas bieds), un trim vārgajiem stādiņiem ik pa dienai nesu veldzējošo ūdens kannu… Kannu pēc kannas.

Gāja gadi, lupīnas ieaugās, un to krāsu noskaņas un ziedu vālīšu forma pirms Jāņiem iepriecināja aizvien. Jūlijā pļaviņu mēdzām nopļaut un par izkaisītajām sēklām īpaši nebēdājām. Turklāt pat tad, kad jau izskanēja brīdinājumi par lupīnu nekontrolējamo tieksmi izplesties, neiedomājos, ka zem milzīgiem ozoliem kviešu lauka vidū augošas lupīnas var nodarīt ko citu, kā vien priecēt. Lupīnas taču nevarētu būt līdzīgas invazīvajiem latvāņiem, kuri, pat tikai pieskaroties, apdedzina ādu...

Bija skaisti – raugoties krāsainajās un cēlajās vālītēs, atcerējos, cik krāšņi tās pirms daudziem gadiem ziedēja paugurainajās Vecpiebalgas ceļmalās. Arī vāzēs, ak, vāzēs, īpaši novakara gaismas apspīdētas, lupīnas izskatījās tik gleznieciski, tik iedvesmojoši…

Tad vienu gadu gadījās pļaviņu nenopļaut, un nākamā gada maijā tā mūs pārsteidza, jo vien pārdesmit metrus attālāk no lekni kuplojošajām lupīnām bija parādījušās kaimiņienes – naktsvijoles. Pirmajā vasarā saskaitījām trīs, nākamajā vasarā jau septiņas...

Par smaržīgajām naktsvijolēm, daudzu dzejoļu karalienēm, Nacionālajā enciklopēdijā teikts, ka senākais, pirms 40–55 miljoniem gadu, fosilais pierādījums orhideju pastāvēšanai atrasts, analizējot Baltijas dzintarā iekapsulētu odu, uz kura atrasti orhideju sugas ‘Succiananthera baltica’ putekšņi. Tāpat kā citviet Eiropā, arī Latvijas "Sarkanajā grāmatā" ierakstītā smaržīgā naktsvijole (latīniski ‘Platanthera bifolia’), sarūkot dabisko zālāju platībām, sastopama arvien retāk. Tomēr saskaņā ar Graima augu stratēģiju tipu smaržīgā naktsvijole samazinātas konkurences apstākļos spējot pieņemt strestolerantu stratēģiju. Tā laikam bija gadījies mūsu – "Rāceņu" – pļaviņā, naktsvijoles gaidījušas piemērotu brīdi.

Invazīvās augu sugas daudzviet izplešas nekontrolējami: atceros milzīgās un draudīgās latvāņu plantācijas pie seriāla "Likteņa līdumnieki" varoņu apdzīvotās mājas Liezērē, savukārt augustā Zemgales lauki viz dzelteno Kanādas zeltslotiņu gaismā, bet Dienvidkurzemes novada dabas liegumā "Ziemupe" uzsākta arī krokainās rozes (‘Rosa rugosa’) ierobežošana aptuveni desmit hektāru platībā. Ne jau Dienvidkurzemē vien skaisti smaržojošā rozīte izplatās jūras krastā, tādējādi negatīvi ietekmējot pašmāju augus un aizsargājamos biotopus, ne jau Zemgalē vien zied zeltslotiņu un lupīnu lauki.

Šis mazais pārdomu gabaliņš liekas esam ārpus laika – ārpus šausmām, par kurām dzirdam ikdienā, un it kā pauž vien rūpi par dabas daudzveidību. Raugoties plašāk, tālāk par manu mazo pļaviņu zem simtgadīgajiem ozoliem: invazīvā suga ierodas un dabā apspiež vietējo, iznīcina tās zemsedzi un neļauj piedzīvot dabisko ataudzi, tomēr, gluži kā cilvēki okupācijas jūgā, arī augi mēdz būt strestoleranti un gaidīt labvēlīgus apstākļus. Citiem vārdiem sakot: mūsdienu pasaulē lupīnas, latvāņi, suņrozītes un zeltslotiņas nebūt nav vienīgās, kas mēģina iznīcināt vietējo kultūrtelpu.

Šogad saplūcu un draugiem izdalīju 680 lupīnu vālītes, bet naktsvijoles nupat saskaitījām vien četrpadsmit. Turklāt brašās lupīnas gluži kā zaldāti dodas iekarot arī kaimiņu zemes platības.