1844. gada 3. jūnijā. Pirms 180 gadiem Eldejas klints salā pie Islandes krastiem tika nogalināts pēdējais zināmais ligzdojošu milzu alku, latīniski Pinguinus impennis, pāris.

Reklāma

Šie nelidojošie, līdz 85 cm auguma un piecu kilogramu svara putni, kas atgādināja pingvīnus, kaut nav tiem radinieki, savulaik plaši apdzīvoja Atlantijas ziemeļdaļu. Bija sastopami pie Islandes, Norvēģijas, Grenlandes, Skotijas un tāpat Anglijas, Īrijas, Lielbritānijas, Francijas, Spānijas krastiem un Fēru salās, kā arī Ziemeļamerikas piekrastē līdz pat Floridai. Gaļas un dūnu dēļ milzu alkus cilvēki medīja gadsimtiem ilgi. Arī to olas izmantoja pārtikā. Izmiršanas process bija pakāpenisks, un to ietekmēja kā izmaiņas dabas apstākļos, tā cilvēka nesaprātīgā rīcība. Kad 16. gadsimtā tā sauktā mazā ledus laikmeta periodā klimats Eiropas piekrastē kļuva aukstāks, daudzas milzu alku ligzdošanas vietas tuvāk ziemeļiem ledus dēļ izrādījās vieglāk pieejamas polārlāčiem. Vienlaikus Eiropa strauji palielinājās pieprasījums pēc alku dūnām spilvenu piebāšanai. 16. gadsimta vidū putnu kolonijas Eiropas piekrastē praktiski jau bija iznīcinātas, par spīti tam, ka ap šo laiku parādījās arī aizsargājoši likumi. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā jau bija zināms, ka putns pazūd arī no Ziemeļamerikas krastiem. 

Reta un zūdoša putna slava nelaimīgā kārtā galu galā pielika punktu milzu alku eksistencei. 

Netrūka kolekcionāru, muzeju un "dabas pētnieku", kas bija gatavi maksāt milzu naudu par eksemplāriem izbāžņu pagatavošanai un šī putna olām. Liktenis milzu alkiem nebija labvēlīgs – 1830. gadā vulkāniskas darbības dēļ pie Islandes nogrima Geirfuglaskeras sala, kuras nosaukums tulkojumā nozīmēja – Lielā alku klints. Klints bija teicama, cilvēkiem nepieejama putnu ligzdošanas vieta. Kad Geirfuglaskera nogrima, atlikušie milzu alki pārcēlās uz Eldeju, taču tā no viena krasta bija cilvēkiem pieejama. Pēc pēdējā ligzdojošā pāra nogalināšanas 1844. gadā vēl 1852. gadā bija ziņas par dažiem putniem pie Ņūfaundlendas, bet tas arī viss. Mūsdienās par milzu alkiem pasaulē liecina vien 78 izbāžņi muzejos, 75 olas un 24 skeleti. Zinātnieki diskutē par iespējām izzudušo sugu atjaunot mākslīgi, izmantojot DNS, taču speciālistu aprindās par to ir pretēji viedokļi.

Latvis, 1924. gada 3. jūnijā

Briljants zābakā. Rīgas utenī lielu uztraukumu sacēlis šāds gadījums. Kāds vecu zābaku tirgotājs atradis viena zābaka papēdī noslēptu 10 karātu lielu briljantu un tā ar vienu rāvienu palicis bagāts. Pēc tam visi vecu zābaku tirgotāji sākuši plēst zābakiem nost papēžus un pazoles, bet vairāk neviens briljantus neesot atradis.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.