Olafs Zvejnieks: Liela brēka, maza vilna

Olafs Zvejnieks.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Diezgan lielu sabiedrisko rezonansi radījis premjera izteikums: "Atklāti sakot, biju mēms, dzirdot nozares stāstīto par Latvijas Bankas izstrādātajām ilgtspējas vadlīnijām. Tā vietā, lai Latvijas Banka veicinātu procesus, kas ļautu Latvijas ekonomikā ienākt jaunam kapitālam un palīdzētu novērst tā dēvētā finanšu sektora kapitālā remonta sekas, tā sāk izstrādāt vadlīnijas lauksaimniekiem par to, kā pareizi turēt lopus un organizēt saimniecisko darbību. Nopietni?" Un, tā kā mūsdienu apstākļos ilgtspējīga saimniekošana parasti saistīta ar kredītresursu pieejamību, tad šādām vadlīnijām ir arī finansiālas un ekonomiskas sekas. Dažādi komentētāji jau sociālajos tīklos izpaudušies, ka šādas vadlīnijas negatīvi ietekmēs lauksaimniecības produktivitāti, un, visticamākais, viņiem ir taisnība.

Te gan vietā pajautāt – vai premjera kritikai būs jelkādas sekas? Atbilde ir pārliecinošs "nē, nebūs", un domāju, ka arī A. Kulbergs to labi apzinās. Nebūs tāpēc, ka Latvija nav parakstījusi nevienu starptautisko līgumu par lauksaimniecības produktivitātes veicināšanu, kas būtu pretrunā ar Latvijas Bankas vadlīnijām. Toties Latvija ir parakstījusi virkni dokumentu, kas saistīti ar ogļskābās gāzes un citu siltumnīcefekta gāzu izmešu samazinājumu, un uzņēmusies konkrētas, juridiski saistošas sankcijas to īstenošanā. Šajā jautājumā vismaz nacionālajā līmenī atkāpes nav iespējamas – vai nu izpildi saistības noteiktajos termiņos, vai arī nokavē izpildīšanu, samaksā sodu un pēc tam vienalga izpildi. Un lauksaimniecība kopā ar transportu pieder pie lielāko piesārņotāju saraksta, bez būtiskām reformām šajās jomās Latvijas starptautisko saistību izpilde nav un nebūs iespējama.

Turklāt, ak vai, ja Andris Kulbergs nedaudz paraudzītos apkārt, tad viņš ieraudzītu, ka līdzīgi kā neatkarīgā institūcija Latvijas Banka būtu kritizējama arī valdībai tieši pakļautā un no valdības lēmumiem atkarīgā valsts finanšu institūcija "Altum". Lai gan tieši uz lauksaimniecību vērstu "zaļināšanas" programmu "Altum" nav, toties tai ir virkne vispārīga rakstura uz uzņēmumiem vērstu "zaļināšanas" programmu, kas veicina energoefektivitāti, siltumnīcefekta gāzu izmešu samazinājumu un resursu patēriņa sarukumu. 

Kāpēc tad izteikumos tik enerģiskais premjers neko nedara, lai šīs programmas apturētu un visi varētu turpināt dzīvot pa vecam? 

Varbūt premjers varētu izdalīt zināmu valsts finansējumu programmām tiem lauksaimniekiem, kas ir ļoti negatīvi noskaņoti pret Zaļo kursu un kategoriski nevēlas saimniekot šādā manierē? Var nešaubīties ne mirkli, ka noteiktās uzņēmēju grupās šie soļi izraisītu atvieglojuma nopūtu un premjera popularitātes pieaugumu.

Ja runājam pēc būtības, tad daļa Latvijas Bankai veltītās kritikas ir taisnīga, vismaz tajā sadaļā, kas paredz, ka zemniekiem sava ilgtspējīgā saimniekošana komercbankām būs jāpierāda ar bezgalīga daudzuma izziņu iesniegšanu no bezgalīga skaita iestāžu. Šajā ziņā tiešām var piekrist, ka LB varēja domāt un rosināt par tādām ilgtspējas pierādīšanas formām, kas būtu mazāk birokrātiskas un vairāk atbilstu laika garam. Vai iespējams šādas izmaiņas īstenot nacionālā līmenī, tas gan ir labs jautājums, jo jebkura Eiropas Savienības politika un Zaļais kurss te nav nekāds izņēmums un ir neciešami birokrātiski – tas pēdējos gados izraisījis ne vienu vien Briselei veltītu indīgas kritikas bultu. Jājautā gan, vai vadīt 27 dažādu dalībvalstu savienību ar ļoti atšķirīgām nacionālajām interesēm bez pamatīgas birokrātijas devas vispār ir iespējams? Jebkurā gadījumā, ja Latvija vēlas panākt kādas pārmaiņas Zaļajā kursā vai citā ES politikas jomā, tad resursi jākoncentrē darbam Briselē, nevis diezgan bezjēdzīgai trokšņošanai Rīgā. Briselē, proti, Eiropas Parlamentā un Eiropas Komisijā, notiek daudzu pagājušajā desmitgadē visai ideālistiski pieņemtā Zaļā kursa jomu koriģēšana un pielāgošana ekonomiskajai realitātei, un tikai tur iespējams panākt pozitīvas pārmaiņas šajā politikas jomā.

Es pat nešaubos, ka premjers to zina un saprot, taču viņa rīcību ietekmē divi faktori, pār kuriem viņš nevalda. Pirmais ir Saeimas vēlēšanu tuvums, kas liek enerģiju tērēt neauglīgai trokšņošanai, nevis produktīvam darbam ES institūcijās, jo diemžēl pēdējais ir kluss, sarežģīts, darbietilpīgs un laikietilpīgs un tādēļ nerada vēlēšanām tik nepieciešamo viegli uztveramo un emocionālo reakciju un publicitāti. Otrs ir paša premjera raksturs un veids, kā viņš sarunājas ar sabiedrību. Andris Kulbergs ir spilgts jaunās paaudzes politiķis, kas ar sabiedrību sarunājas sociālajos tīklos. Tam ir savi pozitīvie efekti, bet diemžēl arī negatīvie – šādā sarunas formā klikšķiem, īkšķīšiem un tūlītējai emocionālajai reakcijai ir daudz lielāka nozīme nekā reālajam saturam un kaut dažu minūšu kritiskai pašrefleksijai par tēmu "ko īsti es gribu pateikt un vai esmu labi padomājis par to, ko teikšu?". Diemžēl arī šoreiz šī pašrefleksijas pauze ir izpalikusi un rezultāts ir tieši tāds, kā varēja gaidīt, – daži uz emocionālas reakcijas izraisīšanu vērsti ieraksti, kuriem nebūs pilnīgi nekādu praktisko seku.

Ja spriežam pēc pašreizējām socioloģiskajām aptaujām, tieši A. Kulbergs, visticamāk, vadīs nākamo valdošo koalīciju. Šīs koalīcijas darbības laikā milzu uzmanība būs jāpievērš tieši Latvijas 2030. gada Zaļā kursa mērķu izpildei, jo šajā jomā esam nonākuši visai draudīgā situācijā – proti, ir liela varbūtība, ka tos neizpildīsim. Tādēļ, gribi vai negribi, valdībai būs jāpieņem nepatīkami lēmumi gan lauksaimniecības, gan transporta, gan mājokļu apsildes un energoefektivitātes politikas jautājumos. Šādā brīdī Kulberga izteikumi par lauksaimniecības ilgtspēju var atgriezties pie viņa kā bumerangs, atstājot sāpīgu punu pierē.