Eiropa aicinās bankas kļūt elastīgākām

Eiropas Komisija gatavojas aicināt Eiropas banku sektoru un uzraugus atteikties no pašreiz dominējošās "nulles riska tolerances" pieejas, kas, pēc Briseles domām, kavē banku spēju finansēt ekonomiku un mazināt ES konkurētspēju.

EK izstrādātajā, bet pagaidām vēl nepublicētajā ziņojuma projektā uzsvērts, ka nepieciešama "kultūras maiņa" gan bankās, gan uzraudzības iestādēs, lai regulējums nekļūtu par šķērsli investīcijām un kreditēšanai.

Šajā dokumentā, kas nonācis preses rīcībā, teikts, ka banku jomas uzraugiem būtu jākoncentrējas uz materiālajiem riskiem, proti, tādiem, kam var būt praktiska un materiāla ietekme uz banku sektoru, piemēram, klientu maksātnespējas vilnis vai banku likviditātes problēmas. Savukārt nemateriālajiem un formālajiem riskiem, tādiem kā formāliem pārkāpumiem, dokumentācijas neatbilstībai vai dažādām procedurālām niansēm banku uzraugiem būtu jāpieiet daudz vieglāk, jo tie nerada materiālus riskus. Konkrēti ziņojuma projektā kritizēta arī banku prakse pastāvīgi pieprasīt detalizētas vadlīnijas, kur spilgts piemērs ir nesenās Latvijas Bankas vadlīnijas dabas risku vērtēšanā kreditējot, kas jau izpelnījušās asu lauksaimnieku kritiku. EK uzskata, ka šāda banku prakse veicina pārmērīgu piesardzību un birokrātiju, un norāda, ka bankām pašām jāuzņemas daļa atbildības par kultūras maiņu, nevis jāgaida arvien jauni norādījumi. Tāpat starp konkrētākām pārmaiņu iecerēm tiek minēta atsevišķa regulatīvā pieeja mazākām bankām un iespējamie regulārie kapitāla prasību novērtējumi no Eiropas Bankas.

Iemesls, kāpēc EK uzsākusi šādas aktivitātes tieši šobrīd, ir samērā acīmredzams – ES cenšas radīt Eiropā kaut ko līdzīgu ASV finanšu sektora dinamikai, kurā prezidents Donalds Tramps turpina deregulācijas kursu. Pārāk stingra pieeja banku regulēšanā var mazināt banku spēju atbalstīt ekonomisko aktivitāti, īpaši laikā, kad ekonomiskā situācija pasaulē ir krietni sarežģījusies. Vienlaikus komisija gan uzsver, ka banku jomas uzraudzības kvalitāte nedrīkst tikt pazemināta un tās panākšanai banku jomas uzraugiem vajadzētu veidot uzticības un sadarbības attiecības ar bankām, nevis tikai formāli izpildīt prasības. Katrs lasītājs pats var lemt, cik reālistiskas ir uzticības un draudzības pilnas attiecības starp kādas jomas dalībniekiem un šīs jomas uzraudzības iestādi. Taču kopumā šis ziņojums ir daļa no plašākas ES līmeņa diskusijas par to, vai pēc 2008. gada krīzes ieviestais finanšu jomas regulējums nav kļuvis pārāk smagnējs un apgrūtinošs.

Visai interesantus efektus šāda ziņojuma parādīšanās varētu radīt Baltijas valstīs un īpaši Latvijā. Baltijas reģions pēc naudas atmazgāšanas skandāliem iepriekšējā desmitgadē šobrīd izveidojis vienu no stingrākajām banku uzraudzības sistēmām Eiropā. Vienlaikus, neskatoties uz būtisku progresu pēdējos divos gados, kopējais kreditēšanas līmenis joprojām būtiski atpaliek no ES valstu vidējā līmeņa, bet banku, klientu un regulatoru attiecības bieži tiek raksturotas kā formālas un piesardzīgas. 

Proti, ziņojumā minētais EK uzstādījums – mazināt birokrātiju, koncentrēties uz materiāliem riskiem un veidot sadarbības kultūru – Baltijā nonāks tiešā pretrunā ar līdzšinējo banku uzraudzības praksi. 

Iespējams, ka tieši tādēļ tas var izraisīt būtiskas pārmaiņas. Latvijā šī diskusija būs īpaši jūtīga. Banku uzraudzība mūsu valstī pēdējos gados ir ieviesusi ļoti stingru naudas atmazgāšanas novēršanas un starptautisko sankciju uzraudzības režīmu, kas bankām bieži vien nozīmē apjomīgu dokumentu pakešu gatavošanu un ļoti piesardzīgu kreditēšanas risku izvērtēšanu. Ja EK ziņojums tiks publicēts bez pārmaiņām, tas būs bankām arguments, ka pašreizējā pieeja kavē kreditēšanu un ekonomikas attīstību. Savukārt banku sistēmas regulatoram, Latvijas Bankai, tas radīs spiedienu pārskatīt līdzšinējo uzraudzības filozofiju, vienlaikus cenšoties saglabāt sabiedrības uzticību finanšu jomas stabilitātei.

Īpaši nozīmīgs var kļūt komisijas ierosinājums regulāri pārskatīt kapitāla prasības un apsvērt atvieglotu režīmu mazajām bankām. Latvijā šāds solis varētu būtiski ietekmēt tirgu, jo virkne mazo banku šobrīd pilda tādas pašas regulatīvās prasības kā lielo banku četrinieks un tas rada nesamērīgu administratīvo slogu. Ja Eiropas līmenī tiks ieviests diferencēts regulējums dažāda izmēra bankām, tas varētu samazināt mazāko banku izmaksas un padarīt tās konkurētspējīgākas, kā arī veicināt kreditēšanas aktivitāti mazo un vidējo uzņēmumu segmentā. Savukārt lielajām bankām – "Swedbank", SEB, "Citadelei" un "Luminor" – šāds pārmaiņu virziens varētu dot iespēju pārskatīt konservatīvos iekšējos limitus un aktīvāk finansēt dažādus investīciju projektus, kas līdz šim bieži iestrēguši uz risku komiteju sliekšņa.

Vēl interesanta kolīzija šajā jomā varētu veidoties ar dabas un klimata risku uzraudzību. No vienas puses, Eiropas Komisija mudina banku uzraugus koncentrēties uz būtiskāko un neapgrūtināt bankas ar pārmērīgām prasībām. No otras puses, tieši klimata un dabas risku regulējums paplašina risku spektru bankām un palielina banku pienākumus par tiem atskaitīties, citiem vārdiem sakot – palielina birokrātiju banku jomā. Komercbankām nāksies balansēt starp šiem diviem virzieniem, bet banku uzraugiem – skaidri definēt, kuras prasības ir kritiski svarīgas un kurās birokrātija tiešām ir mazināma.

Īsi sakot – minētais Eiropas Komisijas ziņojums Baltijas banku sektorā varētu kļūt par sākumu interesantām pārmaiņām, kas varētu nozīmēt arī lielāku kredītu pieejamību klientiem. Taču vienlaikus tas atklāj arī dziļāku jautājumu: vai Baltijas un Latvijas finanšu sistēma un tās uzraudzība ir gatava pāriet no pēdējos deviņos gados radītās stingras uzraudzības uz elastīgāku?