Clear 16.2 °C
C. 18.07
Rozālija, Roze
Vecpilsētas uzņemšanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā svin visa Kuldīga, arī arhitekti (no kreisās) Aldis un Anita Orniņi un Aivars
Brencis.
Vecpilsētas uzņemšanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā svin visa Kuldīga, arī arhitekti (no kreisās) Aldis un Anita Orniņi un Aivars Brencis.
Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

No 47 Latvijas vēsturiskajiem centriem, kas atzīti par pilsētbūvniecības pieminekļiem, UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā uzņemti divi – 1997. gadā Rīgas vēsturiskais centrs un šogad arī Kuldīgas vecpilsēta.

Reklāma

Kā nelielai Kurzemes pilsētai ar aptuveni desmit tūkstošiem iedzīvotāju izdevās nostāties līdzās ne tikai mūsu galvaspilsētai, bet arī tik senām vēstures liecībām kā Ēģiptes piramīdas un Senais Ķīnas mūris, kas atrodas izredzēto listē kopā ar teju 1200 dalībniekiem?

Skaidro Kuldīgas arhitekti – Aldis Orniņš, kurš pilsētas arhitekta amatā strādāja no 1978. līdz 2004. gadam, un viņa sekotāja no 2005. gada, tagadējā Būvvaldes vadītāja Jana Jākobsone.

Pat sapņos nerādījās

Kad Aldis Orniņš kļuva par Kuldīgas pilsētas arhitektu, viņam pat sapņos nevarēja rādīties, ka pēc 45 gadiem vecpilsēta tiks atzīta par pasaules līmeņa vērtību. Amatā nonācis pēc norīkojuma jeb t. s. sadales, pabeidzot studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, jo Kuldīga bija vienīgā vieta, kas darba vietu piedā- vāja arī viņa dzīvesbiedrei arhitektei Anitai. Abi nākuši no mazpilsētas – A. Orniņš no Talsiem, dzīvesbiedre – no Aizkraukles, tāpēc Kuldīga nebiedēja.

Sapnis par UNESCO pirmo reizi parādījies kora "Rāte" braucienā uz Dāniju, kad aiz gara laika sākuši spriest par pilsētas nākotni. Koristu vidū bijis arī Edgars Zalāns, kas vēlāk kļuva par domes priekšsēdētāju. "Nedaudz pačalojām, ka nebūtu slikti, taču ar utopijas pieskaņu. Edgars atceras, ka gadu agrāk par šo tematu ar viņu jau runājusi ASV arhitekte, kas bija ieradusies misijā Latvijā. Tas bija 90. gadu sākums."

"Galveno lomu nospēlēja aizsargājamās zonas," spriež A. Orniņš. Kopš 1969. gadā vecpilsētai bija noteiktas aizsargājamās zonas (tādas bija arī Rīgas un Cēsu vecpilsētai. – I. P.), tiesa, padomju okupācijas laikā tās nespēja nosargāt mājas no nojaukšanas. 

Kuldīgas pašvaldība strādājusi 20 gadus, lai radītu priekšnoteikumus vecpilsētas iekļaušanai UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

"Tolaik necimperlējās ar atdzīvināšanu un reanimēšanu, jo valdīja uzskats, ka veca, mūžu nokalpojusi ēka, īpaši, ja ir avārijas stāvoklī, jānojauc. Neko daudz tur nevarēju izdarīt, jo visos līmeņos tās uzskatīja par slogu un pretargumentos neieklausījās. Tika likvidētas vairākas, viena no tām bija divstāvu saimniecības ēka Liepājas ielā 20, kuru nojauca civilās aizsardzības mācību vajadzībām."

Vienu nojaukšanai paredzētu namu viņam izdevies saglābt arī pašam. "80. gados netālu no Kuldīgas tilta un Katrīnas baznīcas Upes ielā nopirkām māju, ko pilsēta piedāvāja iegādāties, citādi to nojauktu. Nospriedu – ja arī pats tajā nedzīvošu, vismaz būšu saglabājis no iznīcības." Orniņu ģimenei izdevās namu atjaunot, un tagad tā ir viņu mājvieta.

Reklāma
Reklāma

Domājot par vecpilsētas attīstību, A. Orniņš spriež, ka 

pašvaldībai jāseko līdzi vērtību uzturēšanai, kā arī jārada jauni atbalsta instrumenti atjaunošanas darbiem, kuri privātajiem nav pa spēkam. 

"Kuldīgas ēkām ir raksturīgas verandas, kas ar savu īpašo arhitektūru bagātina vidi, taču daudzas no tām ir zudušas un būtu jāatjauno. Varbūt pašvaldībai jānāk namīpašniekiem palīgā ar īpašu programmu, kā nonākt līdz rezultātam."

Vecpilsētā ēkas nejaucam

Arī Jana Jākobsone Kuldīgā ieradās pēc arhitektūras studiju beigšanas Rīgas Tehniskajā universitātē. Ar vēsturisko apbūvi bijusi maza saskare, tāpēc nācies ātri iepazīties ar iepriekš paveikto, jo pilsēta jau bija ierakstīta UNESCO pagaidu sarakstā. Pulcējusi arhitektus uz diskusijām par katru lietu – vai sinagogā ierīkot bibliotēku, kur izvietot peldbaseinu utt., tā nonākot līdz labākiem risinājumiem, taču vislabāk Kuldīgas gēnu uztvērusi pētniecībā. Paralēli darbam maģistrantūras un doktorantūras studijās izpētījusi Kuldīgas arhitektūru un pilsētbūvniecību, un 2014. gadā, kad piedalījusies vecpilsētas zinātniskajā izpētē kā līdzautore, zināšanu bagāža bija uzkrāta iespaidīga.

Lielo notikumu kuldīdznieki atzīmēja vecpilsētas laukumā ar ANO karoga uzvilkšanu. Attēlā: Sanākušos uzrunā Būvvaldes vadītāja Jana Jākobsone.

Sekoja UNESCO nominācijas pieteikuma izstrāde vairāku simtu lappušu apjomā septiņos sējumos, kur metodikas sadaļā viens no galvenajiem elementiem bija vecpilsētas vērtības unikalitātes raksturojums. Salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, Skandināviju, Poliju un Baltkrieviju, neviena mazpilsēta šajā reģionā nav bijusi tik pasargāta kā Kuldīga Pirmajā un Otrajā pasaules karā, padomju laikā un mūsdienu attīstības ietekmē, tāpēc spējusi saglabāt tradicionālo viduslaiku mazpilsētu, skaidro Būvvaldes vadītāja. "

Būtisks apstāklis, ka Kuldīgā nebija dzelzceļa, tranzīta, ražošanas, izņemot "Vulkānu" (kokapstrādes un mēbeļu ražotne, kas nodega 2000. gadu sākumā. – I. P.), tāpēc tā nekļuva interesanta, lai ieguldītu un veidotu vēl jaunas rūpnīcas un būvētu dzīvojamo namu masīvus. Iedzīvotājiem nebija tik daudz līdzekļu, lai strauji pārveidotu savas ēkas. Karadarbības laikā nebija daudz objektu, kurus vajadzētu iznīcināt."

Jautāta, kas bijis grūtākais ceļā līdz UNESCO sarakstam, viņa stāsta, ka darbs ar uzņēmējiem, kas ienāk pilsētā un vēlas to izmainīt, nevis iekļauties.

Iedzīvotājiem vairumā gadījumu neesot vēlmes rīkoties neatbilstoši vecpilsētas raksturam – viņi pieļauj kļūdas nezināšanas dēļ. "Tāpēc izstrādājām metodikas, vadlīnijas, zinātniskos pētījumus, ar kuriem jebkurš var iepazīties arī internetā, sadrukājām brošūras un liekam tās pastkastītēs. Cilvēkiem jābūt informētiem, turklāt informācija jāpasniedz saprotamā veidā, tad arī neviens īpašu ļaunprātību nevēlēsies paveikt." Pārkāpējiem tiek piedāvāts atbalsts pārkāpuma likvidēšanai, kā arī tiek uzsākts administratīvais process. Kamēr patvaļība nav novērsta, pašvaldība nepiešķir līdzfinansējumu ēkas sakārtošanai.

"Kuldīgas vecpilsētā nav paredzēts nojaukt ēkas – ja kāda grūst kopā un īpašnieks grib to nojaukt, ir gadījumi, kad pašvaldība apmaksā ēku stiprināšanas darbus un pietiesā līdzekļus no īpašnieka, ja līdzekļu nav, pietiesā ēku. Tādā veidā ir sakārtoti vairāki nami, piemēram, vecās slimnīcas ēku komplekss, kur izvietotas izglītības iestādes," skaidro Būvvaldes vadītāja un piebilst, ka vienīgais disonējošais objekts, kuru varētu likvidēt, ir bijušās policijas metāla tornis.

Reklāma
Reklāma

Kuldīgai ir skaidra arī nākotne tuvākajiem pieciem, desmit un divdesmit gadiem – kā palielināt sakārtoto ēku skaitu, atjaunot dārzus vecpilsētā, mazināt transporta intensitāti u. c. Izstrādāti plāni ar finansējumu un atbildīgajiem, tāpēc tikai atliek tos īstenot.

Vecpilsētai jābūt dzīvai

Inese Astaševska, Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja

"Pēc uzņemšanas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā turpināsim strādāt kā līdz šim, tāpēc nav pamata bažām, ka pēkšņi mainīsies apbūves noteikumi vai prasības kļūs stingrākas. Kuldīgas iekļaušana tajā nozīmē, ka mūsu attieksme pret mantojumu tika atzīta par pareizu.

Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inese Astaševska.

Vairāk nekā 20 gadu laikā, kopš esam ceļā uz UNESCO sarakstu, ir notikusi iedzīvotāju domāšanas maiņa par labu vecpilsētas un tās vēsturisko vērtību saglabāšanai. Izveidojusies sadarbība ar namu īpašniekiem, apsaimniekotājiem, veikts kopīgs darbs, kas ir lielākais ieguvums.

Pieteikumā par galveno izvirzījām iedzīvotājus, nevis tūristus. Vecpilsētai arī turpmāk jābūt dzīvai, kurā cilvēki ikdienā dzīvo, iet uz darbu, svin svētkus, bērni dodas uz bērnudārzu un skolu, ļaudis izmanto pakalpojumus utt. 

Bez šaubām, gaidām tūristus, bet jānotur līdzsvars, lai pilsēta nekļūtu tikai par tūristu mītnes vietu. 

Pašiem jāizvērtē, cik tālu pilsētas viesus varam laist privātajā teritorijā. Droši vien būs gan tādi, kas atvērs plašākai apskatei savus pagalmus, gan arī tie, kuri vēlēsies saglabāt privātumu. Dzīvokļu izīrēšana pagaidām netiek reglamentēta, bet, iespējams, pienāks mirklis, kad to nāksies darīt. Riska plāns ik pa laikam jāizvērtē, vai nav laiks reaģēt.

Vecpilsēta ir mūsu kopīgā atbildība, tāpēc pašvaldība jau vairāk nekā desmit gadus summā līdz 30 tūkstošiem eiro līdzfinansē ēku restaurāciju, atjaunošanu un konservāciju, tostarp logu, durvju un visa pārējā, kas saistīts ar publisko vidi. Logu restaurāciju iedzīvotāji var veikt arī pašu spēkiem ar Kuldīgas restaurācijas centra atbalstu un pašvaldības finansējumu. Konkursā "Darīsim paši", kas attiecas uz visām novada teritorijām, palīdzam uzlabot vidi – lab- iekārtot pagalmus, ierīkot soliņus u. c., taču ar noteikumu, ka iedzīvotāji iegulda savu darbu.

Priecē, ka arvien biežāk namus atjauno ne tikai praktisku apsvērumu dēļ, bet arī tāpēc, ka vēlas izzināt, iedziļināties vēstures vērtībās un to saglabāšanā. Kuldīgas vecpilsētas piemēram seko arī ārpus tās – pagastos, veidojot īpašumus senākā, laukiem tuvākā stilā. Lai gan būvnoteikumi to neparedz, īpašnieki liek koka logus, jumtiem izmanto dakstiņus, veido gaisa dārzus, atjauno verandas."

Uzziņa

Kā Kuldīgas novada pašvaldība atbalsta namsaimniekus

  • No 2014. līdz 2023. gadam vēsturiskā centra restaurācijas 167 projektiem piešķirts līdzfinansējums 999 519 eiro.
  • Šogad budžetā vēsturiskā centra restaurācijai paredzēti 60 504 eiro, plānots atbalstīt 65 projektus.
  • Logu restaurācijā saviem spēkiem ik gadu iesaistās 25 līdz 30 ģimenes, katra atjaunojot pa diviem logiem.
  • Konkursam "Darīsim paši" šogad budžetā paredzēti 344 000 eiro, iesniegti 104 projekti, apstiprināti 50. Atbalsta summas lielākoties ir 800 eiro un mazākas.

Kuldīgas novada pašvaldības informācija.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
MĀJA ĢIMENE
Reklāma