Sava enerģija. Vai kabeļi Baltijas jūrā nodrošinās lētāku elektrību?

Centieni nodrošināt tautsaimniecībā zemākas enerģijas cenas parasti sastāv no diviem elementiem – lētās enerģijas ražošanas pašiem un (vai) lētākas enerģijas importēšanas no kaimiņiem. Par ražošanu ar saules, vēja, ūdens, kodolenerģijas vai gāzes palīdzību jau rakstīts diezgan daudz, tādēļ šoreiz par enerģijas importēšanu un eksportēšanu, koncentrējoties uz visperspektīvāko enerģijas veidu – elektrību.

Nesen notikusī elektroenerģijas pārvades sistēmas pilnīga apstāšanās Spānijā, Portugālē, Andorā un daļā Dienvidfrancijas ar jaunu spēku pievērsa sabiedrības uzmanību starpvalstu savienojumiem. Notikušās katastrofas novēršanas gaitā noskaidrojās, ka Spānijas un Francijas starpvalstu elektroenerģijas savienojumi ļauj piegādāt Ibērijas pussalas tirgum tikai 2% no nepieciešamās elektroenerģijas, tādēļ krīzes situācijā, kad uz vairākām sekundēm pazuda 60% no Spānijas elektrību ražojošajām jaudām, Francija nespēja nākt palīgā tādā mērā, lai novērstu sistēmas atslēgšanos. Lielā mērā šī situācija ir sekas Francijas pretestībai būvēt papildu savienojumus ar Spāniju, jo tādu esamība ļautu Francijas tirgū plaši ieplūst lētajai Dienvidspānijas saules enerģijai, kas varētu apdraudēt franču elektroenerģijas ražotājus. Tie savukārt balstās uz atomelektrostacijām, kuru ražotā elektrība ir dārgāka. Un šī fakta konstatācija atspoguļo kopējo situāciju Eiropā – lai gan kopumā valstu elektroenerģijas tirgi ir savienoti, tomēr vienlaikus sistēmā ir arī daudzi šaurie pudeles kakli, kas neļauj darboties pietiekami efektīvi. Tādēļ kādreiz piedāvātā ideja, kas paredzēja, ka Eiropā būtu jābūvē tādas caurlaides spējas starpvalstu savienojumi, kas vajadzības gadījumā ļautu brīvi pārsviest elektroenerģiju no Portugāles līdz Baltijas valstīm un atpakaļ, pagaidām vēl ir ļoti tālu no praktiskās īstenošanas. Turklāt šādas caurlaidības spējas visas Eiropas mērogā izmaksātu ļoti dārgi.

Valstīm jānodrošina zināma pašpietiekamība

"Valstu elektrības pārvades starpsavienojumi nemitīgi attīstās, un Eiropas pārvades sistēmu operatoru tīkla (ENTSO-E) desmit gadu investīciju plāns paredz tālāku to attīstību, tomēr šie plāni balstās uz ideju, ka katrai valstij jāspēj nodrošināt zināms pašpietiekamības līmenis elektroenerģijas ražošanā un ar savienojumu palīdzību būtu jāpiepērk klāt tikai trūkstošais apjoms vai jāpalīdz blakus valstīm nobalansēt elektrības tirgu," skaidro VAS "Augstsprieguma tīkls" valdes priekšsēdētājs Rolands Irklis. "Neskatoties uz to, starpvalstu elektroenerģijas plūsmas no gada uz gadu kļūst arvien lielākas un ir mirkļi, kad elektrības cenas visā Eiropā no Somijas līdz Francijai ir vienādas. Tas būtībā nozīmē, ka 

vienotais Eiropas elektroenerģijas tirgus jau šobrīd sekmīgi strādā un starpsavienojumu caurlaides spējas jau šobrīd ir pietiekamas, lai tie spētu kaut kur saražotu lētu elektroenerģiju nogādāt visā Eiropā. 

Šādas plūsmas notiek katru dienu. No otras puses – fakts, ka notiek nelieli elektroenerģijas plūsmas sastrēgumi, vienlaikus nozīmē arī to, ka infrastruktūra ir labi noslogota, ka mēs neesam to uzbūvējuši par daudz un šādi nelietderīgi iztērējuši naudu."

Latvijas iedzīvotāju sadzīvi šie projekti šobrīd un nākotnē galvenokārt varētu ietekmēt tieši elektrības cenu ziņā. R. Irklis stāsta, ka jau pašlaik vērojams: ja strādā visi starpvalstu savienojumi ar Somiju un Poliju, tad elektrības cenas Baltijas valstīs var būt visai tuvas cenām Zviedrijā un Somijā, kur jau izveidotas ievērojamas atjaunojamo resursu ģenerējošās jaudas. Savukārt, tiklīdz kāds "nejauši" vilkts enkurs kādu no kabeļiem pārrauj, parādās ievērojama cenas starpība starp Baltijas jūras ziemeļu un dienvidu daļu. Otrs starpvalstu savienojumu aspekts saistīts ar energoapgādes drošību – vairāk savienojumu ļauj vieglāk balansēt tirgus jaudas. Jāpiebilst, ka visas trīs Baltijas valstis ir apņēmušās ievērojami palielināt atjaunojamo resursu elektrības ražošanu – no 3,1 gigavata (GW) 2023. gadā līdz 19,6 GW 2030. gadā. Šāda ražošanas jauda ievērojami pārsniedz pašu Baltijas valstu patēriņa vajadzības, un tā būtu vai nu jāeksportē, vai no tās jāražo zaļais ūdeņradis.

Entuziasms nedaudz apsīcis

Lai gan Baltijas jūras valstis ir relatīvi labi savienotas savā starpā ar augstsprieguma līnijām, tomēr dažās valstīs vērojams arī zināms entuziasma apsīkums jaunu savienojumu būvē. Tas visvairāk attiecas uz Zviedriju un saistīts ar tās pieredzi ar "NordBalt" kabeli, kas savieno Zviedriju un Lietuvu. Šis Zviedrijas–Lietuvas 700 MW jaudas savienojums tika uzbūvēts 2015. gadā un bija iecerēts kā abpusējas darbības savienojums. Tomēr realitātē ir iznācis tā, ka pēc enerģijas mūžam izslāpusī Lietuva "nosūc" lēto elektroenerģiju no Zviedrijas, tādējādi Dienvidzviedrijas cenu zonā ir paaugstinājušās elektrības cenas – proti, kabelis strādā gandrīz tikai vienā virzienā. Tas ir krietni atvēsinājis zviedru vēlmi būvēt jaunus papildu starpsavienojumus ar Baltijas valstīm, kaut gan no elektroapgādes drošības viedokļa tādi būtu nepieciešami. Tieši šī paša iemesla dēļ Zviedrija pērn atteicās no idejas būvēt jaunu starpsavienojumu ar Vāciju, motivējot to ar Vācijas tirgus nesakārtotību un to, ka tā nav sadalīta cenu zonās. "Mēs šobrīd cenšamies pārliecināt Zviedriju, ka situācija Baltijas valstīs diezgan strauji mainās un tuvākajā desmitgadē mainīsies vēl straujāk," skaidro Rolands Irklis. "Proti, 

Baltijas valstīs kopumā un Latvijā jo īpaši ir ļoti augsts atjaunīgās enerģijas ģenerācijas potenciāls. Tādēļ nākotnē lētā enerģija varētu plūst abos virzienos, kā tas jau šobrīd dažreiz notiek, 

pateicoties straujajai atjaunojamo resursu enerģētikas attīstībai Lietuvā. Papildu faktors ir tas, ka Zviedrijā tiek prognozēts ļoti straujš elektroenerģijas patēriņa pieaugums, savukārt ģenerējošo jaudu attīstības prognozes atpaliek. Baltijas valstīs situācija ir pretēja – ģenerējošo jaudu attīstības prognozes pārspēj patēriņa pieauguma prognozes. Tādēļ var prognozēt, ka jauns elektrības kabelis Baltijas jūrā nākotnē varētu sākt atbilst arī Zviedrijas interesēm."

Ražot metanolu, nevis būvēt kabeļus

Nedaudz atšķirīgs viedoklis par notiekošo ir Vācijas IKEM institūta pētniekiem. IKEM (Klimata aizsardzības, enerģijas un mobilitātes institūts) ir Vācijas nevalstiskā organizācija un pētījumu institūts ar 15 gadus ilgu vēsturi, kas cieši saistīts ar Greifsvaldes Universitāti. IKEM nodarbojas ar enerģijas transformācijas un mobilitātes jautājumiem, lai veicinātu klimata mērķu sasniegšanu.

IKEM Klimata un inovāciju departamenta vadītāja Annika Nikolāss Pondera: "Starpvalstu savienojumi attīstās visā Eiropā, taču nevar noliegt, ka gribētos, lai tie attīstās vēl ātrāk – no tā ļoti atkarīga Zaļā kursa mērķu sasniegšana."

Foto: Publicitātes

Šī institūta klimata un inovāciju departamenta vadītāji Annika Nikolāss Pondera un Damirs Belltheus Avdics uzskata, ka Baltijas reģionā būtu jāapsver ne tikai jaunu virszemes un jūras kabeļu vilkšana, lai transportētu no atjaunojamiem resursiem iegūto elektroenerģiju, bet arī šīs enerģijas izmantošana zaļā ūdeņraža, kā arī zaļā amonjaka vai zaļā metanola radīšanai. Par sašķidrināta ūdeņraža uzglabāšanas un pārvietošanas grūtībām vēstīts daudz: tā šķidrā stāvokļa saglabāšanai nepieciešama -2520C temperatūra un spiediens, bet divu no ūdeņraža atvasināto produktu (amonjaka un metanola) transportēšana ir daudz vienkāršāka un lētāka, tostarp lētāka arī par simtiem kilometru garu augstspriegumu kabeļu būvi.

IKEM Klimata un inovāciju departamenta pētnieks Damirs Belltheus Avdics: "Baltijas reģionā būtu jāapsver ne tikai jaunu virszemes un jūras kabeļu vilkšana, lai transportētu no atjaunojamiem resursiem iegūto elektroenerģiju, bet arī šīs enerģijas izmantošana zaļā ūdeņraža un no šī ūdeņraža atvasinātu produktu – zaļā amonjaku vai zaļā metanola – radīšanai. Šos produktus transportēt ir ekonomiski izdevīgāk."

Foto: Publicitātes

Zaļais metanols, kuru ražotu no ūdeņraža un ogļskābās gāzes, var tikt izmantots kā kuģu un lidmašīnu degviela, tas var būt arī elektrības uzglabāšanas līdzeklis un ķīmiskās ražošanas izejviela. Savukārt ar zaļo amonjaku saistītas zināmas cerības autoindustrijā. Tā varētu būt alternatīva degviela benzīnam un dīzelim. Vācijas pētnieki uzskata, ka šo produktu ražošana būtu vērtīgs papildinājums jaunām augstspriegumu līnijām enerģijas transportēšanas jomā. Tāpat viņi apgalvo, ka Zviedrijas atturība jaunu starpsavienojumu būvē ar Vāciju un Lietuvu nav saistīta tikai ar to, ka zviedri nevēlas savu lēto elektroenerģiju eksportēt uz citām valstīm, bet paši piedzīvot elektrības cenu kāpumu, bet arī ar to, ka Zviedrijas pilsētiņā Ērnšeldsvīkā uz ziemeļiem no Stokholmas tiek plānota lielas zaļā metanola rūpnīcas būve un, zviedruprāt, eksportēt zaļo metanolu būtu izdevīgāk nekā pliku elektrību.

Cer pārliecināt

Tostarp R. Irklis klāsta, ka no Latvijas interešu viedokļa svarīgākie šobrīd ir divi projekti. Pirmais no tiem ir Latvijas–Gotlandes salas–Zviedrijas potenciālais savienojums, kas pazīstams ar abreviatūru "LaSGo". Zviedrijas ieguvums no šī savienojuma varētu būt labāka Gotlandes salas integrācija Zviedrijas elektrosistēmā, jo arī Gotlandei ir ievērojams atjaunojamo resursu elektroenerģijas ražošanas potenciāls, kā arī pieeja Baltijas valstu elektrības resursiem. Par šī kabeļa būvi tuvākajā laikā notiks sarunas, ja tās sekmēsies, tad projekts varētu tikt īstenots līdz 2040. gadam. Ar Latviju kabelis savienosies kaut kur Ventspils apkārtnē. Aptuvenās aplēstās izmaksas – apmēram 900 miljoni eiro. Pēc R. Irkļa domām, šis projekts Latvijai ir vissvarīgākais.

VAS "Augstsprieguma tīkls" valdes priekšsēdētājs Rolands Irklis: "Jau pašlaik vērojams – ja strādā visi starpvalstu savienojumi ar Somiju un Poliju, tad elektrības cenas Baltijas valstīs var būt visai tuvas cenām Zviedrijā un Somijā, kur jau izveidotas ievērojamas atjaunojamo resursu ģenerējošās jaudas."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Otrs svarīgs projekts ir Latvijas–Igaunijas ceturtais starpsavienojums ar 1000 MW jaudu, kas ies no Ventspils līdz Sāmsalai. Būtībā šis projekts ir daļa no plānotā Ziemeļu–Dienvidu elektroenerģijas koridora, kas savienos Somiju, Baltijas valstis un Poliju. Sākotnēji šis savienojums tika plānots kā jūrā esošo vēja parku savienojums, bet šobrīd abas valstis, Latvija un Igaunija, uz šo projektu skatās kā uz pilnīgi neatkarīgu – proti, tas ir ekonomiski izdevīgs neatkarīgi no tā, kā īstenosies jūras vēja parku būves projekti. Attieksmes maiņu nosaka tas, ka šis projekts potenciāli ļautu Baltijas valstīm plašāk piekļūt Somijas atjaunojamo resursu un atomelektrostaciju radītajai elektroenerģijai. "Pašlaik notiek gatavošanās priekšdarbiem – Igaunijai jāaizbūvē savienojumi līdz Sāmsalai, bet Latvijai – tālākie savienojumi līdz Brocēniem un no turienes – uz Lietuvu, bet Lietuvai – papildu savienojumus ar Poliju," skaidro Irklis. "Ar šo projektu cieši saistīts arī nākotnē plānotais "Estlink 3" jūras kabelis ar 700 MW jaudu, kas savienos Somiju ar Igauniju, kā arī Polijas un Lietuvas sauszemes savienojums ar 700 MW jaudu "Harmony Link", ko plānots izbūvēt līdz 2030. gadam. Prognozējamās Latvijas–Igaunijas ceturtā savienojuma izmaksas ir 923 milj. eiro, taču jāņem vērā, ka ar šo projektu saistītas arī citas izmaksas: Ventspils–Kuldīgas–Brocēnu–Varduvas savienojuma izbūvei, kas varētu prasīt ap 600 miljoniem eiro, tostarp – daļa naudas paredzēta esošās 110 kilovoltu (kV) līnijas pārbūvei par 330 kV līniju."

Irklis uzskata – var diezgan droši prognozēt, ka līdz 2035. gadam šie savienojumi tiks uzbūvēti, jo projekti ir iekļauti gan nacionālajos 10 gadu investīciju plānos, gan arī atbilstošā Eiropas Savienības plānā. 

Šobrīd notiek jūras teritoriju izpēte un teritorijas izpēte ap Ventspili, meklējot piemērotāko zemūdens kabeļa savienojuma vietu. Savukārt "Augstsprieguma tīkls" tikko paziņojis, ka noslēgts līgums par šī projekta ietekmes uz vidi novērtēšanu.

Visbeidzot, jaunākais no projektiem ir iespējamais Baltijas valstu un Vācijas savienojums. Pašreizējā iecere paredz, ka tas būs ļoti jaudīgs – 2000 MW – jūras kabelis, kas ar sauszemi savienotos kaut kur Latvijas–Lietuvas robežas tuvumā, pagaidām vēl nav lemts, kur tieši. Izmaksas vēl nav zināmas, bet, ja tiks pieņemts lēmums par šāda jūras kabeļa būvi, tad skaidrs, ka investīcijas būs mērāmas vairākos miljardos eiro. Vācijas interese par šāda kabeļa būvi esot liela, bet izbūves perspektīvas atkarīgas no ES līdzfinansējuma iegūšanas, kas parasti ir 50% no izmaksām. Šī gada aprīlī Latvijas, Lietuvas un Vācijas enerģētikas ministri konceptuāli vienojušies par šāda lieljaudas elektrības starpsavienojuma būvi starp Vāciju un Latviju vai Lietuvu Baltijas jūrā un šāda pieteikuma iesniegšanu ES 10 gadu investīciju plānam.

Uzziņa

Augstsprieguma starpsavienojumu izmaksas un dzīves cikls

Starpsavienojumu dzīves cikls un investīciju atmaksāšanās periods ir apmēram 40–50 gadi, lai gan to vajadzības gadījumā ir iespējams arī pagarināt.

Viens kilometrs augstsprieguma 330 kV kabeļa Latvijā maksā apmēram 1,6 milj. eiro bez apakšstaciju izbūves, bet 1 km 110 kV kabeļa maksā apmēram 1,4 milj. eiro, arī bez apakšstacijām.

Ar jūras kabeļiem Latvijai pagaidām pieredzes nav, bet tie maksā vēl dārgāk – dārgāks ir gan pats kabelis, gan arī sauszemes infrastruktūra. Piemēram, plānotajam Somijas–Igaunijas papildu elektrības savienojumam "Estlink – 3" 120 km garumā plānotās investīcijas ir apmēram vienu miljardu eiro lielas.

Dārga komponente šādos savienojumos ir līdzstrāvas–maiņstrāvas pārveide sauszemes stacijas abos jūras kabeļa galos, jo lielākos attālumos līdzstrāvas kabelis maksā daudz lētāk nekā maiņstrāvas kabelis, tādēļ transportēt līdzstrāvu ir izdevīgāk. Līdz ar to vairums jūras kabeļu ir līdzstrāvas kabeļi, taču ir arī izņēmumi – piemēram, plānotais Latvijas–Igaunijas ceturtais starpsavienojums, kas arī būs jūras kabelis, būs tieši maiņstrāvas kabelis, jo šis kabelis būs samērā īss.

Ņemot vērā Baltijas jūrā notiekošo "kabeļu karu", jau šobrīd tiek strādāts pie inženiertehniskajiem risinājumiem, kas spētu novērst šādus incidentus ar jūrā ieguldītajiem kabeļiem nākotnē. Pastāv divas iespējas, kā pasargāt zemūdens kabeļus no pārraušanas ar enkuru – viena ir ieguldīt kabeļus tranšejā, kas tiek izrakta jūras dibenā, bet otra – veidot abās pusēs kabelim nelielus vaļņus, lai pa jūras dibenu vilktais enkurs palecas uz tiem un pārlido pāri kabelim. Nākotnē, ierīkojot kabeļus uz Baltijas jūras gultnes, šīs pieejas noteikti tiks liktas lietā.

Dati: AST.

Sava enerģija

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".