Par trauslo cilvēku pasaules vājprātā. Saruna ar režisoru Ralfu Liepu

15. maijā Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos E. T. A. Hofmaņa "Smilšu cilvēks" Ralfa Liepas režijā.

E. T. A. Hofmanis (1776–1822) ir vācu rakstnieks, viens no izcilākajiem romantiķiem un ietekmīgākajiem 19. gadsimta autoriem. Plaši pazīstama ir pēc Hofmaņa stāstu motīviem veidotā Žaka Ofenbaha opera "Hofmaņa stāsti", kas nupat Aika Karapetjana režijā ienākusi Latvijas Nacionālās operas repertuārā.

Kultūras akadēmijas ceturtā režijas kursa studentam Ralfam Liepam "Smilšu cilvēks" ir diplomdarbs un arī debija Nacionālajā teātrī.

Ralfs Liepa: "Manī ir vēlme pašam radīt savu realitāti, redzēt, kā tā veidojas, kā materializējas tas, ko sevī dziļi impulsu līmenī vai bildēs galvā esmu ieraudzījis, satvēris, sajutis."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Tie, kuri seko jaunākajām teātra aktualitātēm, būs pamanījuši jūsu iestudēto izrādi "Santakrusa" "Zirgu pastā" nupat martā un pirms tam festivālā "Patriarha rudens" Viljama Šekspīra "Kā jums tīk", Pētera Pētersona lugu "Mirdzošais un tumši zilais", kā arī iestudējumu "Ivonna, Burgundijas princese", kas veidots pēc poļu autora Vitolda Gombroviča lugas motīviem. Bet, tā kā, pieļauju, plašākai publikai jūsu vārds būs jaunatklājums, tad vaicāšu – kas pēc jūsu paša domām, Ralf, ir būtiskākais, kas sabiedrībai par jums būtu jāzina?

R. Liepa: Esmu cilvēks, kurš visu bērnību aizvadījis pie jūras Engurē, kur šobrīd, kopš māte ar tēvu pārcēlušies uz Tukumu, joprojām dzīvo mani vecvecāki. Man, patiesībā pēc dabas jūtīgam, jūra laikam iedevusi zināmu rūdījumu, jo cilvēki, kas dzīvo pie jūras, mēdz būt diezgan skarbi un asi, pašiem to negribot. Un, jā, varbūt kāds jūras rūdījums manī ir. Mani jūra pievelk, jo, stāvot tās krastā, visas problēmas, viss, par ko ņemies, kaut kur it kā zūd un izgaist pret to plašumu tavā priekšā. Un jūra ir arī fantastiski rosinoša.

Otra būtiskākā lieta teātra sakarā ir tā, ka esmu no tiem cilvēkiem, kuri ļoti mērķtiecīgi un ļoti ilgi gājuši uz teātra un tieši režijas profesiju. Vasarā man būs divdesmit astoņi gadi. Man ir arī vecāki kursabiedri, bet viņiem profesionālais ceļš vijies citādi. Kultūras akadēmijā esmu stājies vairākas reizes, uz vairākiem aktieru kursiem, arī uz iepriekšējo režisoru kursu, kura audzēkņi studijas jau beiguši pirms četriem gadiem. Pēc vairākām neiekļūšanām tomēr nezaudēju vēlmi būt teātrī, un nu acīmredzot visi apstākļi sakrituši tā, kā tiem bija jāsakrīt, un es iestājos Kultūras akadēmijā īstajā brīdī, īstajā laikā, īstajā kursā, satikos ar īstajiem cilvēkiem un esmu priecīgs, ka tas tā ir noticis. Un uzskatu, ka visi iepriekšējie pārbaudījumi tikai vēl vairāk noturēja manu vēlmi būt šajā profesijā, pārliecināties, vai teātris tiešām ir tas, kam vēlos veltīt savu dzīvi.

Tad jājautā – kāpēc tieši teātris?

Man vienmēr patikušas radošas lietas. Skolas laikā domās esmu izgājis cauri visdažādākajām profesiju izvēlēm – gleznotājs, vēsturnieks… Līdz vienā brīdī apjautu, ka visas tās lietas teātrī satiekas. Pētīt, lasīt, visu laiku meklēt jauno… Teātrī var apvienot vizuālās lietas, psiholoģiskās, kas pētī cilvēka apziņu, arī filozofiju. Un kā virsslānis ir spēle, kas mani fascinē visvairāk. Spēle, kas ir teātra būtības pamatā. Tajā iekšā ir kāds bērnības dullums, jautrība. Runājam no skatuves par nopietnām tēmām, bet tam visam ir kāds vieglums klāt. Jo tas, kas notiek uz skatuves, taču nav līdz galam pa īstam. Tā ir ilūzija, ko radām par dzīvi.

Kāds teātris ir jūsējais?

Man teātrī ļoti patīk tas, ka varam spēlēties ar laiku, lēkāt tajā, jaukt reālo ar pagātni, sapņiem, iztēloto. Aktieriem vienmēr esmu teicis, ka man patīk veidot izrādi kā apziņas telpu, patīk, ka uz skatuves cenšamies parādīt to, kas notiek cilvēka prātā, un attēlot to uz skatuves. Un, no tā visa izejot, uz skatuves notiekošais vienmēr ir mazliet deformēts. Tāpēc mani vienmēr ļoti interesējis spēles teātris – groteska, klaunāde, viss spilgtais. Un vēl viena lieta, kas noteikti iekļaujas apziņas telpā, ir kaut kāda metafizika, sajūta, ka visu laiku blakus ir kaut kas nezināms, varbūt mazliet baiss, katrā ziņā no cita lauka, ka bez apkārt redzamā vēl ir kaut kas cits, prātam neizskaidrojams.

"Patriarha rudenī" divās izrādēs – "Spēles ar uguni" un "Kroplis no Inišmānas" – jūs redzējām arī kā aktieri. Tad kas vilina vairāk – aktiera darbs vai režija?

Režija, protams. Aktiera darbs nav mans. Varu nospēlēt atsevišķas lomas – arī šobrīd spēlēju vienā no aktieru kursa diplomdarba izrādēm "Sapņotāji" Tabakas fabrikā. Tā ir mūsu versija par delartisko komēdiju, un, tā kā tas ir spēles teātris, kas man ārkārtīgi patīk, es to izbaudu. Bet esmu sapratis, ka es nevarētu būt aktieris, jo – nezinu, varbūt esmu pārāk liels egoists – nevarētu pakļauties režisora vēlmēm un darīt to, ko viņš no manis prasa, sevišķi vēl, ja konkrētais materiāls mani nesaista. Manī ir vēlme pašam radīt savu realitāti, redzēt, kā tā veidojas, kā materializējas tas, ko sevī dziļi impulsu līmenī vai bildēs galvā esmu ieraudzījis, satvēris, sajutis, kā to panākt redzamu, sajūtamu, dzīvu.

Kas jūs vispār satrauc šajā laikā?

Politiskā situācija pasaulē atstāj smagu sajūtu. Varbūt to pat varētu raksturot kā bailes no tā, kas varētu notikt tālāk, cik tālu tas viss vēl var aiziet. Šajā laikā man ļoti svarīgi liekas runāt par to, kā mēs cits citu sadzirdam savā dzīvē. Un vēl man šķiet, ka nupat ārkārtīgi pietrūkst cilvēcības. Ikdienas skriešanā, visā tajā dzīves plūdumā kaut kā nesadzirdam viens otru. Kaut kur traucamies, bet otru cilvēku blakus nesadzirdam. Precīzākais vārds varbūt būtu – neiedziļināmies līdz galam otra teiktajā, viņa domās, tajā, kas līdzcilvēku satrauc. Un emocionāli man tas liekas ļoti bīstami.

Kāpēc debijai uz Nacionālā teātra skatuves izvēlējāties tieši Hofmaņa "Smilšu cilvēku"?

Kad to piedāvāju un Nacionālais teātris šo izvēlējās, mana pasniedzēja Māra Ķimele teica, ka tas būs ļoti inscenējams darbs. Un tā arī ir. Man ir tāds sarakstiņš ar literatūru, kas mani interesē. Domājot par diplomdarba iestudējumu, gāju tam cauri, vairākus darbus atķeksēju – jāizlasa, jāizlasa, jāizlasa… To vidū bija arī Hofmanis. Kad "Smilšu cilvēku" izlasīju, sapratu, ka tas ir par mani, ka šajā stāstā redzu sevi. Ar visām tām šausmīgajām neirotiskajām bailēm, ar to satraukumu, sasprindzinājumu, kas tevi stindzina, neļauj rīkoties, neļauj iet uz priekšu. Vienlaikus apkārtējie cilvēki tev saka – tu tās bailes pats esi izdomājis, tev pašam patīk ciest… Ar tādiem tekstiem uz tevi iedarbojas, vēlot labu, gribot palīdzēt. Un tu jau saproti – jā, paldies, bet es nevaru tās bailes un nedrošību ne racionāli izskaidrot, ne arī šo trauksmi no sevis izraut. Varbūt vēlme no tā visa aiziet citā pasaulē man ir teātris, mans patvērums, varbūt skatuve arī ir glābiņš no realitātes. Bet, ja man jautā, es patiešām racionāli nevaru izskaidrot, kas man traucē dzīvi tvert atbrīvotāk, vieglāk. Domājot par "Smilšu cilvēku", man liekas, šodien pār mums gāžas informācijas pārbagātība, notikumu, dažādu skatpunktu blīvums. Un varbūt pārspīlētā viedokļu daudzveidība ir tieši tā, kas cilvēka prātā nojauc kaut kādu būtisku mehānismu, tādu veselīgu, pašam savu spriestspēju. Ja to viedokļu ir tik bezgala daudz, tad kurā pusē īsti ir patiesība? Kam pieslieties? Kam noticēt? Hofmaņa stāstā viss sākas bērnībā – ar vecāku stāstu par smilšu cilvēku, kurš nepaklausīgajiem bērniem ber acīs smiltis un pat izrauj tās. Ar šo vecāku stāstu par smilšu cilvēku zēns tiek traumēts uz visu mūžu. Baisais tēls viņu turpina vajāt. Šeit nostrādā aspekts – vecāki, jūs esat atbildīgi par to, ko stāstāt saviem bērniem. Runājot metaforās, acis, kuras aizbēris smilšu cilvēks, ir katra cilvēka personīgais skatījums uz lietām. Mūsu izrādē galvenais varonis Natanaēls zaudē saprātu, dzīvojot bailēs palikt bez sava paša skaidra skatījuma uz notiekošo. Natanaēlam ir ārkārtīgi izteikta iztēle, fantāzija, viņš visu dzīvi tver ar atvērtiem nervu galiem un atvērtu sirdi. Viņam nav racionāla prāta pieslēguma lietām. Visu dzīvi viņš tver ar sajūtām, impulsiem, sirdi. Izrādē ir ļoti daudz dažādu metaforu. Katru ainu var tulkot kā metaforu vai alegoriju. Izrādes beigās viens no tēliem tā arī saka – ja jūs nesaprotat, kādēļ šis viss jāskatās, – tad tā ir viena vienīga alegorija, metaforas turpinājums. Viena no tādām ir arī galvenā varoņa satikšanās ar Olimpiju, kas, pēc Hofmaņa, ir lelle, bet mūsu versijā esam to veidojuši kā mākslīgi radītu cilvēku, mākslīgo intelektu cilvēka veidolā. Šai mākslīgajai būtnei nav nekādas iekšējas empātijas, bet to, kas Natanaēlam pietrūkst dzīvē, viņš projicē šajā radībā pats. Ieliek viņā tās jūtas, kā dzīvē trūkst un ko viņš vēlētos saņemt.

Vai dzīvē esat saticis tik emocionāli jūtīgus cilvēkus kā Natanaēls?

Teātrī jau ir diezgan daudz jūtīgu cilvēku, bet teātra vide arī prasa ārkārtīgu rūdījumu. Nacionālajā teātrī esmu nonācis ne tajā labākajā formā pēc ļoti grūtas un garas sezonas, kurā bija pieci darbi pēc kārtas. Rudens sākumā savam aktieru kursabiedram Sergejam Smikovam izveidoju monoizrādi "Kocenieki un tāsenieces", kas joprojām tiek spēlēta "Zirgu pastā". Tad ilgs process bija ar "Sapņotājiem", kas sākās oktobrī un joprojām tiek rādīts Tabakas fabrikā, pēc tam nāca "Santakrusa," un nedēļu pēc pirmizrādes sākās mēģinājumi šeit. Nav ko slēpt, man neiet viegli. "Smilšu cilvēks", negribētos teikt – avangardiska, bet ir izteikti laikmetīga izrāde. Taču nevajag baidīties no tā, ka šis materiāls ir ļoti mistisks, mīklains, veidots diezgan izteiktā šausmu estētikā. Ļoti ceru, ka skatītāji nenobīsies un neteiks, ka šis ir kaut kas nesaprotams. Varbūt daži arī tā sacīs, bet ceru, ka cilvēki tomēr spēs no stāsta sižeta abstrahēties un uztvert redzēto emocionāli. Jā, izrādes forma veidota spilgta, baisa, krāsaina, bet būtiskākais man ir tas, ka centrā būs cilvēks. Trauslais cilvēks pasaules vājprātā un haosā. Tāpēc ļoti ceru, ka skatītājs spēs šo stāstu vairāk uztvert ar sirdi.

Vai vispār teātrī ir kāds darbs, kura centrā nav cilvēks?

Bet bieži aizmirstam, cik ārkārtīgi svarīgs viņš ir. Un tad cilvēks pazūd sīkās detaļās vai globālās tēmās. Mani, piemēram, neinteresē mākslā risināt, lai cik nozīmīgas tās tēmas arī būtu, šabloniskā vai saukļu līmenī. Pat ja arī risinām kādu sociālu ideju, tad kā tā atsaucas uz cilvēku šodien? Es par to vienmēr domāju. Var jau uz skatuves uzvest visādus traktātus – bet kā vārdā?