6.3 °C
Aprīlī Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītajā festivālā "Uz Tukumu pēc literatūras" notika diskusija, kuras uzdevums bija noskaidrot, kāpēc visvairāk pārdotās un lasītās grāmatas (runājam par prozu) reti ir kritiķu augstu novērtētas, turpretī godalgotās neiet pie sirds lasītājiem. Kur tas suns aprakts? Sarunā piedalās žurnāliste un rakstniece GUNA ROZE, rakstnieks GUNTIS TĀLERS, literatūrzinātniece, apgāda "Zvaigzne ABC" redaktore BĀRBALA SIMSONE, grāmatu blogere LILITA LINKEVIČA jeb LILIASA un Tukuma bibliotēkas pieaugušo nodaļas vadītāja DACE BRAKMANE.
Dažādās literārās gaumes
G. Roze: Iesākumam atklāsim, ko mēs paši izvēlamies lasīt.
D. Brakmane: Tas, kas patīk man, patīk arī lielam vairumam bibliotēkas lasītāju. Man patīk, ka vienā grāmatā savienojas vairākas lietas. Pirmkārt, tā ir kāda sabiedrībā aktuāla problēma. Otrkārt, varoņiem jābūt ar saviem raksturiem, jo no rakstura izriet viņa darbība. Treškārt, man patīk valoda, kas ieved stāsta vai romāna vidē kā filmā. Ceturtkārt, tas ir sižets – labs saturs ar sākumu un beigām. Vārdu sakot, man patīk, ka rakstnieks mani aizved tur, kur grib mani aizvest, un pasaka to, ko grib man pateikt.
L. Linkeviča: Vieglāk ir pateikt, ko man negribas lasīt. Aiz borta pārsvarā paliek romantiskie romāni. Tādi, kas būvēti klišejiskos rāmīšos. Vienā reklāmā teica: pārsteidz mani, ja vari! Patīk, ja autors mani pārsteidz vai nu ar valodu, vai kādu sižeta odziņu.
B. Simsone: Mana profesija ir saistīta ar lasīšanu, un ikdienā sanāk lasīt ārkārtīgi daudz nepublicētu darbu, izdevniecībā iesūtītos manuskriptus. Par mani varētu teikt: padari savu hobiju par darbu, un tu strādāsi 24 stundas dienā. Lasīšana kādā brīdī nogurdina, un tad es gribu brīvajā brīdī darīt jebko citu, tikai ne lasīt. Bet vienmēr esmu aizrāvusies ar fantāzijas un fantastikas literatūru, kaut gan arī tas jau zināmā mērā kļuvis par profesiju, jo ar to saistīta mana zinātniskā darbība. Sanāk, ka pēc brīva prāta es izvēlētos lasīt kaut ko, kas nav fantāzija vai fantastika, piemēram, detektīvromānus, kā arī, protams, es lasu jaunāko latviešu literatūru, jo rakstu recenzijas.
G. Tālers: Mana literārā gaume vēl ir jaunekļa līmenī, jo man galvenais, lai būtu spraigs sižets, kas rosina smadzenes darboties, lai būtu raita valoda, lai darbā būtu kāds noslēpums. Grāmatas saturu var salīdzināt ar ūdeni. Ir tādas – ar straumi, kas tevi rauj uz priekšu, un tu nevari apstāties, kamēr viss nav beidzies, un ir rāmākas – kā ezers. Un ir arī kā aizaudzis dīķis, kur tu ar savu gumijas laiviņu peries, peries, kamēr iestrēgsti un aizmiedz ar grāmatu uz sejas. Esmu pirmā ūdens tipa – straumes – piekritējs. Un, tāpat kā Dace, vēlos, lai uzrakstīto varu iztēloties kā filmā. Manuprāt, tā arī ir labas literatūras pazīme, ja teksts atraisa domāšanu, ja lasītājs to sāk projicēt jau četrās dimensijās savā prātā.
G. Roze: Ja, skatoties filmu vai lasot grāmatu, varu atbildēt sev, kāpēc es to lasu vai skatos, tad darbs ir labs. Bet, ja rodas sajūta, ka tas ir zemē nomests laiks, jo mani baro ar "fastfood", tad nē. Ārkārtīgi patīk pieķert sevi domājam, kā autors to dabūjis gatavu. Bariko, piemēram. Ar kādiem paņēmieniem viņš to izdara? Un, ja, pati būdama autore, to nevaru atkost, tad man tā ir laba grāmata. Sižets man nav pats svarīgākais. Bojevikus vispār nespēju skatīties, tie mani garlaiko, arī detektīvromānos lielākoties ir vienalga, kurš bija slepkava, ja tas ir vienīgais, par ko autors liek domāt.
Bārbala, vai ir daudz piemēru, kad grāmata ir augstu novērtēta gan no lasītāju, gan kritiķu puses?
B. Simsone: Man gribētos protestēt pret apzīmējumu "laba literatūra", jo tad mēs momentā kaut ko sākam klasificēt. Mēs katrs tomēr esam ļoti subjektīvs. Es atzīstu, ka Bariko raksta labu literatūru, bet man viņa darbi nepatīk. Nesen sanāca diskusija ar rakstnieku Aivaru Kļavi, un viņš man privāti atzinās, ka ne jaunībā, ne tagad nespēj ciest Dikensu – klasiķi. Lasītāju gaume ir ārkārtīgi atšķirīga, bet tā gluži nav, ka kritiķi kaut ko ceļ debesīs, kamēr lasītāji nespēj palasīt. Protams, ir arī tādi gadījumi, bet, piemēram, rakstnieces Janas Egles stāsti patīk gan kritiķiem, gan lasītājiem. Starpbrīdī ar Gunti runājām par portālu "Goodreads", un tur rakstnieki var daudz par sevi uzzināt. Arī sociālajos tīklos es sekoju lasītāju viedokļiem un redzu, ka bieži vien augstu novērtētas ir tās pašas grāmatas, ko redzam arī recenzijās.
G. Roze: Tomēr ir grāmatas vai varbūt autori, kas tā arī paliek kritiķu nepamanīti, nenovērtēti.
B. Simsone: Vai tās ir tās pašas grāmatas, kuras lasītājs augstu novērtē? Jo beigu beigās tomēr balso lasītājs. Pastāv uzskats, ka detektīvi ir tikai izklaidei un atpūtai. Un te ir Umberto Eko ar "Rozes vārdu", kas arī ir detektīvs un būtībā pat klasika. Ja vēl nav, tad drīz būs. Augstu novērtēts, kritiķu atzīts darbs, bet detektīvs.
