11. jūnijs vēsturē un senās avīzēs. Ceļš ērtai braukšanai uz Jūrmalu

1925. gada 11. jūnijā. Pirms 100 gadiem agrā rītā satiksmei atklāja lielā mērā ar piesaistīto bezdarbnieku rokām pārbūvēto Rīgas–Jūrmalas jeb Rīgas–Bulduru šoseju.

Jau iepriekš eksistējoša ceļa trasē iztaisnoja asos līkumus, uz kuriem agrāk bija notikušas vairākas traģiskas autoavārijas, un posmā "no Dzeltā kroga līdz Priedainei" 9 km garumā pilnībā atjaunoja segumu. Reiz diližansiem un pajūgiem paredzētā šoseja nu tika vairāk piemērota autosatiksmei. "Jaunākās Ziņas" rakstīja, ka jau tūlīt pēc atklāšanas jaunajā ceļā sākusies dzīva satiksme: "Sevišķi lielā skaitā brauca vieglie automobiļi. Smagiem automobiļiem un vezumniekiem pie Priedaines vajadzēja braukt pa blakus apkārtceļu, kas smagāk piekrautiem ratiem bija grūti izbraucams. Ieteicams vezumus pārāk nepiekraut. Vieglie automobiļi brauca ap 250 metru neizbūvētai šosejai, gar šosejas malu." Jāpiezīmē, ka šis 250 metru posms pie Priedaines tika pabeigts jau nākamajā dienā, 12. jūnijā, kad jaunu ceļu varēja uzskatīt par pilnībā atklātu satiksmei. Tomēr pie tilta veidojās sastrēgumi. Daļēji tādēļ, ka Lielupes šķērsošanai sākotnēji izmantoja dzelzceļa tiltu un satiksme bija jākoriģē ar vilcienu kustību, taču vairāk tomēr tādēļ, ka šķērsošana bija par maksu un autobraucējiem pienācās apstāties un pirkt biļeti. "Jaunākajām Ziņām" bija arī ko sacīt par satiksmes organizācijas nebūšanām: 

"Smagie vezumnieki viens otrs bija ieskurbis un tīši negrieza ceļu. Daži vieglie automobiļi brauca pārāk ātri, 60–70 kilometru stundā. Nekādas ātruma braukšanas kontroles nebija. 

Tam vajadzēja piegriezt nopietnu vērību. Citādi mēs neesam droši par autokatastrofām." Oficiāli uz šosejas pastāvēja ātruma ierobežojumi – 40 km/h vieglajiem un 30 km/h smagajiem auto.

Autobusu satiksmi uz Jūrmalu pirmajās dienās vēl neuzsāka, jo autobusu īpašnieki vēl nebija izņēmuši vajadzīgās atļaujas attiecīgajā Satiksmes ministrijas instancē. Autotransporta augošā popularitāte un pieejamība, kā arī šosejas un Rīgas tiltu atjaunošana tajā laikā aktualizēja jautājumu par pilsētas ielu paplašināšanu pa ceļam uz Jūrmalu. To sāka plānot tā paša 1925. gada vasarā. Prese ziņoja: "Pirmā kārtā paplašinās Raņķa dambi, kurš tagadējai satiksmei par šauru. Tad nodomāts Pulka ielas vietā ierīkot jaunu ielu. Arī tvaikonīšu piestātnei tuvākās ielas domā paplašināt. Visus darbus izvedīs pakāpeniski." 1926. gadā 13 kilometru garam Jūrmalas šosejas posmam pie Rīgas uzklāja tā saukto melno segumu, tas ir, apstrādāja ar bitumenu.

"Jaunākās Ziņas", 1925. gada 11. jūnijā

Komunisti mēģina iespiesties mūsu aizsargu organizācijās. Tallinā 11. jūnijā "Waba Maa" ziņo, ka krievu komunisti ķērušies pie komunistu šūniņu nodibināšanas Igaunijas, Latvijas un Somijas aizsargu organizācijās. Šūniņas esot padotas pagrīdes revolucionārā karaspēka organizāciju štābam. Par igauņu komunistu šūniņu vadoni iecelts Ļeņingradā dzīvojošais Tumeldaus, kurš izstrādāja 1. decembra puča programmas operatīvo daļu. Tumeldaus beidzis Maskavas ģenerālštāba akadēmiju. Komunistu šūniņu uzdevums – vest propagandu un sagraut pilsonisko aizsargu organizāciju vienību.