Džeza diptihs valsts svētku priekšvakarā

Kā aizvadīt valsts svētkus? Pirmais un acīmredzamais variants – ar nopietniem un svinīgiem koncertiem.

Taču ir arī neformālākas iespējas – tā, piemēram, 2024. gada 18. novembra vakars tika pavadīts kultūrtelpā "M/Darbnīca", kur kopā ar bundzinieku Arti Orubu uzstājās multiinstrumentālists un komponists Sigs jeb kinorežisors Zigfrīds. Un patiesībā tā arī bija ļoti laba izvēle, jo tam bija lemts kļūt par vienu no pēdējiem koncertiem franču mākslinieka mūžā, kas rosināja noskatīties viņa filmu "Sansa", kura savukārt ir zīmīgs pieturas punkts vijolnieka Ivrī Gitlisa visnotaļ nekonvencionālajā darbībā. Cerams, ka Artis Orubs uzstāsies vēl daudzus gadu desmitus un citi džeza mūziķi tāpat; arī šogad pasākumi "M/Darbnīcā" turpinās ārpus ierastajām konvencijām, un izturīgākie klausītāji pašā sākumā piesaukto džeza diptihu varēja pārvērst arī par triptihu, jo 2025. gada 4. maijā, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, uz skatuves kāpa Kristapa Vanadziņa trio. Taču dienu pirms tam publika sagaidīja Matīsa Čudara trio, kas atgādināja, ka tieši Čudara, Ozola un Arutjunjana apvienības uzstāšanās "M/Darbnīcā" 2022. gada Lielās mūzikas balvas žūrijas vērtējumā kļuva par gada koncertu. Un vēl dienu iepriekš viss daudzveidīgais džeza priekšnesumu klāsts sākās ar Rūdolfa Macata seksteta priekšnesumu.

Programmā – ilgākā laika posmā radīti oriģināldarbi. Daļa no tiem – pavisam jaunas partitūras, citi – no pandēmijas laika, un opuss "Pārdomas" te sasaucās ar Edgara Cīruļa skaņdarba "Pinumi" introverto apceri. Taču arī šāda salikuma iekšienē netrūka kompozicionālu pavērsienu, un pārējais Rūdolfa Macata mūzikas piedāvājums uzrunāja ar estētiskajām vadlīnijām, mākslinieciskās dramaturģijas prasmēm un kontrastu gammu. Ja no pirmajām taktīm šķita, ka 2. maija koncerts līdzināsies Macata pārraudzītās apvienības "Vēstnieks" nesenajam albumam "FM Nostalģija", tad pavisam drīz mūzikas gaita tomēr gāja atšķirīgus ceļus – taisnība, raksturos un intonācijās vienalga kaut kas atbalsojās no 90. gadu pasaules, kad debesis bija gaišākas, bet dzīve vienkāršāka, tomēr skaņurakstu pastāvīgi caurvija enerģiskāki un komplicētāki rakursi.

Tam neapšaubāmi bija savas spēcīgākās puses. No nedaudziem motīviem, kas saistīja paši par sevi, mūzikas autors un līdzradītāji pakāpeniski izaudzēja nopietnu tematiskā materiāla attīstību ar tembru un emociju, faktūru un harmoniju sablīvējumiem. Ne tik aizraujoša iezīme – pamazām kļuva skaidrs arī tas, ka šī attīstība principā notiek pēc viena modeļa, un drīzumā varēja saprast un paredzēt uz priekšu, kādi īsti ir spēles noteikumi, kuri, jāteic, klausītājā radīja vēlmi tajos labprāt iesaistīties. Ar atskaņojuma parametriem līdzīgi. Šajā programmā Rūdolfs Macats sēdās pie bungām, tādējādi, šķiet, bez vārdiem pasakot – šeit nav nepieciešama ne Ivara Arutjunjana izsmalcinātība, ne Kaspara Kurdeko virtuozitāte, ne Arta Oruba dinamisms, šeit būs paša autora skatījums, un pret to nekādu iebildumu nav. Turpretī pianists Edgars Cīrulis šajā koncertā bija izcilā radošā formā, un izklausījās, ka Rūdolfa Macata oriģinālkompozīcijas viņu patiešām arī iedvesmo.

No otras puses, seksteta sniegums kopumā atstāja iespaidu, ka starp diviem harismātiskiem māksliniekiem atrodas stipri mazāk pieredzējušu studentu bariņš. Un tas vēl nebūtu nekas slikts, jo Toma Andersona un Ingas Vamzes veikums liecināja, ka ar Latvijas džeza saksofona spēles skolu viss ir kārtībā un arī uz kontrabasistu Reini Ozoliņu var paļauties. Lielākā problēma tā, ka vokālistei Terēzei Annai Pogiņai Macata uzrakstītās pasāžas bija daudz par sarežģītām un vairāki citi dziedājuma aspekti vēstīja par paškritikas trūkumu. Protams, ansambļa saspēli arī šādā sastāvā vēl var slīpēt un slīpēt, bet šāds repertuārs tomēr būtu piemērotāks Kristīnes Cīrules vai Evilenas Protektores vokālam, par Artu Jēkabsoni nemaz nerunājot.

3. maija programmā – lielāks daudzums jaunradītas mūzikas no albuma, kura iznākšanu ģitārists un komponists Matīss Čudars sola tuvākajā nākotnē, vairāki opusi arī no 2022. gada ieraksta "Take Your Time", kur Čudara domubiedri tieši tāpat ir kontrabasists Edvīns Ozols un bundzinieks Ivars Arutjunjans. "M/Darbnīcā" viņi arī iepriecināja ar gaidīto kvalitāti – Edvīns Ozols meistarīgi iedzīvināja viņam uzticētos nopietnos uzdevumus, Matīsa Čudara uzstāšanās gaitā ģitārspēles profesionalitāte apvienojās ar mūziķa harismu, un džeza koncertus vērts apmeklēt kaut vai vienīgi Ivara Arutjunjana mākslinieciskās izcilības dēļ. Katrā ziņā šeit rodas sajūta, ka kontrabasa un perkusiju spēle izklausās neordinārāka nekā parasti, ārpus ierastajām robežām, un tas neapšaubāmi liecina par abu instrumentālistu personības spēku, kam pietuvojās arī Matīsa Čudara veikums.

No kompozicionālā aspekta – neraugoties uz atsevišķām popmūzikas iezīmēm, turklāt tīri simpātiskām, tas jebkurā gadījumā bija džezs ar pienācīga līmeņa ekspresiju, spriegumu un piesātinājumu. Starp citu, arī ar vieglumu, kur atkal neiztrūka zināma ēnas puse – tiklīdz bija apzināti dramaturģiskās attīstības paņēmieni, kļuva skaidrs, ka īpaši pavērsieni un eksperimenti vairs nesekos, pēc tam, kad novērtēju "Pārlidojuma sindroma blūza" asprātību un gluži nopietno izteiksmi, tālāk vēl nāca, piemēram, "Medus Bauska", kas vēl jūtamāk tiecās izklaides mūzikas virzienā. Taču koncerta gaitā tika piedzīvoti arī nepieciešamie kontrasti, un, atklāti sakot, labāk klausīties šādu repertuāru nekā komponista savulaik piedāvātās meditācijas, labāk iepazīt Matīsu Čudaru vai Edgaru Cīruli tieši kā apbrīnojami apdāvinātus džeza mūziķus. Līdz ar to noslēguma rezumējums un ieteikums – droši apmeklējiet koncertus "M/Darbnīcā". Uzzināsiet daudz ko jaunu vai arī pārliecināsieties par iepriekš zināmo džeza mākslinieku spējām, talantu un aizrautību.