Provokācija Liepājā. Izrādes "Baltijas teļš" recenzija

Elmāra Seņkova šķietami raibais un dinamiski šķetinātais "atskats uz bērnību" Liepājas teātra izrādē "Baltijas teļš" faktiski ir smalki veidota provokācija, kurā iekodēta neitrālas attieksmes neiespējamība

Divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados gatavojamies vai tikko sākam iet skolā, cilvēki pulcējas mītiņos, lai protestētu pret Daugavas HES un Rīgas metro celtniecību, vecāki kaut ko runā par brīvību un neatkarīgu Latviju, pa ceļiem braukā militārā tehnika, ejam sadoties rokās ar igauņiem un lietuviešiem, kaut kur atskan šāvieni, Rīgā ceļ barikādes, tētis naktīs nenāk mājās, bet mamma cep pīrādziņus, ko nesam vīriem, kas sēž pie ugunskuriem. Iespējams, līdzīga aina, domājot par savu bērnību, pirmajā brīdī varētu uzpeldēt četrdesmitgadnieku atmiņās, taču cilvēka dzīvi neveido tikai lielie vēstures notikumi, bet gan tas, kas notiek starp tiem, jo patiesība slēpjas mazajos notikumos un ikdienas norisēs. Tieši tajās ir meklējamas atbildes, kāpēc mēs toreiz rīkojāmies tā un nevis citādi un kāpēc mēs šodien esam tur, kur esam. Turklāt ne jau visas atbildes būs glaimojošas, bet svarīgas gan, jo tas ir mūsu patiesības meklējumu ceļš.

Mākslas autoritāte patiesības meklējumos nav noliedzama, jo tā savā estetizētajā skatījumā uz pasauli neizslēdz metafizisko dimensiju un centrā vienmēr patur cilvēku, kas ar savu darbošanos visas patiesības apliecina un piepilda. Izskatās, ka Elmārs Seņkovs un Artūrs Dīcis ir izlēmuši dot savu ieguldījumu mūsu kopējos ceļa meklējumos un Liepājas teātra iestudējumā "Baltijas teļš" mēģina ielūkoties deviņdesmito gadu dzīvē ar vienkāršā cilvēka acīm.

Izrādes sākums ar atsauci uz Noasu mazliet atgādina neveiklu joku, bet lai būtu, kaut kā tie trīs "teļi" bija jāiezīmē, lai publika tos nepazaudētu kopējā ganāmpulkā. Atveroties priekškaram, skatienam atklājas visai iespaidīga Reiņa Suhanova radīta telpiskā haosa aina, kurā bez grūtībām atpazīsim barikāžu laiku un cilvēkus tajā. Priekšplānā novietotās striķa barjeras liek uz to visu noraudzīties kā muzeja eksponātu, kas tūlīt atdzīvosies, lai ierautu mūs teatrālā disputā par notikumiem, kuri vecākām paaudzēm vēl ir spilgtā atmiņā, bet jaunākajām eksistē vienīgi priekšstatos.

Faktu, situāciju un izplatītāko tipāžu kolāža, kas dramaturģiski veidota pēc popūrija principa, piedāvā atsaukt atmiņā to dzīves realitāti, kas jebkuros kritiskos apstākļos kļūst dominējoša līdz likumības un kārtības atjaunošanai. Izmantojot impērijas vājumu un daļēju sabrukumu, mēs kopā ar kaimiņiem spējām savilkties vienotā dūrē, lai celtu barikādes un mainītu savu likteni. Taču brīdis, kad bija jābūvē barikādes, pagāja ātri, pienāca laiks, kad tās bija jānojauc un jāsāk domāt, ko iesākt ar atgūto brīvību un kā dzīvot tālāk. Viena no neapstrīdamām patiesībām vēsta, ka apskaidrības diena pēc uzvaras ir pati svarīgākā, un tieši par to arī cenšas runāt izrādes veidotāji.

Aktieru spēles un publikas uzmanību fokusējošais komunikācijas krustpunkts ir brīvais mikrofons uz skatuves, pie kura laužas teju vai visi izrādes personāži, lai caur taisnīguma sietu atklātu savas izvēles morālo pamatojumu tābrīža apstākļos. Aktīvākos cilvēka rīcības pamatmodeļus iestudējumā iekonturē trīs personāži: Mārtiņš (sulīgi profanētā leksikā un fiziskā spēka lietderīguma apliecinājumā veidots Mārtiņa Kalitas tēls), Dainis (iezīmīgs latviskā inteliģenta prototips ar "mugurkaula" problēmām Edgara Ozoliņa viegli komiskā atveidojumā) un Andris (apsviedīgs topošais biznesmenis, kas pieprot aust politikas tīklus un zvejot saduļķotos ūdeņos, atturīgi pielaikotā Gata Malika izpildījumā). Te nav vērts strīdēties par prototipu atpazīstamību, jo tas ir tikai paņēmiens mazdomājošā skatītāja uztveres kacināšanai, būtiskākā ir un paliek caur šiem trīs varoņiem uz skatuves izvērstā saruna par mūsu vērtībām un mentālajiem rīcības konceptiem.

Kaspars Kārkliņš (Jānis) un Artūrs Irbe (Viesturs).

Foto: Edgars Pohevičs/Publicitātes

Brutālam spēkam jāliek pretī līdzvērtīgs spēks – tā ir Mārtiņa dzīves pamatgudrība, viņš vada boksa klubu un trenē puikas (izrādē brāļus Jāni un Viesturu, kurus pārliecinoši atveido Kaspars Kārkliņš un Artūrs Irbe), kas spēj aizstāvēt ne vien sevi, bet arī citus pret bandītiskajiem salašņām. Brāļu vēlākajā izvēlē, starp citu, ir ietverts ļoti smags pretstatījums, ko var novērot daudzos latviešu likteņos. Vai tas ir labi vai slikti? Pirmā izrādes uzdoto jautājumu kopa: vai, ieviešot kārtību savā valstī, neesam bijuši pārāk gļēvi un bailīgi? Mārtiņa skarbā rīcība ir attaisnojama un atbalstāma vai nav? Cik tālu mēs ļaujam sevi pazemot, lai izšķirtos par spēka lietošanu savu vērtību aizstāvībai? Līdzīgu jautājumu lērums, kurus aktieris ar savu izaicinošo spēli un necenzēto leksiku pamanās aktivizēt Mārtiņa tēlā, formēsies paši no sevis, un šodien ir īstais brīdis tos uzdot katram.

Vienu no pašām sensitīvākajām tēmām, kas saistās ar tautas gara spēku, izrādes veidotāji kā auseklīti džemperī ir ieadījuši Daiņa tēlā. Bez šī spēka atmoda nav iespējama, varbūt vienīgi lokāla sacelšanās pret verdziskiem apstākļiem, bet tas nez kādēļ izčākst, tiklīdz saskaras ar eksistenciālo realitāti. Varbūt mūsu dabiskajām baterijām trūkst kapacitātes, varbūt tās nespēj akumulēt pietiekami daudz tautas garīgās enerģijas un materiālās dzīves pretestība tās ātri vien nosēdina? Atkal jautājumi, kurus ar mīkstinātu ironiju sava tēla izpausmēs kā kompromisus starp to, ko redzam, un to, ko zinām, pie publiskā mikrofona visai trāpīgi ieauž Edgars Ozoliņš.

Trešais Baltijas "teļš" Andris iestudējumā prezentē visu to nebeidzamo sakarību ķēdi, kas savieno ekonomiskos faktorus ar valsts ideju. Deviņdesmito gadu pāreja no ideoloģiskās atkarības uz ekonomisko ir sūrs pārbaudījums cilvēka dabai. Sociālā noslāņošanās latvietim vienmēr ir bijis izaicinājums, ar kuru viņš tā arī nav iemācījies tikt galā. Viņam joprojām ir grūti pieņemt, ka vienlīdzība ir tikai izejas punkts, bet visu pārējo šajā pasaulē nosaka cilvēciskie faktori, varas griba un vērtības, kas virza mūsu darbošanos. Varētu pat teikt, ka šajā salikumā arī slēpjas cēloņi un sekas tam stāvoklim vai apjukumam, kas nekādi nevar un nevar beigties.

Laikmeta kopējo bildi ar vieglāk tveramu jautājumu virkni apjomīgāku izrādē padara kolorītie sieviešu un sievu tēli – Sarma (Agnese Jēkabsone), Rita (Everita Pjata), Daina (Laura Jeruma) un Karīna (Inese Kučinska), kuros aktrises ar atjautīgi piemeklētu detaļu apspēli izvērš gan attiecību raisītās peripetijas, gan izdzīvošanu pavadošās emocijas.

Elmāra Seņkova šķietami raibais un dinamiski šķetinātais "atskats uz bērnību" Liepājas teātrī faktiski ir smalki veidota provokācija, kurā ir iekodēta neitrālas attieksmes neiespējamība. Režisors it kā piedāvā tikai mākslinieciski izkāpinātu un nosacīti vispārinātu deviņdesmito gadu dzīves ainiņu virkni, bet katru no tām skatītājam nākas konkretizēt pašam. Ja neesam imūni pret ētiskām vērtībām, šis process raisīs iekšēju reakciju, turklāt neviennozīmīgu un pretrunīgu, jo izrādes paskarbo atmosfēru veido mūsu pašu asociācijas. Mans ieteikums – neiekrist žiglo spriedumu slazdā un neaizmirst, ka mēs mainām to, ko atceramies, un pēc tam tas maina mūs.

Everita Pjata-Gertnere Ritas lomā, no labās – Kintija Stūre (Lelde).

Foto: Edgars Pohevičs/Publicitātes

Uzziņa

"Baltijas teļš", iestudējums Liepājas teātrī

• Režisors Elmārs Seņkovs, dramaturgs Artūrs Dīcis, mākslinieks Reinis Suhanovs, komponisti Edgars Mākens un Edgars Rubenis, gaismumākslinieks Mārtiņš Feldmanis, videomākslinieks Dainars Albužis.
• Lomās: Mārtiņš Kalita, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Kaspars Kārkliņš, Agnese Jēkabsone, Everita Pjata-Gertnere, Inese Kučinska, Hugo Puriņš, Sandis Pēcis, Laura Jeruma, Kintija Stūre, Kaspars Gods un Artūrs Irbe.
• Nākamā izrāde: 10. maijā.