Lai pieaugušais nemēģinātu izlikties par pusaudzi. Saruna par grāmatu "Kvantu lēciens"

Andrejs Vīksna ir tulkotājs un portāla "Satori" galvenais redaktors. Sarunā raidierakstā "Pārāk daudz grāmatu" viņš stāsta par tulkojumiem no dāņu valodas un to, kādas nianses tulkotājs saskatīja, tulkojot Līses Villadsenas grāmatu jauniešiem "Kvantu lēciens" ("Latvijas Mediji", 2024).

Pastāsti – kā tu vispār nokļuvi līdz dāņu valodai? Kas ir Andrejs Vīksna kā tulkotājs?

Līdz dāņu valodai es nokļuvu absolūti nejauši. Es biju izstājies no pirmā bakalaura, ko mēģināju studēt, kas bija žurnālistika Stradiņa universitātē, un tad man šķita ka tomēr ir jāpastudē kaut kas. Sapratu, ka gribu studēt Kultūras Akadēmijā un tad es stājos uz divām programmām. Viena no tām bija starpkultūru sakari Latvija – Dānija. Es stājos tur, būtībā nezinot pat to, kā skan dāņu valoda, man vienkārši šķita, ka būtu forši pamācīties tulkot, man patika norvēģu literatūra un šķita, ka dāņu valoda gan jau nav sevišķi tālu.

Kas bija tavs pirmais tulkojums, un cik grūti tas bija?

Grūti saprast, kas bija pirmais tulkojums, jo studiju procesā jau arī bija šis tas jāpatulko, un tas ir pilnībā pagaisis no atmiņas. Man šķiet, ka pirmais, kas kaut kur tika arī publicēts varēja būt pēcvārds, ko es tulkoju no norvēģu valodas Hannes Eštavīkas romānam “Bordo klajie lauki” pirms nu jau pāris gadiem, “Valodu māja” to arī izdeva pāris gadus pēc tam, kad es to biju iztulkojis. Es nezinu, cik tas process bija grūts, bet es zinu, ka man pavisam noteikti to patika darīt, arī tulkojot es sapratu, ka norvēģu valoda no dāņu valodas patiesi nav sevišķi tālu. Bet tur es arī saskāros ar to, ar ko šobrīd mēdzu saskarties darbā kā redaktors, proti, ka ir grūti kaut ko iztulkot, ja autoram varbūt pašam nav bijis līdz galam skaidrs, ko viņš gluži niansēs vēlas pateikt, vai arī ir kaut kādas valodas neprecizitātes, kas šajā gadījumā radās no tā, ka cilvēkam, kura tekstu es tulkoju pašam norvēģu valoda nebija pirmā, un tad es konsultējos par pāris vietām arī ar Snorri, kurš ir “Valodu mājas” vadītājs un kuram norvēģu valoda ir dzimtā, un viņš arī uz tām vietām, par kurām jautāju, skatījās un brīnījās, un teica, ka viņš man īsti šajā gadījumā nevar palīdzēt. Tur sākas tas tulkotāja interpreta darbs laikam.

Izdevniecībā “Latvijas Mediji” tu pagaidām esi iztulkojis divas grāmatas no dāņu valodas. Viens ir psiholoģiskais trilleris “Tev izgaistot” (autors Kristians Jungersens, 2024) un tad pusaudžu grāmatu “Kvantu lēciens”. Kā tev bija ielēkt šādos dažādos žanros?

Man ļoti patika, nevarētu teikt, ka es izjutu kaut kādu žanrisko atšķirību – iespējams, tādā valodas līmenī drīzāk. Katrai grāmatai bija savas sarežģītās nianses. Psiholoģiskajā trillerī bija daudz neirozinātnes terminu, un tā gluži nav lieta, ar ko es strādātu ikdienā, tāpēc tur bija diezgan daudz jāmeklē, lai neaiztulkotos greizi un lai nozīme latviski patiesi būtu īstā. Kaut kādos brīžos es sapratu, ka latviski tā terminoloģija arī kopumā ir vājāk attīstīta, tāpēc tur bija jāmēģina dažkārt vispārīgāk aprakstīt. Savukārt “Kvantu lēcienā” sarežģītākais bija strādāt ar pusaudžu sarunvalodu un panākt, ka dialogi skan dabiski un neskan tā, ka runātu pieaugušie, un vienlaikus neskan tā, ka pieaugušais mēģinātu izlikties par pusaudzi. Paņemt kaut kādus vārdiņus, mēģinot izklausīties jauns un stilīgs, kamēr patiesībā tas rada tādu sveškauna sajūtu.

Sarunvalodas lietojumu lasītāji tiešām ir pamanījuši, un tur domas dalās. Ir vairāki blogeri un citi lasītāji, kuri internetā priecājas, ka grāmatā ir forši parādīta dabiska valoda, bet ir citi, kuri ir sašutuši par kādiem piemēriem.

Jā, es arī, protams, pamanīju kādas šādas atsauksmes, kuras mani gan uzjautrināja, gan saskumdināja un lika arī padomāt par to, ko tad es tur esmu ietulkojis vai neesmu ietulkojis. [Par frāzi “viņi ir lieta”] tika uzsvērts, ka tas jau esot burtiski pārnests no angļu valodas un vai tad tulkotājs vispār ir tulkojis no dāņu valodas. Bet tur jāsaka, ka ne tikai uz latviešu valodu angļu valodai ir liela ietekme. Es teiktu, ka uz dāņu valodu, arī tādu, kura nav gluži sarunvalodā, bet ir vairāk medijos aprobēta, arī uz to angļu valodai ir diezgan liela ietekme, tāpēc formulējumi diezgan angliski brīžam izklausās.

Sandra Pļaveniece.

Foto: Publicitātes

Vecākai paaudzei slengu vairāk ir veidojusi drīzāk krievu valoda, kamēr jaunākai paaudzei tā ir angļu valoda. Es atrodos kaut kādā viduspunktā starp abām lietām. Man jau šķiet, ka vārda izcelsme šajā gadījumā nav tik būtiska, būtiskākais ir konteksts un sajūta, ko vārds nes līdzi, jo es turos pie tās idejas, ka tulkojumā svarīgi ir tas, lai teksts iedarbotos uz lasītāju mērķvalodā tāpat kā avotvalodā. Un tad dažkārt ir pieļaujamas kādas atkāpes vai nianses no oriģināla.

Grāmatā daži varoņi nāk no Grenlandes – vai tas atspoguļojas arī valodā?

Nē, viņu valodā tas neatspoguļojās, jo arī viens šis [galvenais] varonis, kurš ir ar saknēm Grenlandē, bet viņš ir arī audzis ģimenē, kur māte ir dāniete un tēvs ir grenlandietis. Dānijā šīs jauktās ģimenes nav retums kopumā, grenlandieši jau paši kopumā runā visi, varbūt ne simtprocentīgi, bet viņi runā dāniski un tas ir viņu izglītības sistēmā iekšā. Es pieņemu, ka tur varētu būt kāds akcents vai savs slengs, bet to es nevarēšu komentēt. Cik es zinu, mums Latvijā vispār nav īsti neviena, kurš prastu inuītu valodu.

Līse Villadsena (Lise Villadsen) "Kvantu lēciens".

Foto: Publicitātes

Grāmata atklāj dažādas problēmas šķietami labklājīgajā Dānijā.

Es nezinu, tieši kas ir tā cēloņsakarība, bet kopumā, ja mēs paskatāmies uz skandināvu literatūru, tad viņiem tās ģimenes sarežģītās, samudžinātās attiecības ir viena no centrālajām tēmām, jo sevišķi arī vardarbība. Viss skandināvu ģimeņu uzstādījums, kas pievēršas, piemēram, vardarbībai pret sievieti. Iespējams, tieši tāpēc, ka viņiem ir tāda labklājība nosacīta, viņi skatās uz to tumšo un meklē vēl risināmus jautājumus.

Kādas bija tavas pirmās sajūtas, kad tu izlasīji “Kvantu lēcienu”? Vai tev patika kā lasītājam, kā tulkotājam?

Man tiešām patika šis teksts, man vispār patīk bērnu, jauniešu literatūra jau kopš laika kad strādāju “liels un mazs” un paskatījos uz to citām acīm, sapratu, ka tajā īstenībā ir iespējams risināt lielas un smagas tēmas vienkāršā un pieejamā veidā. Tāpēc, ka tā skaitās bērnu vai pusaudžu literatūra, to nevajadzētu uztvert par kaut ko bērnišķīgu vai vienkāršu, par kādu “atšķaidītu” literatūras paveidu. Tā pavisam noteikti nav.

Lasot grāmatu, es sapratu jau pašā sākumā, ka tas būs diezgan izaicinoši, bet tieši tāpēc es gribēju to pamēģināt un saprast, kā un vai es spēju tikt ar to galā. Tāpat es arī sākumā bažījos par to, vai grāmatā nebūs kādas netulkojamas vārdu spēles, jo ar vienu tādu es saskāros jau pirmajās lapās – man nācās galvenās varones Astridas māsai mainīt vārdu uz “Rute”, lai saglabātu vārdu spēli.

Vai tu šobrīd kaut ko tulko?

Šobrīd akurāt netulkoju, man ir doma atlasīt pāris dzejas tekstus no dažiem dāņu dzejniekiem par eiblismu un ekoaktīvismu un tad piedāvāt tos “Strāvai”. Es piedalījos “Strāvas” žurnāla tulkošanas darbnīcās un, jāsaka, mani tajās negatīvi ietekmēja mans darbs, bet esmu apņēmies, ka vajadzētu izmantot iespēju. 

Pilnu sarunu ar Andreju Vīksnu klausies raidierakstā “Pārāk daudz grāmatu”.