Grieķijas Nacionālās operas Stavra Niarha zālē 2025. gada 27. novembrī notika atjaunojuma pirmizrāde Džakomo Pučīni operai "Toska". Šo Pučīni darbu kopš pirmizrādes 1900. gadā iestudē visā pasaulē – arī Latvijā tas noticis jau komponista dzīves laikā, 1923. gadā, bet grieķu publika "Tosku" iepazina 1916. gadā, kad līdz Stavra Niarha fonda Kultūras centra atklāšanai vēl bija jāgaida gadsimts, un Grieķijas vēsturē īpaši palicis 1942. gada uzvedums, jo tur līdzās Antonim Delendam un Titam Ksirellim debitēja Marija Kallasa.

Reklāma

Uzreiz jāteic, ka Atēnu jaunajā opernamā "Toskas" izrādes izpārdotas līdz pat gada beigām (gan jau arī decembrī dzirdamā Roberto Alanjas dēļ), bet principā salīdzinājumu iespējams veikt jau tagad – kamēr Rīgā tiek gaidīts Pučīni "Bohēmas" jauniestudējums sezonas beigās, Dmitrija Bertmana veidotais 2004. gada "Toskas" inscenējums Latvijas Nacionālās operas repertuārā turas joprojām.

Atēnās turpretī uz skatuves tagad atkal atgriezies uzvedums, ko 2007. gadā iestudēja Niks Petropuls, un toreiz galveno lomu dziedāja Kristīne Opolais. Arī patlaban solistu sastāvs starptautisks – Florijas Toskas lomā ir poliete Aleksandra Kurzaka, Mario Kavaradosi lomā uzstājās argentīnietis Marselo Puente, bet barona Skarpijas tēlā iejutās grieķis Dimitris Platanijs. Un uz šiem trim tēliem arī balstās visa muzikālā drāma – otrā plāna solisti darbojās savu māksliniecisko spēju robežās, un pirmajā cēlienā dzirdamais koris ar bērnu līdzdalību bija labi sagatavots gan no vokālā, gan no skatuviskā aspekta.

Centrālie uzveduma parametri neatpalika, un 27. novembrī iepazītā izrāde īsos vārdos saucama par nopietnu un profesionāli īstenotu darbu. Pirmām kārtām solistu ansambļa dēļ, kur grūti dot priekšroku poļu soprāna vai argentīniešu tenora balsij – abos gadījumos dziedājums skanēja izteiksmīgi, kolorīti un silti, bez lielām grūtībām piepildot plašo opernama telpu. Un bez lielām problēmām tika aizpildīts arī viss vokālais diapazons, lai gan no Marselo Puentes tas neapšaubāmi prasīja meistarību, jo visdrošāk viņš jūtas ne pašos augstākajos toņos – šai ziņā drīzāk uzrunāja Aleksandras Kurzakas dotības. Dimitra Platanija iedzīvinātajā lomā vairāk saistīja skatuviskais veidols, jo blakus viņa skatuves partneriem baritona tembrs izklausījās matēts – tiesa, otrajā cēlienā tas jau radīja spožāku un intensīvāku iespaidu. Visbeidzot, sev atvēlētos muzikālos rakursus teicami atklāja arī Grieķijas Nacionālās operas orķestris itālieša Paolo Karinjāni vadībā – metāla pūšaminstrumenti skanēja spilgti (bet ne nekļūdīgi), arī pārējās pūtēju balsis kopā ar stīgām un perkusijām veidoja vienotu ansambli ar nepieciešamo soloepizožu izcēlumu, un diriģenta prasme apvienot emocionālu aktivitāti ar racionālu skaidrību kļuva par apliecinājumu viņa starptautiskajai karjerai. Vēlreiz – tieši tas pats sakāms par trim galvenajiem solistiem. Uz jautājumu, vai Latvijas Nacionālajai operai būtu vērts sadarboties ar režisoru Niku Petropulu, iespējams atbildēt pavisam apstiprinošā tonī, jo salīdzinājums ar ārzemju radošo komandu iestudējumiem Rīgā, kas pretstatā latviešu mākslinieku veikumam reti kad attaisnojuši uz tiem liktās cerības, šoreiz nāk grieķu režisoram par labu. Galu galā arī pieredze viņam ir pamatīga – 1943. gadā dzimušais Niks Petropuls karjeru sācis kā scenogrāfs un kostīmu mākslinieks (arī šajā iestudējumā viņa pārziņā ir visas trīs funkcijas, kuras palīdzēja īstenot atjaunojuma režisors Ions Kesulis un gaismu mākslinieks Krists Džioks); kopš 1985. gada Petropuls Grieķijā un ārpus tās strādā arī kā operas režisors. Un tagad rezultāts liecināja par viengabalainu mākslas darbu, kur iespējams runāt par inscenējumu šā vārda tiešākajā izpratnē – režijas principu un vizuālā veidola saliedējumu. Te var piesaukt arī klasiskā modernisma jēdzienu, jo, pirmkārt, uz Latvijas teātra skatuvēm pierasto videoekrānu nebija, toties katrs operas cēliens risinājās citā scenogrāfijā, virzoties uz aizvien tumšākiem toņiem, otrkārt, režisors koncentrējās uz darbības psiholoģisko motivāciju, treškārt, operas sižeta pārcēlums uz 1944. gada Itāliju, tātad uz Musolīni režīma sabrukuma posmu, no mūsdienu skatītāja redzespunkta nešķiet nekas sevišķi izaicinošs – izrādās, ka arī tā nu jau šķiet pavisam sena pagātne, kurā Pučīni operas traģiskais samezglojums iekļaujas ļoti labi. Un līdzās iepriekšminētajai stila vienībai, līdzās režisora apzināti paustajām norādēm uz itāliešu neoreālismu atklājās arī, ka no 2007. gada pārmantotais iestudējums nebūt nav zaudējis savu aktualitāti, jo 2025. gadā operas skatītājs un klausītājs kā vispārnozīmīgas uztvēris ne tikai mīlestības, kaislības un greizsirdības, bet arī kara, totalitārisma un pretošanās tēmas.

Kā jau parasti, iepriekšraksturotās mākslinieciskās kvalitātes neliedz uz šo pieredzi paraudzīties arī kritiskā vērtējumā – un galvenokārt ne jau tādēļ, ka Nika Petropula un viņa līdzgaitnieku veikums nebija kaut kas īpaši satricinošs un novatorisks (ja nu atkal salīdzina – nevarētu teikt, ka Latvijas dramatiskā un muzikālā teātra jaunatklāsmes vienmēr būtu profesionāli pārliecinošas). Runa te drīzāk ir par repertuāra politiku, kur Latvijas Nacionālā opera ar tās tik ļoti ierobežotajiem resursiem pacentusies vairāk, kamēr Atēnās publikai tika piedāvāta vienīgi Pučīni "Toska" – nedēļām un mēnešiem ilgi. Daudz labprātāk būtu iepazinies ar grieķu komponistu operām, kaut vai 19. gadsimta klasiku – piemēram, ar izrādes bukletā pieminēto Spiridona Samara fantāziju "Flora mirabilis" vai Spiridona Ksinda komēdiju "Parlamenta kandidāts", taču tas laikam ir vēl bezcerīgāk, nekā Rīgā sagaidīt Alfrēda Kalniņa "Baņutas" jauniestudējumu. Tomēr atgādināšu, ka arī grieķi spētu atrast iemeslu mūs nosaukt par nožēlojamiem ziemeļu barbariem, jo Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā joprojām nav izdota neviena Georga Sefera (Nobela prēmija 1963. gadā) un Odiseja Elita (Nobela prēmija 1979. gadā) grāmata.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu