1825. gada 2. decembrī. Pirms 200 gadiem Talsu apriņķa Ārlavas "Vecjunkuros" rentnieka ģimenē piedzima latviešu sabiedriskais darbinieks, viens no jaunlatviešu kustības galvenajiem ideologiem un ekonomiskās darbības rosinātājiem Krišjānis Valdemārs.

Reklāma

Izdevums "Zvejnieku Vēstnesis", 1925. gada novembra beigās atzīmējot Valdemāra simto dzimšanas dienu pēc vecā stila, rakstīja: "Šai dienai neviens latvietis nevar paiet vienaldzīgi garām. Tas zelta kviešu krājums, kas cēlies no Valdemāra izsētās sēklas, tas mantojums, ko viņš atstājis savai neizsakāmi mīlētai tautai, ir latvju pašapziņa, spars un dziņa pēc brīvības un neatkarības. Mēs nevaram iedomāties Latvijas Republikas izcelšanos un nodibināšanos bez šī skaļā modinātāja un drošā tautas tribūna milzīgā sagatavošanas darba. Pirms Valdemāra bija tikai latvju tautības zemnieku kārta zem cittautiešu virskundzības garīgā aizgādniecībā. Valdemārs bija pirmais, kas ticēja mazās tautas drumstalas nākotnei, sauca to no garīgā miega, rādot ceļu uz saimniecisku un garīgu brīvību."

Valdemārs bija tautiskajai atmodai ārkārtīgi nozīmīga, harismatiska personība, ass publicists, vācbaltu muižniecības neieredzēto "Pēterburgas Avīžu" izdevējs un latviešu jūrniecības pamatlicējs. Starpkaru Latvijā Valdemāru mēdza godināt teju kā latviešu nacionālistu. Taču viņš neatbilda šim terminam tādā nozīmē, kādā to saprotam mūsdienās. Jāpatur prātā, ka viņa spējas ietekmēt latviešiem svarīgus procesus slēpās arī faktā, ka Valdemārs bija cara administrācijai lojāls Krievijas impērijas ierēdnis, kuram latviešu politiskā patstāvība vai valsts nenāca ne prātā. 

Arī ekonomikas ģēnijs viņš nebija: saskatīja iespējas, taču centieni tās īstenot nereti noveda komerciālās neveiksmēs, kā, piemēram, bankrots un nepatikšanas pēc kļūmīgā mēģinājuma izmitināt latviešu zemniekus Novgorodas apkaimē. 

Valdemārs uzskatīja, ka latviešu galvenais uzdevums ir jebkādiem līdzekļiem tikt vaļā no vācu muižniecības politiskās un ekonomiskās ietekmes, nostiprināt savu ekonomisko un sociālo stāvokli, pat ja tas nozīmētu zaudēt savu valodu un pārkrievoties. 19. gadsimta noslēgumā tas daudziem nešķita aplami, jo alternatīva ceļa trūka. "Valdemārs bija sava laika simbols, un mums uz viņu arī jāskatās kā uz simbolu. Ņemot vērā, ka viņš bija redzamākais no visiem [tā laika latviešiem] un visaugstāk stāvošais, mēs viņam neviļus pierakstām to, ko kopīgiem spēkiem darījuši daudzi, daudzi citi," secinājis vēsturnieks Gints Apals.

"Latvijas Sargs", 1925. gada 2. decembrī

Kačanova. Ārste komunistu kalpībā. Politiskā pārvalde izdarījusi kratīšanu Pokrovā pie ārstes Dzeiver, kurai atņemta dažāda komunistu literatūra un kāda slepena pulciņa statūti. Dz. noorganizējusi pulciņu no maziem 10–15 gadus veciem bērniem, kurus mācījusi skaitīt revolucionāras dziesmas, izplatījusi uzskatu, ka Dieva nav utt. Lieta nodota prokuroram. Zīmīgi, ka komunistu avīze "Na vahte" ziņo, ka notikusi starptautiska bērnu komunistu konference, kurā piedalījušies bērni komunisti no 14 valstīm. Derētu noskaidrot, vai arī Dz. ir deleģējusi kādu "biedri" uz šo konferenci. No pievestā ir skaidrs, ka Dz. savu pulciņu organizējusi komunistu uzdevumā.